Džeralds Darels - Mātes izprecināšana

Man uz mirkli parādījās ļoti skaidra vīzija par Ēdenes dārzu, kurā pusducis spilgti sarkanu ugunsdzēsēju mašīnu un bariņš policistu aplenkuši Laba un ļauna atzīšanas koku.

Jā, un vēl viņa vainīga pie tās pārapdzīvotības, kāda mums tagad valda, jā, ser!

Bet Ievai nebija daudz bērnu, - es iebildu.

Bet ko tie darīja? - Freds noprasīja. - Ko viņi darīja, ko? Izvirtība - ja jeūs piedosiet šo vārdu. Izvirtība pa labi, pa kreisi un pa vidu. Skaidrs, ka visa tā dzemdināšana noveda pie pārapdzīvo­tības. Jā, izvirtība un zidrs, tāpēc labais Dievs viņus izraidīja!

Jāatzīst, tas man deva pilnīgi citu ieskatu jautājumā par Ādama un Ievas padzīšanu.

Ja viņiem tai laikā būtu bijis sausais likums, tas, iespējams, būtu līdzējis, - Freds turpināja, - bet pat labais Dievs nevar iedo­māties pilnīgi visu.

Domāju gan, ka ne, - es piekritu.

Diemžēl manus reliģiskos pētījumus kopā ar Fredu pārtrauca miz Magnolijas ierašanās; viņa rosīgi ņēmās man stāstīt, ka zāle ne­kādā veidā - ne formā, ne saturā - neesot saputrināta un ka viss Memfisas sabiedrības krējums pēc stundas gaidīšot mani uz skatuves.

Jums tieši pietiks laika izdzert kokakolu, - viņa bikli teica.

Tā vien likās, ka kopš ierašanās Memfisā es neesmu darījis

neko citu kā vien milzu daudzumos uzņēmis sevī sātana dziru, tomēr pirms kāpšanas uz skatuves es izlēju pār ziedokli vēl vienu sirdi sildošu kausu.

Manai lekcijai bija neprātīgi panākumi - diemžēl šķiet, ka ne tik daudz satura kā mana aks-centa pēc.

Jūsu aks-cents nudien ir kaut kas vienreizējs, - vēlāk man teica liels, sarkansejains vīrs ar baltu vaigubārdu. - Patiesi un ne­apšaubāmi, ser, kaut kas vienreizējs! Tas ir patiesi aizraujošs - kā tam puisim, nu, kā jel viņu sauca - ak jā, Viljamam Šekspīram.

Paldies! - es teicu.

Vai nekad neesat domājis pārcelties us Dienvidiem un kļūt par amerikāni? - viņš jautāja. - Ar tādu aks-centu kā jūsējais mēs jeūs noteikti laipni uzņemtu.

Es teicu, ka jūtos pagodināts. Tāda doma man vēl nebija radu­sies, bet es apliecināju, ka paturēšu to prātā.

Nākamajā rītā es - diemžēl, mocīdamies ar pāri plūstošās dienvidu viesmīlības izraisītām paģirām - mazliet grīļīgi devos lejā brokastis un ieraudzīju visus sēžam ap spoži nopulētu galdu, kas mirdzēja sudrabā kā kalnu strauts; Freds apkalpoja.

Ak, iepazīstieties, - vectante Dorinda sacīja, - tas ir māns vīrs, misters Ročesters!

Mēs esam tikušies, Dorinda, - teica veconkulis Ročesters. - Šis laipnais džentlmenis pagājušajā naktī palīdzēja man atsist jeņķu uzbrukumu.

Tas jeums abiem būs nācis par labu, - vectante Dorinda noteica. - As patiesi domāju, ka ir tik jauki, kad var dalīties priekos.

Vai labi gulējāt? - miz Magnolija jautāja, ignorēdama abus pārējos.

Lieliski! - es pateicos, bet tikmēr Freds servēja man pieti­cīgās dienvidnieku brokastis, kas sastāvēja no sešām bekona šķē­lēm, trauslām un aromātiskām kā rudens lapas, četrām olām, kas spīdēja kā tikko uzlēkušas saules, astoņām sviestā mirkstošām grauzdētas maizes šķēlēm un lielas, mirdzošas, trīcellgas citronu ievārījuma porcijas.

Es dodos uzzināt pēdējos jaunumus, - veconkulis Ročesters paziņoja, pieceldamies kājās un apjozdams rītasvārkus.

Vai būsi atpakaļ pusdienās vai arī turpināsi cīnīties? - vec­tante Dorinda jautāja.

Kundze, karu nevar steidzināt, - veconkulis Ročesters bargi atbildēja.

Nē, nē, as to saprotu, - vectante Dorinda piekrita, - as vien­kārši gribēju zināt par saldējumu.

Man prātā daudz svarīgākas lietas par saldējumu, sieviete! - veconkulis Ročesters atteica. - Vai būs vaniļas vai zemeņu sal­dējums?

Zemeņu, - vectante Dorinda atbildēja.

As gribu divas bumbas un drusku riekstu kūkas, - vec­onkulis Ročesters teica un atstāja mūs, bet vectante Dorinda de­vās uz virtuvi.

As jums saku, as nesaprotu, kas tagad notiks, - miz Mag­nolija piezīmēja, šķirstīdama vietējo laikrakstu. - Nu viņi grib kādu nigeru padarīt par mēru.

Pametu skatienu uz durvīm, aiz kurām bija nozudis Freds.

Ja jeūs gribat zināt manu viedokli, mums pie varas ir balto salašņu un nigeru bars - nudien, baltie salašņas un nigeri! - miz Magnolija turpināja, malkodama kafiju.

Sakiet, miz Magnolija, - ņemot vērā nēģeru pašreizējo jūtī­gumu, vai domājat, ka ir prātīgi tā runāt, kamēr Freds ir tepat līdzās?

Kā runāt? - viņa jautāja, pievērsusi man milzīgas, apjukuma pilnas acis.

Nu, par nigeriem un tā tālāk.

Bet Freds taču nav nigers! - viņa sašutusi iesaucās.

Es mirkli iedomājos, vai viņa gadījumā nav daltoniķe.

Nē, - miz Magnolija turpināja, - māns vecvectēvs nopirka Freda vectēvu vēl 1850. gadā. Mān joprojām ir kvīts. Freds te ir dzimis. Freds nav nigers. Freds pieder pie ģimenes.

Es atmetu veltīgos pūliņus izprast dienvidniekus.

Ceļodams es esmu saskāries ar daudziem notikumiem, kas mani skumdinājuši un sāpinājuši. Taču visā šajā notikumu gūzmā ir viens tāds, kas dziļi iespiedies manā atmiņā un pilda manu dvēseli ar sērām, kad vien par to iedomājos.

Viņš bija ļoti maza auguma vīrs un svēra ne vairāk kā no­vārdzis četrpadsmit gadus vecs zēns. Viņa kauli šķita esam tik trausli un smalki kā senlaicīgu māla pīpju kāti. īpatnējā galva bal­stījās uz tievā kakla kā uz mutes nostatīta grieķu amfora. Tajā mirdzēja lielas, valgas acis, kas lika iedomāties stirnu; deguns bija tik smalki veidots kā putna spārns un mute - skaistas formas, devīga un līdzjūtīga. Viņa ausis, plānas kā pergaments, bija lielas un smailas, kādas iztēlojamies laumiņām. Viņš bija skandināvu izcelsmes kapteinis uz tirdzniecības tvaikoņa, ar kuru es ceļoju no Austrālijas uz Eiropu.

Tajās jaukajās, sen pagājušajās dienās, kad varēja ceļot ar šā­diem kuģiem, ceļojums ilga sešas nedēļas un kuģis uzņēma tikai astoņus vai varbūt divpadsmit pasažierus. Tas nebija Queen Elisabeth II. Sajūta nudien bija tāda, it kā ceļotu ar personīgo jahtu. Bija gan arī savi trūkumi, jo ceļojuma biedrus nevarēja izvēlēties. Tomēr starp visiem divpadsmit droši varēja atrast vis­maz divus, kuri zināmā mērā atgādināja cilvēcīgas būtnes un ar kuriem varēja sadraudzēties, tādējādi ignorējot pārējos, bet nevienu neaizvainojot. Tajā reizē es biju vienīgais vīriešu kārtas pasažieris. Pārējās vienpadsmit bija pavecas, čivinošas un sa­trauktas dāmas no Austrālijas, kas bija uzdrošinājušās doties savā pirmajā ceļojumā, pirmajā ceļojumā uz Eiropu un pirmajā ceļo­jumā uz dzimto Angliju, kur dzīvo pati karaliene. Tātad, kā jau var iedomāties, viss viņām bija tik jauns un aizraujošs, ka par to varēja čivināt bez apstājas. Kajītes bija lieliskas, ar īstām gultām, dušās un vannās tecēja īsts ūdens, salonā tika pasniegti īsti dzērieni un maltīšu laikā viņas sēdēja pie liela pulēta galda un baudīja īstus ēdienus. Viņas uzvedās kā bērni savā pirmajā pik­nikā, un bija prieks vērot viņu sajūsmu. Tomēr dāmu visskaļākās sajūsmas avots bija kapteinis. Uzmetušas tam tikai vienu ska­tienu, viņas acumirklī dziļi, nopietni un negrozāmi iemīlējās. Kapteinis pats savukārt izplatīja tādu šarmu, ka tūlīt kļuva par tādu kā Hamelinas dūdinieka [2] jūras versiju. Viņš mēdza apstaigāt ikvienu no dāmām, kamēr tās gozējās klāja krēslos, lai pārlieci­nātos, ka brokastis bijušas pa prātam, ka buljons (pasniegts pre­cīzi pulksten septiņos) ir bijis pareizā temperatūrā; vēlāk salonā viņš personīgi mēdza piedalīties tā šķebīgā dzēriena - sausā mar- tīni - sagatavošanas rituālā. Viņš mēdza sūtīt jūrniekus, lai tie brīdinātu dāmas par lidojošo zivju bariem, vaļiem, kas tuvumā izšļāca ūdens strūklas, vai albatrosiem, kuri kuģa pakaļgalā pla­nēja ar nekustīgiem spārniem, it kā būtu iesieti neredzamās vir­vēs. Viņš veda tās uz kuģa priekšgalu (komandas pavadībā, lai būtu drošs, ka neviena nepārkritīs pār bortu) vērot delfīnus trau­camies līdzās kuģim vai negaidot elpu aizraujošā ātrumā izrau- jamies priekšgalā un tad izšaujamies no zilā ūdens kā enerģiskas bultas. Viņš veda tās lejā uz mirdzoši spodro mašīntelpu, kurā varēja kaut vai ēst no grīdas, un izskaidroja viņām visus kuģa mehānismus. Viņš veda tās augšā uz kapteiņa tiltiņu un skaid­roja, kā radars ļauj kuģiem "satikties naktī", nevis sadurties nelāgā avārijā. Viņš veda tās lejup uz virtuvi un saldētavām, rādīdams, kur glabājas un tiek gatavoti viņām paredzētie ēdieni, un dāmas jutās aizgrābtas. Ar katru atklāsmi viņas arvien dziļāk un dziļāk iemīlējās kapteinī, un mazais vīriņš - kautrs, maigs un aizgrāb­jošs - ik dienu centās radīt savām dāmām jaunas un jaunas ap­brīnojamas lietas, gluži kā burvju mākslinieks izvelk no cepures arvien jaunus un jaunus pārsteigumus.