Džeralds Darels: Ai-Ai un ES

Glābšan as misja Madag askarā

Nordik

Veltījums Lī,

kura pacietuši mani, pacieš mani un, cerams, turpinās paciest, kamēr vēl būs atlicis, ko ciest.

Ekspedīcijas galvenie dalībnieki man piebiedrojas, izsakot vislielāko pateicību Džersijas televīzijai Channel Telcvision Inc. un Džersijas Dzīvās dabas aizsardzības trestam par ekspedīcijas finansiālo nodrošinājumu, Starptautiskajam Dzīvās dabas aizsar­dzības trestam un Toyota Motor Corporation, kas ziedoja Toyota Land Cruiser iegādei, kā ari aviosabiedrībai Air Mauritius - par starptautisko lidojumu apmaksu ekspedīcijas dalībniekiem, Channel Television komandai, dzīvniekiem un bagāžai.

Tāpat jāizsaka dziļa pateicība Madagaskaras valdībai, kas deva ekspedīcijas atļauju, īpaši Direction des Eaux et Forets [1], tsimbazazas botāniskā dārza un zoodārza vadītājam un personālam par lielisko dzīvnieku aprūpi pirms to pārvešanas uz Džersiju.

Ja trūktu daudzu turpmāk minēto cilvēku devīgi sniegtās palī­dzības, zināšanām un atbalsta, Madagaskaras ekspedīcija nebūtu izdevusies tik sekmīgi, tādēļ vissirsnīgākā pateicība: Rolandam Albinjakam, Denisam un Hemēnai Emijiem, Bendžaminam Andriamahajam, Miņai Andriamasimananai, Alanam Hik- lingam, Olivjē Legrānam, Martinam Nikolam, Džuljenam Ra- besoa, Mihantam Rakotoarinosijam, Džordžam Rakotonarivo, Raimondam Rakotonindrinam, Viktoram-Solo Rakotonirinam,

Edmonam Rakotovao, Gejam Ramangasonam, Džozefam Randrianaivoravelonam, Selestīnai Ravaoarinoromangai, Donam Reidam, Lisijai Rodžerai, Monsieur un Madame Rolāniem, Eleonorai Stirlingai, Bartelemī Vaohitam, Edvardam un Aramintai Vitlijiem, Frenai Vudsai, Lisjēnai Vilmē un visiem Antanambaobes ciematā, sevišķi Markam un Marlīnai Marseliem.

Visbeidzot mēs esam vislielāko pateicību parādā Channel Television komandai par smago darbu, entuziasmu un lielisko garastāvokli, kas padarīja ekspedīcijas Mananaras posmu par ne­aizmirstamu pieredzi: "Kapteinim" Bobam Evansam, Timām Ringsdoram, Mikijam Tostevinam, Greiemam Taidijam, Fren- kam Cvitanovičam un mūsu teicamajiem šoferiem - Tianam un Bruno.

Viņš iznāca pa zariem no tumsas - apaļās, hipnotiskās acis mirdzēja, karotēm līdzīgās ausis grozījās uz priekšu un atpakaļ - katra savā nodabā kā radara šķīvji, baltās ūsas raustījās un kustējās kā sensori; melnās rokas ar tievajiem, kaulainajiem pirk­stiem, no kuriem trešais bija neparasti garš, pakšķināja pa zaru, kā pianistam spēlējot sarežģītu Šopēna skaņdarbu. Viņš izskatījās pēc Volta Disneja raganas melnā kaķa ar labu tiesu E. T. perso­nības. Ja no Marsa reiz ieradīsies lidojošais šķīvītis, no tā droši vien parādīsies tieši šis radījums. Tas bija Luisa Kerola Rifkarīlis, kas atdzīvojies un "šurp laižas burbuļodams" [2] .

Radījums nosēdās man uz pleca, ar milzīgajām, hipnotiskajām acīm ieskatījās man sejā un viegli kā bārddzinis izlaida slaidos pirkstus caur maniem matiem un bārdu. Viņa izvirzītajā žoklī es saskatīju milzīgus zobus kā kaltus, kas šķita augam ar katru mirkli, tāpēc es sēdēju pilnīgi nekustīgi. Viņš īsi iesprauslojās, kā teikdams "hmm", un ielēca man klēpī. Tur radījums ņēmās pētīt manu pastaigu spieķi. Viņa melnie pirksti slīdēja pa to visā garumā, it kā spieķis būtu flauta. Tad viņš noliecās uz priekšu un šausminošā precizitātē ar diviem milzīgo zobu kodieniem pāršķēla spieķi gandrīz uz pusēm. Pašam par acīmredzamu sarūgtinājumu, viņš tajā neatrada vaboļu kāpurus, tāpēc atgriezās man uz pleca. Tur viņš vēlreiz izsukāja manu bārdu un matus viegli kā vējiņš.

Tad, par lielām izbailēm, viņš atklāja manu ausi. Likās, radī­jums sev saka - "te noteikti jāslēpjas vislielākajiem un sulīgāka­jiem vaboļu kāpuriem". Viņš glāstīja manu ausi, kā gardēdis glāsta ēdienkarti, tad ļoti rūpīgi iebāza tajā tievo pirkstu. Samierinājos ar kurlumu - "Bēthoven, dod vietu," nodomāju, "es jau nāku". Sev par lielu pārsteigumu, es tik tikko jutu šo pirkstu, kamēr tas ap­slēptu gardumu meklējumos iztaustīja manu ausi kā radara zonde. Sapratis, ka ausī neslēpjas gardi un aromātiski kāpuri, ra­dījums vēlreiz sapīcis klusi noteica "hmm" un atkal ierāpās zaros.

Tā bija mana pirmā saskarsme ar Madagaskaras slaidpirkstaini jeb ai-ai, un es nospriedu, ka tas ir viens no neparastākajiem radīju­miem, ar kādiem man bijis tas gods iepazīties. Dzīvniekam bija vajadzīga palīdzība, un mums tā bija jāsniedz. Pieļaut tik apbrī­nojama un sarežģīta radījuma izmiršanu būtu tikpat neiedomājami kā sadedzināt Rembranta gleznu, Siksta kapellā ierīkot diskotēku vai nojaukt Akropoli, lai tās vietā uzbūvētu Hiltona viesnīcu. To­mēr ai-ai - šis dīvainais radījums, kas Madagaskarā tiek uzskatīts gandrīz vai par mītisku - ir uz izzušanas robežas. Viņš ir mītisks dzīvnieks ne tikai no bioloģiskā viedokļa, bet arī to malagasiešu ap­ziņā, kuru vidū viņš dzīvo un diemžēl iznīkst.

Kad 1782. gadā šo savādo dzīvnieku pirmo reizi aprakstīja, pa­rādījās tāds dažādu anatomisku īpašību juceklis, ka zinātnieki daudzus gadus netika gudri, kas viņš īsti ir. Dzīvnieks acīmredzami nebija parastais vai dārzu lemūrs un kādu laiku savu prāvo zobu pēc tika uzskatīts par grauzēju. Galu galā tika nolemts, ka ai-ai ir vienkārši ai-ai - viens no lemūriem, tomēr unikāls pasaules pilsonis, kas nav līdzīgs nevienam citam dzīvniekam. Viņš tika pagodināts ar savu paša dzimtu un nokristīts daiļskanīgā vārdā: Daubentonia madagascariensis.

Madagaskara ir sala, kurā sastopami daudzi brīnumi un tabu, ko tur dēvē par fady, katrā vietā atšķirīgi, tāpēc nav pārsteigums, ka tik dīvainam evolūcijas produktam kā ai-ai tiek piedēvēts maģisks spēks, kas atšķiras katrā ciematā un ciltī. Dažviet, ja ai-ai tiek atrasts netālu no ciemata, to uzskata par nāves vēstnesi un tā­pēc nogalina. Ja ai-ai ir mazs, ciematā varot mirt bērns. Ja liels un balts - briesmās nonākot kāds baltais, ja melns - tad tumšādainais.

Citā salas nostūrī ciematnieks, kas pie savas mājas saticis ai-ai un to nogalinājis, apdomīgi novērš nelaimi, iesviezdams līķi kaimiņa dārzā. Kaimiņš, atradis šo apšaubāmo velti, savukārt stei­dzīgi pārvieto to uz otra kaimiņa dārzu. Tā ai-ai ceļo cauri visam ciematam, līdz beidzot, par šausmām garāmgājējiem, tiek izmests uz ceļa. Tā ir savdabīga ai-ai vēsts pa ķēdīti: nodod to tālāk, citādi ar tevi notiks kaut kas briesmīgs. Dažos apgabalos nogalinātā dzīv­nieka locekļus sasien ar rafijas šķiedrām un to pakarina pie ciemata ieejas, kamēr ķermenis sāk pūt, un vēlāk izbaro suņiem. Vēl citur viņa garais trešais pirksts tiek izžāvēts, un ciemata burvis to izmanto par amuletu labos un ļaunos nolūkos.

Tā kā malagasieši, turpinot līdumnieciskās lauksaimniecības virzienu, izcērt mežus, kas ir salas dzīvības sula, ai-ai un daudziem citiem unikāliem radījumiem draud iznīcība. Kādu laiku pat tika uzskatīts, ka ai-ai jau ir izmiris, bet tad atklājās, ka šis savādais dzīvnieks šur tur vēl saglabājies, taču gandrīz visas šīs vietas atrodas apdraudēto mežu zonā.

Ai-ai zināmā mērā izmanto savu burvju spēku, lai izdzīvotu. Dabiskajām dzīvesvietām izzūdot, viņš okupējis to, ar ko cilvēks šīs vietas aizstājis, - kokosriekstu plantācijas, cukurniedru birzis un krustnagliņu dārzus. Ar lielajiem zobiem tas trepanē kokos­riekstus, izdzer sulu un izmanto garo vidējo pirkstu kā āķi, ar ko izķeksē želejai līdzīgo, nenogatavojušos mīkstumu. Ai-ai uzšķērž arī cukurniedres, atstādams stiebrus tukšus kā dīvainus viduslaiku mūzikas instrumentus. Tas sagrauž krustnagliņu kokus, meklē­dams vaboļu kāpurus. Ciematniekam, kura dzīve atkarīga no, teik­sim, piecām kokospalmām, sīciņa cukurniedru lauciņa un pus­duča krustnagliņu koku, ai-ai no mītiska briesmoņa pārvēršas radījumā, kas var uz visiem laikiem iznīcināt viņa ienākumus. Tā­dējādi vai nu nogalini kaitnieku, vai pats mirsi badā.