Džeralds Darels: Mātes izprecināšana

No rūgtas pieredzes zinādams, ka tā var notikt un arī notiks, es jutos pamatīgi satraukts par to, ka Literātu Ģilde mani izno­mājusi misis Magnolijai Dvaitai-Hendersonei. Es viņai piezva­nīju, cerēdams pēc iespējas pieklājīgāk atteikties no apmešanās pie viņas un doties uz viesnīcu. Atsaucās zema, sulīga balss, kāda varētu būt vecam, augstvērtīgam portvīnam, ja tas sāktu runāt.

Ite ira miz Magnolijas rezidence, - tā nomodulēja. - Kas tur ira taz, ar ko es runā?

Mans uzvārds ir Darels, un es vēlētos runāt ar misis Magno- liju Dvaitu-Hendersoni, - es teicu.

Jeūs paliekiet turpatāz, - balss atbildēja, - es iešu viņu sa­meklēt.

Sekoja gara pauze, un tad klausulē atskanēja aizelsusies, zvār­gulītim līdzīga balss kā no mūzikas kastītes.

Mister Djurel, tas esat jeūs? - tā jautāja. - Ar jeums runā Magnolija Dvaita-Hendersone.

Esmu laimīgs par iespēju runāt ar jums, misis Dvaita-Hen­dersone, - es teicu.

Ak žēlīgais, - viņa nostabulēja, - jeūsu aks-cents, jeūsu AKS- cents - tas ir vislieliskākais, ko jebkad esmu dzirdējusi! Tieši tā, it kā es runātu ar seru Lorensu Olivjē! Nudien, varat man ticēt, man no tā trīsas skrien pa muguru!

Pateicos! - es sacīju. - Es tikko uzzināju, ka Ģilde vairāk vai mazāk piespiedusi jūs uzņemt mani savās mājās. Zināt, es do­māju, ka tā nudien ir uzmācība, un es daudz labprātāk apmestos viesnīcā, nekā radītu jums neērtības.

Man radītu neērtības? - misis Dvaita-Hendersone iespiedzās. - Ak, manu jaukumiņ, tas ir gods - uzņemt jeūs savās mājās! Es neparko neļautu jeums dzīvot viesnīcā, kur nekad neizslauka zem gultas un neiztukšo pelnutraukus. Tas būtu pilnīgā pretrunā ar Dienvidu viesmīlību. Es pat jeņķim neļautu dzīvot viesnīcā, ja tāds atbrauktu lasīt lekcijas - kaut arī par ko gan lai viņš tās lek­cijas lasītu? Viņi visi tikai tādi vējagrābšļi, kā mans paps mēdza teikt, vienīgi viņš lietoja skarbāku vārdu.

Mana dūša saplaka. Nopratu, ka nebūs nekādas iespējas izvai­rīties no apmešanās pie misis Dvaitas-Hendersones, neapvaino­jot Dienvidu viesmīlību.

Jūs esat ļoti laipna, - es sacīju. - Mana lidmašīna nolaižas puspiecos, tātad ap pieciem es būšu pie jums.

Lieliski! - viņa atbildēja. - Jeūs beūsiet tieši laikā uz manu īpašo tēju - katru ceturtdienu pie manis uz tēju ierodas piecas manas vistuvākās draudzenes, un viņas, protams, deg nepacietībā satikt jeūs.

Es ar pūlēm apspiedu vaidu.

Norunāts, tātad satiksimies piecos, - es teicu.

Es nevaru vien sagaidīt, kad beūsiet šait! - misis Dvaita- Hendersone atsaucās.

Noliku klausuli un, ļaunu priekšnojautu mocīts, devos uz lid­mašīnu. Pēc divām stundām jau biju dziļi Dienvidos - kokvilnas, lēcu, saldo kartupeļu un, kā par nelaimi, Elvisa Preslija zemē. No lidostas braucu taksometrā, kura šoferis, ļoti liels vīrs, smēķēja lielu cigāru aptuveni savas ādas krāsā.

Jeūs no Bostonas? - viņš apjautājās, kad bijām brīdi brau­kuši.

Nē, - es atteicu, - kas jums liek tā domāt?

Aks-cents, - šoferis īsi paskaidroja, - jeūsu aks-cents. .

Nē, - es atkārtoju, - esmu no Anglijas.

Nudie? - viņš pārjautāja. - No Anglijas, ko?

Jā, - es teicu.

Kā sviežas karalienei? - viņš apjautājās.

Man domāt, galīgi labi, — es atbildēju, cenzdamies pieska­ņoties Dienvidu stilam.

Jeā, - šoferis domīgi noteica, - tā ir gan viena sieviete, tā kara­liene - tai ir pauti īstajā vietā!

Es klusēju. Manuprāt, kā karaliskās ģimenes dzīves komentārs šī frāze izteica visu.

Misis Magnolijas Dvaitas-Hendersones rezidence atradās divus akrus liela, rūpīgi apcirpta dārza vidū, tā bija tāda kā minia­tūra koloniālā stila savrupmāja, kuras baltās kolonnas rindojās līdzās lieliem purpurkrāsas acāliju laukiem. Ieejas durvīm - tās bija vismaz divpadsmit reiz četras pēdas lielas - bija milzīgs vara klauvēklis, nospodrināts tik spožs, ka laistījās kā uguns. Takso­metram piebraucot, šīs glītās durvis tika atrautas vaļā un tajās parādījās ļoti liels, ļoti melns, frakā un svītrainās biksēs tērpies sirms džentlmenis. Viņš izskatījās tā, it kā varētu būt praktiski jebkuras jaunattīstības valsts akredidēts sūtnis. Tajā pašā sulīgajā portvīna balsī, ko atcerējos dzirdējis pa telefonu, džentlmenis teica:

Mister Djurel, esiet sveicināts miz Magnolijas rezidencē! - Un tad, kā kaut ko atcerējies, piebilda: - As essu Freds.

Priecājos iepazīties, Fred, - es teicu. - Vai paņemsiet bagāžu?

Viss beūs kārtībā, - Freds atbildēja.

Šoferis bija nolicis abas manas ceļasomas uz grantētā ceļa un aizbraucis. Freds noraudzījās uz tām kā pretīgiem atkritumiem.

Vai jūs vienmēr valkājat šīs drēbes, Fred? - es ieinteresēts apjautājos.

Freds nicinoši nopētīja sevi.

Nē, - viņš teica, - bet miz Magnolija teic man jeūs sagaidīt tautastērpā.

Jūs gribat teikt, ka šeit, Memfisā, tas ir tautastērps? - es jau­tāju.

Nē, - Freds pikti atbildēja, - tur, no kurienes jeūs esst ieradies.

Es nopūtos.

Fred, - es teicu, - izdariet kaut ko man par prieku! Ejiet un pārģērbieties! Jūtos glaimots, ka jūs uzvilkāt šo tērpu manis dēļ, bet es būtu vēl vairāk iepriecināts, ja jūs manis dēļ to novilktu, un ari jūs tā justos ērtāk.

Freda sejā atplauka plats smaids. Tas izskatījās tā, it kā strauji būtu pacelts klavieru vāks.

As to noteikti izdarīšu, mister Djurel! - viņš pateicīgs sacīja.

Es iegāju vēsā hallē, kurā smaržoja pēc mēbeļu pulējamā šķid­ruma, puķēm un garšvielām, un miz Magnolija, gluži kā šifonā un smaržās tērpta dūmu stīdziņa, dārgakmeņiem tinkšķot un apaviem klaudzot, steidzās pa parketa grīdu mani sveicināt. Miz Magnolija bija trausla kā malduguns, acis - lielas un platas, kakla smalkā āda nokarājās kā viņas izdzīvošanas triumfa karogi. Maisiņi zem viņas acīm bija tik lieli kā bezdelīgu ligzdas, seju klāja smalkam zirnekļu tīklam līdzīgs krunciņu tīkls, un viņas mati bija tajā neparastajā elektrozilajā tonī, kādu iegūst daudzas amerikāņu sievietes, kad tās negribīgi ietipina no saviem četr­desmitajiem piecdesmitajos.

Mister Djurel! - miz Magnolija iesaucās, satverdama manu roku savās trauslajās plaukstās, kas likās darinātas no vistas kau­liem un nedaudz pergamenta. - Mister Djurel, laipni laipni leūdzam! Tas ir tik liels gods - uzņemt jeūs šajā mājā.

Man ir liels gods būt jūsu viesim, kundze, - es atbildēju.

Freds uzradās pēkšņi kā liels un draudīgs lietus mākonis sau­lainā pēcpusdienā.

Miz Magnolija, - viņš teica, - as grasos ģērbt nost šitās drēbes.

Fred! - miz Magnolija šokēta iesaucās. - Es nedomāju, ka tas ir gudri vai piedienīgi.

Misters Djurels teic, as varot, - Freds paskaidroja, tādējādi iepīdams afērā arī mani.

Ak… - miz Magnolija satraukta izdvesa. - Nu, tad jau gan… Bet esmu pārliecināta, ka misters Djurels nevēlas, lai tu izģērbtos nekavējoties. Nejau šait, kur vectante Dorinda varētu redzēt.

As grasos izdarīt to privāti savā istabā, - Freds atteica un cēli aizsoļoja.

Nudien, kāpēc gan viņš gribēja izģērbties? - miz Magnolija prātoja. - Zināt, jo ilgāk jeūs dzīvojat ar cilvēkiem kopā, jo dīvai­nāki tie kļeūst.

Mani sāka pārņemt tās Alises Brīnumzemē izjūtas, kādas vienmēr sajutu, atrazdamies Grieķijā. Tur nākas loģiku mest pār bortu un ļaut tai kādu laiku peldēt savā vaļā - tiesa gan, sasnie­dzamā attālumā. Tas dara brīnumu lietas ar smadzeņu šūnām.

Mister Djurel, saldumiņ, - miz Magnolija atsāka, sažņaug­dama manu roku vēl ciešāk, - jūs noteikti beidzaties nost no alkām pēc kāda dzēriena?