Džeralds Darels: Mātes izprecināšana

Nē, es neesmu to nopircis, esmu to iemantojis. Es sēdēju mežā un pusdienoju, kad pēkšņi parādījās cūka un piedāvājās dalīties manā maltītē. Esmu pārliecināts, ka tā ir neparasta cūka, jo tai ne tikai ir kaislība uz rokforu, bet ari zelta ķēdes kaklasiksna ap kaklu, un tā ir spēcīgi sasmaržojusies.

Glāze, ko Žans tobrīd spodrināja, izslīdēja viņam no rokām un nokrita uz grīdas, sašķlzdama tūkstoš gabaliņos.

Mon Dieu!- viņš iesaucās, iepletis acis. - Pie jums ir Esme­ralda!

Vārds uz kaklasiksnas nebija rakstīts, - es aizrādīju, - bet nevarētu būt, ka apkārt klaiņo daudz cūku, kuras atbilst šim ap­rakstam, tāpēc pieņemu, ka tai jābūt Esmeraldai. Kam viņa pieder?

Žans iznāca letes priekšā, glāzes gabaliem krakšķot zem kājām, un noraisīja priekšautu.

Viņa pieder monsieur Klotam, - viņš teica. - Mon Dieu! Tas cilvēks sajuktu prātā, ja nāktos Esmeraldu zaudēt. Kur viņa ir?

Manā mašīnā, - es teicu, - piebeidz atlikušo rokforu.

Mēs piegājām pie mikrobusiņa un ieraudzījām, ka Esmeralda secinājusi - nežēlīgais liktenis viņai vairāk siera nav novēlējis -, tāpēc filozofiskā mierā aizmigusi. No viņas krācieniem drebēja visa mašīna - tā, it kā motors joprojām darbotos.

Olalā! - Žans iesaucās. - Tā tiešām ir Esmeralda. Ak, mon­sieur Klots būs neprātā! ļums tūlīt pat jānogādā viņa atpakaļ, monsieur! Šī cūka monsieur Klotam ir viss. Jums jāved viņa atpa­kaļ nekavējoties.

Labprāt to izdarīšu, - es, nedaudz saīdzis, teicu, - ja jūs man pastāstīsiet, kur monsieur Klots dzīvo. Nevēlos, lai cūka apgrūti­nātu manu dzīvi.

Cūka! - Žans izsaucās, šausmās skatīdamies uz mani. - Tā nav vienkārši cūka, tā ir Esmeralda!

Man vienalga, kā viņu sauc, - es īgni atteicu, - šobrīd viņa tup manā mašīnā, ozdama pēc Parīzes ielenes, kas uzkāpusi uz siera plosta, un, jo drīzāk es no viņas atbrīvošos, jo laimīgāks būšu.

Žans saslējās un cieši paskatījās uz mani.

Ielene? - viņš pārjautāja. - Jūs nosaucāt viņu par ieleni? Esmeralda, kā visiem zināms, ir jaunava.

Es jutu, ka pamazām jūdzos nost. Vai tiešām es te stāvu blakus savam mikrobusiņam, kurā guļ stipri aromātiska cūka, vārdā Esmeralda, un diskutēju ar viesnīcas Trīs baloži īpašnieku par viņas seksuālo dzīvi? Dziļi ievilku elpu, lai saņemtos.

Zināt, - es teicu, - Esmeraldas dzimumdzīve mani neinte­resē. Man vienalga, vai viņu ir vai nav izvarojuši visi Perigoras kuiļi.

Ak! Mon Dieu! Viņa taču nav izvarota, vai ne? - Žans no­bālēdams ieķērcās.

Nē, nē, nē, cik man zināms, ne. Neviens nav laupījis viņai nevainību, vai kā nu to cūkām sauc. Katrā gadījumā tam būtu jābūt ārkārtīgi baudkāram kuilim bez jebkādām ožas spējām, kas ņemtos izvarot sivēnmāti, kura smaržo kā augstākās kategorijas priekameita sestdienas naktī.

Lūdzu, lūdzu, monsieur, - Žans nespēkā izdvesa, - nerunā­jiet šādas lietas - sevišķi monsieur Klota klātbūtnē! Viņš pret šo cūku izturas ar tādu cieņu, kādu jūs varbūt izrādītu svētajam.

Es tikko grasījos pateikt kaut ko ne pārāk godbijīgu par St. Gadarene [1] , bet savaldījos, jo Žans acīm redzami izturējās pret šo lietu ļoti nopietni.

Klausieties, - es teicu, - ja monsieur Klots pazaudējis Esme­raldu, viņš būs ļoti uztraucies, vai ne?

Uztraucies - uztraucies? Viņš būs vājprātīgs!

Labi, tātad, jo ātrāk es nogādāšu Esmeraldu atpakaļ pie viņa, jo labāk. Kur viņš dzīvo?

Uzaudzis Grieķijā, kur attālumus mēdz noteikt cigaretēs - desmit gadu vecumā man tas neko daudz nenozīmēja -, es biju kļuvis visai prasmīgs vietējo iedzīvotāju norādījumu uztveršanā. Pie tās jāķeras ar īstu arheologa aizrautību, notraucot gadsimtu putekļus, lai atklātu kultūrvēsturisko vērtību. Galvenā problēma ir tāda, ka cilvēki vienmēr pieņem, ka jums piemīt viņu pašu dziļās zināšanas par tuvāko apkārtni, tāpēc atšifrēšana prasa laiku un pacietību. Žans kā norādījumu devējs pārspēja visu, ar ko man līdz šim bija nācies sastapties.

Monsieur Klota īpašums saucas Les Arbousiers, - viņš teica.

Un kur tas ir? - es jautāju.

Jūs zināt, viņa zeme robežojas ar monsieur Mermoda īpa­šumu.

Es nepazīstu monsieur Mermodu.

O, jums viņš noteikti jāpazīst, viņš ir galdnieks. Viņš dari­nājis visus galdus un krēslus manai viesnīcai. Tāpat bāram un laikam arī plauktus pieliekamajam, bet es neesmu pārliecināts - varbūt tas bija monsieur Devuārs. Viņš dzīvo tur tālāk ielejā, pie upes.

Kur dzīvo monsieur Klots?

Es tikko jums teicu - kaimiņos monsieur Mermodam.

Kā varu atrast monsieur Klota māju?

Nu, brauciet cauri ciematam…

Uz kuru pusi?

Uz to pusi, - viņš norādīja.

Un tālāk?

Nogriezieties pa kreisi gar mademoiselle Ibēras māju un…

Es nepazīstu ne mademoiselle lbēru, ne viņas māju. Kāda tā izskatās?

Tā ir brūna.

Visas mājas ciematā ir brūnas. Kā lai es to pazīstu?

Žans iegrima domās.

O, - viņš beidzot sacīja, - šodien ir ceturtdiena! Tātad viņa noņemsies ar tīrīšanu. Tātad viņa būs izkārusi mazo, sarkano grīdsedziņu pa guļamistabas logu.

Šodien ir otrdiena.

Ak, jums taisnība! Ja ir otrdiena, viņa laistīs dārzu.

Tātad es nogriežos pa kreisi gar brūnu māju, pie kuras dāma laista dārzu. Ko tālāk?

Brauciet garām kara piemineklim, garām monsieur Peligo mājai un tad, kad nonāksiet pie koka, nogriezieties pa kreisi.

Pie kāda koka?

Pie koka tai pagriezienā, kur jūs nogriezīsieties pa kreisi.

Visa Perigora ir pilna koku. Visas ceļmalas kokiem noaugu­šas. Kā lai es atšķiru vajadzīgo koku no citiem?

Žans pārsteigts paskatījās uz mani.

Tāpēc, ka tas ir tas koks, pret kuru nositās monsieur Erolts, - viņš paskaidroja, - un kur viņa atraitne viņa nāves gadadienā no­liek vainagu. Jūs to varēsiet pazīt pēc vainaga.

Kad viņš nositās?

1950. gada jūnijā, sestajā vai septītajā, skaidri neatceros. Bet noteikti jūnijā.

Un tagad ir septembris - vai vainags joprojām būs tur?

O nē, kad tas novīst, to aizvāc prom.

Tad varbūt ir cits paņēmiens, kā pazīt šo koku?

Tas ir ozols, - Žans teica.

Lauki ir pilni ar ozoliem - kā es pazīšu, kurš ir īstais?

Tā stumbrā ir robs.

Tātad tur es nogriežos pa kreisi. Kur ir monsieur Klota māja?

O, jūs nevarēsiet to palaist garām! Tā ir gara, zema, balta celtne, īsta vecmodīga ferma.

Tātad man vienkārši jāmeklē balta ferma?

Jā, bet no ceļa tā nav redzama.

Kā tad es zināšu, kur tā atrodas?

Žans atkal iegrima domās.

Tur būs mazs koka tiltiņš ar vienu trūkstošu dēli, - viņš teica. Tas ir monsieur Klota piebraucamais ceļš.

Šajā brīdī Esmeralda pagriezās uz otriem sāniem - un mūs ap­ņēma smaržu un siera dvaka. Mēs atvirzījāmies no mikrobusiņa.

Tā, - es teicu, - pārbaudīsim, vai man viss skaidrs. Es tātad braucu uz to pusi un nogriežos pa kreisi tur, kur dāma laista puķes. Es braucu garām kara piemineklim un monsieur Peligo mājai, un tālāk taisni vien, kamēr nonāku pie ozola ar robu, tad nogriežos pa kreisi un meklēju tiltu, kuram trūkst viena dēļa. Pareizi?

Monsieur, - Žans apbrīnas pilnā balsī teica, - jūs varētu būt dzimis šajā ciematā!

Galu galā es atradu ceļu. Mademoiselle Ibēras mājas saimniece nedz laistīja puķes, nedz arī bija izkārusi mazo, sarkano grīdse­dziņu. Patiesību sakot, viņa sēdēja saulītē un snauda. Es negribīgi pamodināju dāmu, lai pārliecinātos, ka tā tiešām ir mademoiselle Ibēra, gar kuras māju man vajadzēja nogriezties pa kreisi. Ozola stumbrā tiešām bija robs - visai ievērojams, no kā es secināju, ka monsieur Erolts būs iesūcis neparasti lielu pastis1 daudzumu, pirms uzdevis ar savu braucamo tam pa mizu. Tiltam, kuru es atradu, tiešām trūka viena dēļa. Laucinieka instrukcijas vienmēr ir precīzas, kaut ari izklāstīšanas laikā izklausās mazliet noslēpu­mainas. Es braucu pa grambainu ceļu, kura vienā pusē pletās zaļa pļava, izraibināta ar krēmkrāsas Charolais govju ganāmpulku, otrā pusē - mirdzošs saulespuķu lauks; puķu lieliskās, dzelteni melnās sejas bija paceltas saules pielūgsmē. Izbraucu cauri ma­zam mežiņam, un tur izcirtumā atradās monsieur Klota māja - gara, zema un balta kā dūjas ola; jumts bija darināts no vecmodī­giem dakstiņiem, bieziem un tumšiem kā šokolādes tāfelītes,