Džeralds Darels: Ai-Ai un ES

Malagasiešu sievietes ir maza auguma, smalkiem kauliem, un kustas graciozāk par ikvienu balerīnu, ko jebkad esmu redzējis; viņu apbrīnojamo stāju attīstījis tas, ka viņas kopš bērnu die­nām visu nēsā uz galvas. Šeit, Ambatondrazakā, sievietes, kuru visus ķermeņa izliekumus ieskāva varavīkšņainās lamba un kuru mirdzošās, baltās salmu platmales eleganti šūpojās, bija elpu aizraujoši daiļas. Smagumi, ko dažas no viņām nēsāja uz galvas, bija pārsteidzoši, un es brīnījos, kā šie slaidie kakli spēj to izturēt, nesalūzuši kā puķu kāti. Es redzēju kādu lēdiju ar mil­zīgu saldo kartupeļu grozu uz galvas. Bija vajadzīga divu viņas draudzeņu palīdzība, lai uzceltu šo nešļavu uz galvas, bet, tiklīdz grozs bija uzcelts un novietots tā, kā lēdijai likās ērti, viņa vien­kārši aizslīdēja prom pa ceļu tik līgani un nepiespiesti kā akmen­tiņš pa ledu. Kāda cita lēdija izskatījās dīvaini, jo lielajā grozā uz viņas galvas atradās zosis. Putni bija līdz kaklam paslēpušies grozā, tāpēc šķita, ka tam brīnumainā kārtā izaugušas divas gā- ginošas galvas.

Kamēr es sēdēju restorānā, iekšā nemainīgi plūda ļaužu straume, nesdama produktus, lai pārdotu īpašnieka sievai - vienlaikus bārmenei. Te parādījās liela skārda bļoda ar zivīm, te klaigājošu cāļu perējums ar sasietām kājām vai zebu gūža, te ducis olu. Kundzene katru pienesumu rūpīgi izpētīja un vai nu nosūtīja uz virtuvi, vai ar rokas mājienu raidīja cerību pilno tir­goni prom.

Kamēr es vēroju šo apbrīnojamo un krāsaino procesiju, man piebiedrojās mūsu draugi Araminta un Edvards, kas bija nolēmuši paņemt atvaļinājumu un mums pievienoties, jo bija mūsu darba uzticīgi atbalstītāji un vēlējās redzēt, kā tiks vei­dota mūsu kolekcija. Edvarda vectēva brālis Herberts Vitlijs bija nodibinājis un iekārtojis Paintonas un Devonas zoodār­zus, un savulaik bija saņēmis no manis daudzus dzīvniekus savai kolekcijai. Viņš bija brīnišķīgs, ekscentrisks dabaszināt­nieks - viens no tās sugas, kas šķietas plaukstam tikai Anglijā -, un viņš brīnumlabi prata apieties ar visiem radījumiem; savos zoodārzos viņš panāca tādu dzīvnieku vairošanos, kurus ne­vienam citam pat neizdevās saglabāt pie dzīvības. Pēc izskata Edvards ļoti atgādināja savu vectēva brāli. Viņš bija gara au­guma un labi veidots, ar īpatnēji piešķiebtu galvu un valdzi­nošu, nevainīgi bezrūpīgu sejas izteiksmi, kas izskatījās tik ļoti pretrunā ar apņēmīgo zoda līniju. Araminta ar savu noslēpu­maino, tumšo skaistumu un vērtējošo skatienu lieliski piede­rējās savam enerģiskajam vīram, un man patika, ka viņa ir aplaimota ar tik brīnišķīgu viktoriānisku vārdu, jo šie jaukie, vecie vārdi, man par nožēlu, vairs nav modē.

Kad abi pirms divām dienām ieradās, pārguruši un aprei­buši no lidojuma, es viņus apbalvoju, nekavējoties piešķirdams Aramintai to pašu nezināmo sērgu, no kuras cietu. Viņa apņē­mās piedot man šo nedraudzīgo žestu tikai tad, ja apsolīšu nosaukt mūsu pirmos lemūrus par Aramintu un Edvardu, un es, protams, piekritu. Pagaidām mēs ar Aramintu nemitīgi ceļojām uz "komforta istabu" kā divas figūriņas, kas viena pēc otras nemitīgi izlec no mazas šveiciešu koka suvenīrmājiņas, ko mēdz iegādāties, lai pareģotu laiku.

- Kā šodien jūtaties? - es apjautājos.

- Burvīgi! Burvīgi! - Edvards atsaucās ar tādu pāri plūstošu enerģiju, kāda mēdz būt tikai jaunam un veselam cilvēkam brokastu laikā. Araminta uzmeta man vienīgi aukstu skatienu.

- Tev tagad nepieciešamas brokastis, - Edvards teica, nopē­tīdams sievu. - Paņem šo chop suey [15]ar trim vai četrām ceptām olām. Tas ir brīnumgards.

- Nē, pateicos, - Araminta atteica un nobālēja. - Es izdzeršu tikai tasi tējas.

- Kas šodienai paredzēts? - Edvards jautāja, rīdams chop suey kā lielākais un nevaldāmākais no zālēdājiem.

Es paskaidroju, ka sabojājusies Romula mašīna.

- Sabojājusies? - Edvards pārjautāja. - Brīnos, ka tā vispār kustas uz priekšu.

- Viņi būs šeit apmēram pēc stundas, - es sacīju. - Ko jūs pa to laiku iesāksiet?

- Iesim iepirkties Ziemassvētkiem, - Edvards atbildēja.

- Iepirkties Ziemassvētkiem? Šeit? - es jautāju.

- Atgriežoties Anglijā, mums tam nebūs laika, tāpēc nolē­mām palūkoties, ko šejienes tirgus var piedāvāt, - Araminta paskaidroja.

- Viņiem te ir pāris jauku cāļu un zosu, - es prātīgi uz­skaitīju, - vai varbūt jums padomā cūkas? Nupat redzēju piecus sivēnus dažādās krāsās, tieši tik lielus, lai tie ietilptu'jūsu mu­gursomā.

- Pateicos, bet manas domas vairāk pievērstas grozu un lamba plauktiem, - viņa ar cieņu atteica.

Tā nu, kamēr es turpināju vērot tirgu, abi devās uz šo neie­domājamo vietu iepirkties Ziemassvētkiem. Visbeidzot viņi atgriezās, apkrāvušies ar krāsainu lamba kolekciju un visdažā­dākajiem groziem: daži bija apaļi un resni, ar vākiem, citi - četrstūraini, vēl citi - koši kā Martello torņi (ezera apkaimē mitinās labākie pinēji Madagaskarā) - smalki, cieši un spīdīgi kā brīnišķīgi cepumi, ar komplicēti iestrādātiem daudzkrāsai­niem rakstiem. Kamēr mēs pētījām šīs lieliskās veltes, atgriezās Lī ar savu grozu klāstu, kas nebija tik izsmalcināts kā Aramin- tas kolekcija, tomēr arī ļoti glīts.

Pēc ilgas gaidīšanas, nemitīgi atvainodamies, ieradās Ro­muls un Mihanta, un mēs devāmies uz ezera austrumu krastu. Šis brauciens bija daudz mazāk nomācošs nekā gar rietumu krastu. Vietām ap fermām bija diezgan daudz mežu, kamēr rietumpusē katru koku gribējās sveikt kā sen neredzētu draugu. Mums palaimējās jau pirmajā ciematā, kur iegriezā­mies. Tikko apstājāmies centrālajā laukumā, Mihanta nozuda kā malduguns un pēc desmit minūtēm atgriezās, nesdams grozu ar pelēkā lemūra mazuli. Tas bija ārkārtīgi pievilcīgs mazulis ar milzīgu galvu un garām rokām un kājām un pa­tiešām varētu ievietoties tējas tasē. Mēs vēlējāmies vākt vienīgi pusaugu vai pieaugušus lemūrus, taču neparko nespējām sa­ņemties un atstāt šo mazo nabadziņu viņa līdzšinējā īpašnieka rokās. Grozā kopā ar mazuli atradās vienīgi netīrs pārgatava banāna gabals, un es biju pārliecināts, ka mazais lemūrs vēl neprot ēst, kaut īpašnieks dedzīgi apgalvoja pretējo. Šajā ve­cumā puspuvušu augļu diēta viņu noteikti būtu nogalinājusi. Mēs nopirkām mazuli par niecīgu summu un nolasījām viņa agrākajiem īpašniekiem lekciju par likumu. Vai viņi nezina, ka ķert un nogalināt šos dzīvniekus ir aizliegts? Viņi atteica, ka zinot gan, bet, tā kā neviens nekad neesot ieradies, lai ieviestu likumu dzīvē, kālab tam būtu jāpakļaujas? Tieši šāda attieksme, ar ko jāsastopas it visur pasaulē, tik ļoti grauj dabas aizsardzības uzdevumus.

Mēs patlaban devāmies prom no ciemata, kad mūs aptu­rēja, un parādījās vēl trīs lemūru mazuļi. Šie bija mazliet lielāki par pirmo nopirkto un, pēc mana vērtējuma, kaut cik jau prata ēst paši. Ari šoreiz mēs nespējām saņemties, lai atstātu ma­zuļus tajos apstākļos, kas pilnīgi noteikti novestu viņus nāvē, tāpēc mēs tos nopirkām, un pēc vēl vienas lekcijas par likumu mums piederēja jau četri lemūru mazuļi.

Katrā ciematā, kur ieguvām dzīvniekus, mēs maksājām vie­nīgi "kompensāciju" - tik zemu cenu, lai nerosinātu tirgošanos ar šiem radījumiem, un ikvienā ciematā uzmanīgi un pacietīgi skaidrojām likumu, rādījām cilvēkiem dokumentus, kas ap­liecināja, ka mēs darbojamies ar Malagasijas valdības atbalstu, lai savāktu lemūrus un nodibinātu to vairošanas kolonijas. Nezinu, cik daudz no mūsu teiktā atrada dzirdīgas ausis, bet mēs to darījām ļoti rūpīgi.