Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Šajā sagrabējušajā transporta līdzeklī mēs braucām uz pilsē­tas nomali, lai satiktos ar pirmo no priekšsēžiem. Tas bija ār­kārtīgi inteliģents un enerģisks vīrs, sarokojušies mēs tūlīt pat sapratām, kā viņš sasniedzis šo posteni. Lī rūpīgi izskaidroja viņam mūsu misijas mērķus, un priekšsēdi nepārprotami ietek­mēja ne tikai Lī franču valodas zināšanas, bet arī viņas per­sonība. Viņš reizi vai divas pameta uz mani draudzīgu aci, bet visu pārējo laiku kā piekalts lūkojās uz Lī un beidzot apsolīja, ka darīšot visu, ko mēs vēlamies. Es jutu - ja vien mēs palūgtu, viņš Alaotra ezeru ar prieku pasniegtu Lī kā dāvanu. Mēs šķī­rāmies laba vēlējumu brāzmās un tad braucām uz ezera rie­tumkrastu tikties ar otru priekšsēdi.

Brauciens bija nomācošs. Viļņotie kalni, kas ieskāva ezeru, bija kaili, un līdzenie laukumi, ko reiz klājis ūdens un auglīgas rīsu plantācijas, tagad tukši un aizsērējuši. Starp nezāļu pudu­riem, kas auga vietvietām, izklaidus ganījās daži zebu un zosu bariņi. Tā bija posta ainava. Labu gabalu tālāk varēja saskatīt ezeru un niedru laukus, mūsu meklēto lemūru arvien vairāk izzūdošās mājas.

Amparafaravolo ciemats bija liels un izskatījās diezgan pār­ticis: kleķa mājas bija apjumtas ar niedrēm, sabiedriskās ēkas būvētas no ķieģeļiem. Vienā no šādām celtnēm mēs tikām ie­vesti priekšsēža uzgaidāmajā telpā. Diemžēl pats priekšsēdis bija aizņemts sanāksmē un nevarēja ar mums tikties, bet pulksten divos trīsdesmit mūs pieņemšot viņa vietnieks. Tobrīd manis izlietoto antibiotiku nomierinošā iedarbība bija beigusies. Es jutos tā, it kā manā vēderā būtu iespiedies sevišķi trakulīgs kro- kodils, un tualetes sasniedzamība kļuva par obligātu prasību. Tāpēc mēs devāmies uz vietējo viesmāju un ieturējām neintere­santas, tomēr pieklājīgas pusdienas.

Precīzi pustrijos mūs ielaida priekšsēža vietnieka kabinetā. Vietnieks bija garš, slaids malagasietis ar sarmaini baltiem matiem, ģērbies nevainojamā baltā linu uzvalkā, ar koši sarkan- dzeltenu fulārzīda kaklasaiti kā orhideju pušķi ap kaklu. Ieloces viņa biksēs būtu ielīksmojušas pašu Monsieur Giljotīnu [10] . viņš pieklājīgi uzklausīja, kā Lī apraksta mūsu meklējumus, taču bija skaidrs, ka viņš interesējas pats par sevi vairāk nekā par jebko citu. Tas bija visīstākais birokrāts. Kamēr Lī runāja, aiz loga griezīgi klaigāja agresīvs gailēns, klāstīdams visai pasaulei, ka šī esot viņa teritorija, un blakus istabā kāds uz akordeona centās nospēlēt "Klusa nakts", bet otrajā pantā piedzīvoja neveiksmi. Mūsu draugs baltajā uzvalkā teica, ka ar prieku uzrakstīšot vēstuli, kura, kā viņš apgalvoja, atvēršot mums visas durvis. Tad viņš pasauca sekretāri un, kamēr tā pacietīgi sēdēja, ar roku uz­rakstīja vēstuli un pasniedza viņai pārrakstīšanai ar rakstām­mašīnu. Sekretāre paņēma vēstuli, un mēs dzirdējām, ka viņa sāk rakstīt tā, it kā tai būtu viens vienīgs pirksts.

Tobrīd mani sāpīgie vēdera krampji un nepieciešamība pēc tualetes sasniedza visaugstāko pakāpi. Tā vien likās, ka vēstule būs tik gara kā Anglijas zemes īpašumu reģistrs, tāpēc piepra­sīju, lai man parāda ceļu uz vietu, ko amerikāņi korekti dēvē par "komforta istabu". Mani izveda aiz ēkas, kur mani ar nici­nājumu nopētīja rupjbalsīgais gailēns, un norādīja uz gāz­betona namiņu apmēram mazas bufetes lielumā. Iegājis tajā, es nospriedu, ka šo iestādījumu pat grieķu krodzinieks būtu uzskatījis par nehigiēnisku. Būcenī bija divi cementa pakāpieni un caurums grīdā. No cauruma plūstošās draudīgās, negausīgi svelpjošās un čaukstošas skaņas lika man noprast, ka dalu šo aromātisko buduāru ar divpadsmit miljoniem tārpu. Vēl bez šiem kompanjoniem te mitinājās vislielākie tarakāni, kādus jebkad biju redzējis. Radījumi bija ievērojami garāki par manu īkšķi, šokolādes un bronzas krāsā, un slīdēja tikpat klusi un mirdzoši kā tikko ražoti Rolls-Royce automobiļi. Ārpusē cil­vēks ar akordeonu joprojām centās apgūt "Klusa nakts", un agresīvais gailēns viņam pievienojās. Neviens no viņiem ne­spēja tikt galā ar otro pantiņu.

Es atgriezos birojā, un visbeidzot vēstule tika pabeigta. Viet­nieks to plašā žestā parakstīja, un mēs cēlāmies, lai dotos prom, kad viņa birokrātiskā acs saskatīja trūkumu dokumentā. Iz­rādījās, ka mūsu uzvārdā izlaists viens burts. Tāpēc vēstule tika atdota atpakaļ apmulsušajai, norātajai sekretārei, un mēs no jauna apsēdāmies. Pēc veselas mūžības, kuras laikā muzikants nekādi neprogresēja, jaunā vēstule tika uzrakstīta, pārbaudīta, visbeidzot parakstīta, un mēs devāmies prom. Viss pasākums bija laupījis pusotru stundu, un, vēlāk izrādījās, ka šī vēstule mums ne reizi nebija vajadzīga.

Pa to laiku Mihanta kaut kādā mistiskā veidā bija atklājis, ka viņa māsīcai, kas dzīvo ciematā apmēram trīs jūdzes tālāk, pieder pelēkais lemūrs, un mēs braucām turp, lai par to pārlie­cinātos. Tiklīdz mēs tur nonācām, Mihanta izkāpa no mašīnas, malagasiešiem raksturīgā veidā kaitinoši klusi izgaisdams kā dūmu mākulis un tad no jauna triumfējoši parādījās, nesdams rafijas grozu, kurā tupēja sarāvies, no bailēm vai prātu zaudējis pusaugu lemūrs. Atklājās, ka tajā dienā Mihantas māsīca bija apmeklējusi tirgu un pamanījusi, ka četri vai pieci lemūri tiek pārdoti ēšanai. Viņa vienu bija nopirkusi par karalisku cenu - septiņdesmit pieciem pensiem - un nolēmusi pagatavot no tā gardu sautējumu savam vīram. Mēs atlīdzinājām viņai izdevu­mus un paskaidrojām, ka nogalināt, gūstīt vai ēst šos dzīvniekus ir pretlikumīgi - Mihantas māsīca par šo faktu neko nezināja un bija ļoti pārsteigta.

Tas bija tipisks piemērs, kā dzīvniekam tiek piešķirta "aiz­sardzība uz papīra". Tas notiek ne tikai Madagaskarā, bet arī visur citur pasaulē. Ir izdots likums par sugas aizsardzību, taču valsts iedzīvotāji par to nav informēti, un nepietiek naudas, lai nodrošinātu likuma ieviešanu dzīvē. Tādējādi likumam nav nekādas nozīmes.

Mazais nabaga radījums bija tā pārbijies, ka es nolēmu viņu lieki nesatraukt, pārvietojot no groza uz mūsu ceļojuma krā­tiņu. Lī sēdēja ar rafijas grozu klēpī, stingri turēdama to ciet, ja gadījumā lemūrs pēkšņi censtos izrauties brīvībā. Es nolēmu, ka manas zināmā mērā nedrošās veselības pēc mums tagad jā­atgriežas viesmājā, kur man būs pieejamas daudzmaz civilizē­tas labierīcības. Kamēr vakara krēslā ripinājāmies uz priekšu, kāds vīrs pēkšņi izlēca ceļa vidū, vicināja rokas un kliedza. Par laimi, viena no retajām ierīcēm, kas Romula mašīnā darbojās, bija bremzes, tomēr ar visu to vīrs bija par mata tiesu no nāves.

Viņš paziņoja, ka ciematā kādu ceturtdaļjūdzi tālāk esot trīs sagūstīti lemūri.

Pilnīgi pretēji veselajam saprātam, mēs nogriezāmies no lielceļa un bumsījāmies pa drausmīgu ceļu, kas izbeidzās diez­gan turīga ciemata galvenajā laukumā. Mašīna apstājās, un es ierosināju, ka franču valodas zinātājai Lī vajadzētu iet palūko­ties, vai lemūri tur tiešām ir, un tad man ziņot. Viņa iemeta man klēpī grozu ar mūsu pirmo dārgumu un kopā ar citiem pameta mašīnu. Viņi izgaisa kā burvju trikā.

Tā nu es sēdēju, turēdams klēpī aizspiestu grozu ar pelēko lemūru, kamēr mašīnu apbrīnojami ātri ielenca apmēram divi simti malagasiešu bērnu un trīsdesmit zosis. Šajā mirklī vien­laikus notika divas lietas: lemūrs pamodās un nolēma izlauz­ties brīvībā, un manu vēderu sagrāba vismežonīgākie sāpju krampji. Man vajadzēja nekavējoties tikt klusā vietā, lai tiktos vaigā ar savu šķietami nenovēršamo nāvi. Tikpat žigli man va­jadzēja savaldīt lemūru. Ja es palaistu vaļā groza malas, lemūrs ielēktu mašīnā, un, tā kā visi logi bija vaļā un nebija nekādas iespējas tos aizvērt, nekavējoties nozustu laukos. Es nevienam nevarēju izskaidrot savu nožēlojamo stāvokli, jo mana publika - divi simti bērnu, kas platām acīm vēroja šo dīvaino, bārdaino vazaha (malagasiešu valodā - baltais cilvēks) ar tādu izbrīnu, kāds būtu veltāms marsietim -, protams, runāja tikai malaga­siešu valodā, kas man zināmo valodu klāstā neietilpa. Zosis vērās manī ar interesi un klusi gāgināja, taču nekādu būtisku palīdzību no tām sagaidīt nevarēja.