Džeralds Darels: Mātes izprecināšana

Tik un tā es nevēlos izpirkumu, - es stingri atteicu. - Esmu priecīgs, ka varu atdot viņu jums.

Nekādu izpirkumu? - monsieur Klots vēlreiz jautāja. Viņš izklausījās gandrīz apvainojies.

Nekādu izpirkumu, - es apstiprināju.

Monsieur Klots pameta skatienu uz ārstu, kurš, rokas papletis, vienkārši paraustīja plecus un noteica: "Voilā Ies Anglais"'. Monsieur Klots atbrīvojās no ārsta un muskuļainā jaunekļa tvēriena un piecēlās kājās.

Tādā gadījumā, monsieur, esmu jums bezgalīgs, bezgalīgs parādnieks, - viņš teica, norāva bereti un piespieda to pie sirds. Tad rūpīgi uzlika bereti atpakaļ galvā un metās pāri istabai kā slikti audzināts kucēns, un satvēra mani savās skavās. Viņa bārda nočaukstēja kā zīds gar maniem vaigiem, kamēr viņš skūpstīja mani ar tādu dedzību, kādu sava dzimuma pārstāvja skūpstīšanā var izrādīt tikai francūzis.

Mon brave, mon ami,2 - viņš teica, spiezdams manus plecus, lūkodamies dziļi man acīs, un asaras kā caurspīdīgi kurkulēni ritēja lejup pa apbrīnojamo bārdu, - vediet mani pie manas mī­ļotās!

Mēs izgājām ārā, atmodinājām Esmeraldu, viņa iztrausās no mašīnas, lai ļautos ikviena (arī ārsta) apskāvieniem, glāstiem un skūpstiem. Tad mēs visi, arī Esmeralda, iegājām atpakaļ mājā, kur monsieur Klots uzstāja, ka atvērs vienu no savām labākajām vīna pudelēm (a Chāteau Montrose 1952), un mēs iedzērām par godu šai visu cūku cūkai, kamēr madame Klota baroja to ar piparmētru šokolādi.

Monsieur Darel, - monsieur Klots teica, - varbūt jūs domā­jat, ka mēs izvēršam Esmeraldas pazušanu par nesamērīgi lielu sensāciju.

Nepavisam, - es atteicu, - zaudēt tik jauku mājdzīvnieku būtu augstākajā mērā apbēdinoši.

Viņa ir vairāk nekā vienkārši mājdzīvnieks, - monsieur Klots turpināja klusinātā, godbijīgā balsī, - viņa ir visas Perigoras trifeļcūku čempione. Piecpadsmit reizes viņa ieguvusi sudraba kausu par visjutīgāko degunu apgabalā. Trifele var slēpties div­desmit centimetru dziļi zem zemes un piecdesmit metru no Esme­raldas, - un viņa to nemaldīgi atradīs. Viņa ir kā - viņa ir kā - nu, kā tāds cūkveida Exocet'.

Vareni! - es atzinu.

Rīt no rīta astoņos, ja jūs būtu tik laipns un ierastos, mēs paņemtu Esmeraldu līdzi uz mežu un jūs varētu pats pārlieci­nāties par viņas spējām. Un vēlāk mēs būtu aplaimoti, ja jūs mūs pagodinātu, palikdams uz pusdienām. Varu apgalvot, ka mana sieva Antuanete ir viena no labākajām virējām apvidū.

Ne tikai vislabākā virēja, bet arī visdaiļākā, - ārsts galanti teica.

Jā, nudien, - piebalsoja muskuļotais jauneklis, cieši norau- dzīdamies madame Klotā ar tik liesmainu pielūgsmi, ka es nebiju pārsteigts, uzzinot, ka viņa vārds ir /Aians.

Būšu pagodināts un iepriecināts, - es teicu un, izdzēris savu vīnu, devos prom.

Nākamais rīts bija salts un saulains, debesis zilas kā neaiz­mirstulītes, migla gulēja starp kokiem kā mezglaina šalle. Kad ierados fermā, monsieur Klots drudžaini strādāja pie pēdējām Esmeraldas tualetes niansēm. Unikālās cūkas nagi bija nopulēti ar olīveļļu (augstākā labuma), viņa bija rūpīgi nosukāta un sīka­jās ačelēs iepilināti īpaši pilieni. Parādījās maza pudelīte Līksmes, un aiz katras nokarenās auss tika iepilinātas dažas lāses. Vis­beidzot viņai uz snuķa tika uzlikts mīkstas zamšādas uzpurnis, lai novērstu mednieces iespējamo vēlmi pašai aprīt atrastās trifeles.

Voilā, - monsieur Klots triumfējoši teica, vicinādams trifeļu rokamo lāpstu, - nu viņa ir gatava medībām.

Nākamās pāris stundas bija pamācošas, jo es vēl nekad nebiju redzējis trifeļcūku darbībā, kur nu vēl tādu spožu lietpratēju šajā mākslā, kāda bija Esmeralda. Viņa soļoja cauri ozolu mežam, kas ieskāva monsieur Klota fermu, ar vecīgas operdziedātājas lēno cienību, kad tā kārtējo reizi sniedz savu pēdējo izrādi. Iedama viņa sevī dungoja - falseta rukšķienos. Beidzot Esmeralda ap­stājās, pacēla galvu, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad piegāja pie cienījama vecuma ozola un sāka ostīt zemi un lapu segu.

- Viņa atradusi! - monsieur Klots iesaucās un, pastūmis Esmeraldu sāņus, iegrūda lāpstu dziļi meža grīdā. Kad lāpsta atkal parādījās virspusē, uz tās balansēja trifele plūmes lielumā, melna un smaržīga.

Lai cik spēcīga un lieliska bija trifeles smarža, es nespēju sa­prast, kā Līksmes apņemtā Esmeralda varēja atklāt sēnes klātbūtni. Tomēr, lai pierādītu, ka tā nav tikai nejauša sagadīšanās, nākamās stundas laikā viņa atrada vēl sešas trifeles, tikpat lielas kā pirmā. Mēs triumfēdami aizgādājām tās uz fermu un pasniedzām ma­dame Klotai, kura, viegli pietvīkusi, darbojās virtuvē. Esmeralda tika ievietota savā nevainojami spodrajā aizgaldā un apbalvota ar mazu maizes klaipiņu, kas bija pāršķelts un piepildīts ar sieru, bet monsieur Klots un es šim gadījumam par godu iedzērām pa glāzītei.

Drīz vien madame Klota aicināja mūs pie galda. Žuans - droši vien manis dēļ - bija uzvilcis žaketi un apsējis kaklasaiti, un mon­sieur Klots bija noņēmis savu bereti. Pirmais ēdiens, servēts skaistās māla bļodās, tik plānās, trauslās un brūnās kā rudens lapas, bija cāļa buljons ar tajā peldošām plānām sīpolu plāksnī­tēm un zeltainu olas dzeltenumu. Sekoja trekna forele, kas bija atbrīvota no asakām un rūpīgi piepildīta ar gaisīgu, smalki sakapātu kastaņu un fenheļa masu. Šo ēdienu papildināja jauni zirnīši, saldi kā cukurs, un mazi kartupelīši piparmētru peldē. Tas viss bija tikai sagatavošanās finālam - tam ēdienam, kuru mēs visi gaidījām. Madame Klota novāca šķīvjus un nolika mūsu priekšā tīrus, siltus kā tikko ceptus maizes klaipus. Monsieur Klots svinīgi un lietpratīgi atkorķēja pudeli 1957. gada Chateau Brane-Cantenac, paostīja korķi, iepilināja dažus pilienus tīrā glāzē un nogaršoja. Tas man nepārvarami atgādināja Esmeraldas izdarības ar sieru. Namatēvs piekrītoši pamāja un tad ielēja vīnu, sarkanu kā pūķa asinis, arī mūsu glāzēs. Šajā mirklī, gluži kā pēc mājiena, no virtuves parādījās madame Klota, nesdama paplāti, uz kuras bija novietotas četras trauslas kūciņas, dzeltenas kā nogatavojusies kukurūza. Uz katra šķīvja tika uzmanīgi novietota viena porcija. Mēs izturējāmies klusi kā baznīcā. Monsieur Klots lēni pacēla glāzi, saskandināja vispirms ar savu daiļo kundzi, tad ar mani un Žuanu. Mēs visi iemalkojām vīnu un paskalinājām pa muti, sagatavodami savas garšas kārpiņas. Naži un dakšiņas tika paceltas, zeltainās kūciņas trauslā virskārtiņa nolobīta kā rieksta čaumala - un tur gulēja trifele, melna kā ahāts, un no kūciņas cēlās tās neticamais rudens meža aromāts, no kā mute pieplūda siekalām, pilnīgs un absolūti atšķirīgs no jebkuras citas smaržas vai garšas pasaulē. Mēs ēdām godbijīgā klusumā, jo ēzdami pat franči mitējas runāt. Kad pēdējais kumoss bija izkusis man mutē, es pacēlu glāzi.

Madame Klota, monsieur Klot, Žuan, es vēlētos uzsaukt tostu. Par Esmeraldu, labāko cūku pasaulē, pilnību starp cūkām!

Paldies, paldies, monsieur, - monsieur Klots teica, balsij drebot un acīm pieplūstot asarām.

Mēs bijām sēdušies pusdienot precīzi divpadsmitos, jo, kā labi zina franču mediķi, ja pusdienu pasniegšana aizkavējās pēc dienas- vidus, frančiem tas var kļūt liktenīgi. Madame Klota bija likusi mums priekšā tik bagātīgas veltes, ka es, nolocījis plūmju suflē ar putukrējumu, kam sekoja tīkams Kantala siers, nemaz nebiju pārsteigts, kad ielūkojos pulkstenī un atklāju, ka ir jau četri. Es atteicos no kafijas un brendija, aizbildinādamies, ka nu man jāsteidzas, un apliecināju, ka šīs bijušas neaizmirstamākās pus­dienas manā mūžā. Es lūdzu atļauju (un to saņēmu) trīs reizes noskūpstīt madame Klotas maigo vaidziņu (Dieva Tēva, Jauna­vas Marijas un Jēzus Kristus vārdā, kā man kāds bija paskaidro­jis), tad Žuans sašķaidīja manu plaukstu rokasspiedienā un mon­sieur Klots ievīstīja mani savā bārdā. Pirms aizgāju, viņš izspieda no manis solījumu, ka atceļā es iegriezīšos ciematā un ļaušu madame Klotai pagatavot man vēl vienu maltīti, kam es ar prieku piekritu.