Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Iekļauts šajā apburošajā melno seju jūrā ar pārsteigtām apakš­tases lieluma acīm un zosu kora pavadījumā, es ņēmos sev pār­mest idiotismu, kā esmu to darījis jau daudz reižu. Kamēr lemūrs arvien enerģiskāk pūlējās tikt vaļā no manas sabiedrības un krampji sagrāba vēderu tik stipri, ka likās - kāds plosa manu lejasgalu ar neasu motorzāģi, es pārdomāju savu dzīvi.

Kāpēc tu tā izrīkojies? es sev jautāju. Tavos gados tev gan vajadzētu būt prātīgākam un pārstāt uzvesties, it kā tev jopro­jām būtu divdesmit viens. Kāpēc tu neej pensijā kā citi un ne- pievērsies golfam, ķegļu spēlei vai grebumiem ziepju gabalos? Kāpēc tu sevi tā nomoki? Kāpēc tu apprecēji daudz jaunāku sievu, kas tevi mudina uz šīm smieklīgajām izdarībām? Kāpēc tu vienkārši nepadari sev galu?

Tomēr, es prātoju, lemūrs aizmuks, ja es to darīšu. Tāpēc sāku no sākuma. Aprāvis meditāciju šajā filosofiskajā brīdī, es ciemata ielas tālākajā galā pamanīju Romulu, un, nepadomājis par efektu, kādu mana rīcība radīs, izbāzu galvu pa mašīnas logu un ieaurojos:

- Romulus - i ci - tres vitel [11]

No nekustīgiem, apburtiem vērotājiem bērni pārvērtās iz­biedētā pūlī. Viņi spiegdami laidās uz visām pusēm, mezdamies māju durvīs un būdu drošībā, it kā lielais baltais vazaha velns dzītos viņiem pa pēdām. Līdz šim tik miermīlīgās zosis sacēla spārnus kā kapakmeņu eņģeļi un, taurēdamas kā senlaicīgas automašīnas, panikā metās pakaļ bērniem un pat ieskrēja mā­jās, no kurienes tika nekavējoties izraidītas. Nekad mūžā es vēl nebiju izraisījis tik pilnīgu un absolūtu sagrāvi zīdītāju un putnu grupā. Romuls skriešus metās pie manis, viņa sejā atspo­guļojās spēcīga saviļņojuma izteiksme.

- Monsieur, - viņš elsoja, - qu'est-ce que vous desirez? [12]

- Je dēsire ma femme, tout de suite [13], - es atbildēju.

Romuls nozuda un jau pēc pāris sekundēm atgriezās ar pār­bijušos Lī.

- Kas noticis? - viņa jautāja.

- Es nespēju tikt galā ar trakojošu vēderu un trakojošu le­mūru vienlaikus, - atteicu. - Ieliksim to ar visu grozu ceļojuma krātiņā. Nevaru saprast, kāpēc mēs to neizdarījām uzreiz.

Šī problēma tika atrisināta, un citas ari, taču baidos, ka pa­gāja daudzi gadi, pirms bārdainā, aurojošā vazaha šausmino­šais tēls izvējoja no nelaimīgo bērnu atmiņas. Man gaužām žēl, jo viņi nudien bija pelnījuši tīkamāku iespaidu par balto rasi, kādu es diemžēl biju spējīgs tiem sniegt.

Mēs atgriezāmies savā viesmājā un slepus ienesām tajā le­mūru. Daudzu gadu laikā esmu pārliecinājies, ka atsevišķās viesnīcās iebilst, ja iemītnieks tur savā istabā kārpucūkas ma­zuli, vai saceļ brēku, ja tas ielaiž vannā čūskas. Pēc manas dzi­ļākās pārliecības, tik tuvredzīga attieksme nesagādās tām klientūru. Klientiem jānolaižas līdz prastu kontrabandistu lī­menim, kas aplinkus iedabū dzīvnieku savā istabā, neiesaistot viesnīcas vadību līdzzinātāju lokā. Tas ir riskants bizness. Ap­burošu Dienvidamerikas istabmeitu, piemēram, reiz gandrīz ķēra sirdstrieka, kad viņa atklāja, ka es dalu savu gultu nevis ar sievu vai mīļāko (kas būtu pieņemami), bet ar milzu skudru­lāča mazuli.

Kad nu varējām lemūru pienācīgi aplūkot, tas izrādījās dzīv­nieks pusaugu kaķa lielumā ar bronzaini zaļganu kažoku, mil­zīgām zeltainām acīm un pārmērīgi lielām rokām un kājām. Atceļā mēs uz brīdi bijām piestājuši, lai Mihanta varētu savākt nedaudz sulīgu niedru un dažus papirusus. Lī sajauca tos ar ka­pātiem burkāniem un banāniem, jo drīzāk izdodas pierunāt tikko noķertu dzīvnieku paplašināt savu ēdienkarti, jo vien­kāršāks kļūst uztura jautājums. Džersijā mēs nespētu sagādāt ne īpašas niedru šķirnes, ne papirusu, tāpēc - jo ātrāk mēs celsim radījumam priekšā banānus un burkānus, jo labāk. Kad Lī atvēra būra durtiņas, lai piedāvātu lemūram šķīvi ar ēdamo, tas ierāvās stūri un nostājās uz pakaļkājām; dzīvnieka acis lies­moja, mute bija vaļā un priekšķepas plaši atplestas, it kā viņš grasītos Lī apskaut.

- Šajā lemūrā nekas maigs nav jaušams [14] , - es piezīmēju, kad dzīvnieks uzrēja Lī kā pārskaities klēpja sunītis.

- Mazo nabadziņu gan nevar vainot, - Lī aizrādīja. - Kā tu justos, ja tikko būtu izglābies no sautējuma katla?

Man nācās viņai piekrist.

Kamēr es sēdēju mūsu faķīra gultā un lielos daudzumos riju antibiotikas, noskalodams tās ar viskiju tikpat lielos daudzu­mos, Lī devās pāri ielai uz tirgu, lai pārliecinātos, vai izdosies atrast vēl kādus gardus augļus vai dārzeņus mūsu jaunā iegu­vuma ēdienkartes paplašināšanai. Istabas klusumā es sadzir­dēju būrī skrubināšanos, kam sekoja tīkama kraukšķināšana. Tā bija iepriecinoša skaņa, jo reizēm tikko noķerts dzīvnieks, būdams pārbijies, pats sev uztiepj divdesmit četru stundu vai vēl ilgāku gavēni. Ja badošanās ievelkas un sāk apdraudēt tā dzīvību, viņu nākas palaist brīvībā. Toties dzīvnieks, kas tūlīt sāk ēst, ir jau pusceļā uz samierināšanos ar nebrīvi.

Skaļi un dūšīgi pieēdies, lemūrs pastaigājās pa būri un to iz­pētīja, izdodams gandrīz nedzirdamus jautājošus ņaudienus kā kaķēns, tad sekoja ilgs klusums. Pēc tam lemūrs pēkšņi sāka izdot visdīvainākās skaņas, ko varētu aprakstīt kā "jourp". Iz­klausījās, it kā kāds vilktu laukā korķi no mazas pudelītes, un, kad es to izdzirdēju pirmo reizi, uz mirkli iedomājos, varbūt tiešām Lī savā sirds dāsnumā ielikusi lemūra būrī mazu pudeli šampanieša. Tomēr korķu paukšķēšana gāja vaļā regulāros

intervālos, un es nolēmu, ka tas ir sazināšanās signāls. Domā­jams, ka biezajā niedrājā šī paukšķēšana izplatās labāk par visām citām skaņām, un tādējādi lemūri var sazināties bez nepiecie­šamības saredzēties.

Visu laiku, kamēr mums piederēja šis lemūrs un arī vēl citi, es biju pārsteigts par tā plašo vārdu krājumu - paukšķošajiem trokšņiem, kaķa ņaudēšanu un murrāšanu, suņa riešanu un maza tīģera rūkšanu. Nākamajā rītā iepriecināti konstatējām, ka mūsu pirmais lemūrs apēdis visus augus, ko bijām salikuši būrī, kā arī mazliet burkāna un pusi banāna. Kad Lī viņu ba­roja, lemūrs joprojām stāvēja uz pakaļkājām, atplētis priekš- ķepas un brīdinoši atvēris muti, bet viņš vairs nerēja, un arī tā bija laba zīme.

Mihanta teica, ka nākamajā dienā Romuls mūs pārvedīs uz ezera austrumu krastu, kur atrodas daudz ciematu. Viņš bija pārliecināts, ka mēs tur atradīsim savam lemūram partneri un varbūt vēl citus eksemplārus.

Nākamajā rītā, baudīdams brokastis vienādos daudzumos antibiotikas un ceptas olas, es vēroju cilvēkus caur restorāna skatlogu. Romuls bija atsūtījis zīmīti, kurā ziņoja, ka viņa ma­šīna esot salūzusi - tas mūs nemaz nepārsteidza - un viņš iera­dīšoties ar novēlošanos. Šī ziņa deva man iespēju veselu stundu mielot acis ar tirgus ainavu, kurā rosība bija sākusies jau četros no rīta un kas nu jau ritēja pilnā sparā. Lī bija pievienojusies pūlim, meklēdama grozus ar vākiem, kuros izmitināt iespēja­mos lemūrus, un es izklaidējos skicēdams. Vērodams pārlieci­nājos par visdažādākajiem veidiem, kā izmantojams apģērba gabals, ko dēvē par lamba.

Lamba ir četras reiz astoņas pēdas liels kokvilnas auduma gabals, ko klāj komplicēts un ļoti košs raksts. Manā jaunībā to dēvēja par sarongu, un tādu valkāja mis Dorotija Lamūra*, bet viņa to izmantoja vienīgi, lai izceltu savu daudzveidīgo pievil­cību. Ambatondrazakas tirgū es redzēju šā apģērba gabala praktiskāku pielietojumu. Pirmkārt, to var aptīt sev apkārt un nest bērnu uz muguras kā savdabīgā ārējā dzemdē, ja bērna nav, tādā pašā veidā var nēsāt mazus risu maišeļus, cāļus vai piles, kaut vai savas pusdienas. To var valkāt kā kleitu, apmetni vai kapuci, kas aizsargā no saules, vai kā gurnu apsēju. Guļot tas kalpo par vieglu, siltu segu, un nepavisam nav mazsvarīgi, ka tas liek valkātājai izskatīties pievilcīgi.