Džeralds Darels: Ai-Ai un ES

Lai piepildītu Alaotra ezera plānu, mēs bijām nodrošināju­šies ar Olivjē Legrāna (viņš tikko bija publicējis tik ļoti nepie­ciešamo Madagaskaras putnu rokasgrāmatu) un viņa daiļās un ārkārtīgi apdāvinātas sievas Lisjēnas palīdzību. Lisjēna bija daudz nopūlējusies, lai izsekotu un notvertu divu sugu putnus - Ma­dagaskaras pīli un dūkuru, kas abi bija raksturīgi tikai šim ezeram un tika uzskatīti par izmirušiem. Viņa mums teica, ka ezera apkārtnē nav iespējams strādāt bez Mihantas palīdzības. Mana sirds sažņaudzās. Vai šis bija vēl viens no tiem nenotve­ramajiem Pjēriem, kuri nozuda, līdzko parādījāmies tuvumā? Tomēr nē, es nebiju pareizi novērtējis Lisjēnu - nākamajā rītā viņa parādījās, vienādos daudzumos izstarodama burvību un lietpratību, un vilka līdzi tauvā apburošu malagasieti ar platu, laimīgu smaidu un humorpilnām acīm. Viņš bija ceturtā kursa medicīnas students, dzimis vienā no neskaitāmajiem ciemiem Alaotra apkārtnē, un tādā kārtā gandrīz it visur tajā pusē viņam bija papilnam brālēnu, māsīcu, tēvoču, tanšu, brāļadēlu un māsasmeitu. Mihanta nekavējoties prasmīgi pārņēma visa pasākuma vadību. Mums vajadzēja lidot uz ezeru ar lidmašīnu un atgriezties no turienes ar vilcienu, vedot visus iegūtos dzīv­niekus. Taču Mihanta grasījās arī uz ezeru doties ar vilcienu, nogādāt tur mūsu dzīvnieku būrus, nolīgt istabu viesmājā [8] un transportu, kas mūs vadātu izlūkbraucienos pa apkārtējiem ciematiem, kur varētu slēpties kāds pelēkais lemūrs (Hapale- mur griseus alaotrensis). Viņš paskaidroja, ka patlaban esot ļoti piemērots gadalaiks lemūru medībām, jo šajā laikā vietējie dedzinot lielus niedrājus savu rīsa plantāciju paplašināšanai. Tādā kārtā no liesmām bēgošos lemūrus vietējie vai nu nositot un pārdodot kā ēdamo, vai notverot un pārdodot kā mājdzīv­niekus. Lieki teikt, ka tas viss bija nelikumīgi, tomēr allaž tur­pinājās.

Alaotra ezera stāsts ir drūms un, baidos, raksturīgs it visur Madagaskarā. Vispirms jāpiebilst, ka šis ezers - lielākais Mada­gaskarā - ir salas rīsu krātuve un nodrošina tās ievērojamās vajadzības. (Malagasieši patērē vairāk risu uz vienu iedzīvotāju nekā jebkura cita tauta.) Ezeru ieskauj nolaidenu kalnu loks, kas reiz bijis klāts ar mežiem. Tomēr gadu gaitā šis dabiskais ezera aizsargvalnis ticis nolīdzināts lauksaimniecības vajadzī­bām. Tādējādi mežu vairogs izcirsts, un pārpalikušais augājs sa­glabājies tikai dažus gadus, pēc tam kalni pamazām sākuši sairt. Kad koku saknes vairs nesaturēja augsni savā vietā, tā sāka slīdēt uz leju ezerā kā sarkans šļūdonis, pamazām piepildīdama ezeru ar sanesām un nogulumiem, tādā kārtā liekot tam lēnām iz­zust. Nu ezers vairs nav Madagaskaras rīsa krātuve, un valstij nākas šo pamatproduktu ievest un maksāt par to ar valūtas krā­jumiem no savas vārgās ekonomikas.

Malagasiešus par to nevar vainot - drīzāk tos, kuri te valdīja pagātnē. Zemniekam meža izciršana nešķiet ekoloģiska ka­tastrofa, bet gan veids, kā iegūt mazliet augsnes, kas uz dažiem gadiem nodrošinās viņam ražu, turklāt nocirstais mežs apgādā zemnieku ar kurināmo. Tā rīkojušies jau viņa tēvutēvi, kāpēc lai viņš tā nedarītu? Viņš nezina, ka šobrīd tādu kā viņš ir piecas reizes vairāk nekā vectēva laikos un ka šī dabas bagātību izšķēr­dēšana liks viņa mazbērniem ciest badu.

Mūsu lidojums uz Ambatondrazaku, lielāko pilsētu Alaotra ezera piekrastē, bija neticami nomācošs. Jūdžu jūdzēm kal­nainas zemes, kas reiz bijusi klāta ar mežiem, bet tagad rēgojas kaila un miljoniem sarkanu kroku - augsnes erozijas zīmju - izvagota. Lidojums ilga trīs ceturtdaļstundas, un visu šo laiku mēs zem sevis neredzējām neko citu, kā vien šausminošo ai­navu. Es teicu Lī: "Tas ir kā lidot virs Sahāras," un viņa atbildēja: "Tieši tā Sahāra ir radusies."

Mēs nosēdāmies lidlauka zālienā, un lidaparāts pa to brau- kalēja, kamēr nonāca līdzās mazai ēkai, kas izrādījās kontrol- tornis, bārs un bagāžas izsniegšanas vieta vienlaikus - turklāt nekas no tā tobrīd nedarbojās. No Mihantas nebija ne vēsts, un es atkal sāku prātot, vai viņš nav kāds mītisks tēls. Mēs sakrā­vām savu bagāžu ārpusē pie lidostas ēkas (ja to tā var nosaukt) un lūkojāmies uz garo, bedraino, sarkanu dubļu un mirdzošu peļķu klāto ceļu - naktī acīmredzot bijusi pamatīga lietusgāze. Ceļš izzuda mežā, bet Mihantu nekur nemanīja. Netālu stāvēja sagrabējis taksometrs, kurā bija ievietojusies ļoti ražena mala- gasiete, viņas tikpat raženā meita un mazulis.

- Brauksim uz pilsētas centru un sūtīsim izlūkus no tu­rienes, - es ierosināju Lī. - Palūgsim šiem te mūs aizvest.

Lēdijas ar laipnu skatienu un platu smaidu uzņēma mūs mašīnā. Tik daudz vietas mums pietika. Mēs braucām prom pa ceļu, mašīnas atsperes pie katras bedres protestēdamas čīkstēja, un peļķu ūdens zem riteņiem uzšļācās kā asinis. Kad bijām kā uz batuta nolēkājuši apmēram ceturtdaļjūdzi, šajā laikā uzzi­nādami raženās dāmas privātās dzīves visintīmākos sīkumus, parādījās vēl viena mašīna ar žestikulējošu Mihantu tajā. Tā nu juceklīgajā, sarkanajā peļķu klajumā mēs pārmijām mašīnas un komplimentus, un Mihanta, nemitīgi atvainodamies, aiz­veda mūs uz viesmāju.

Pēc malagasiešu standartiem tā bija varena celtne, ko vadīja ķīnietis un viņa sieva malagasiete un kas bija lieliski novietota tieši iepretī Ambatondrazakas tirgum. Pēc manām domām, tas bija apburoši, tomēr arī pamatīgi novērsa uzmanību. Sēžot lejā bārā-atpūtas istabā-restorānā, pa trim logiem varēja lūkoties pāri ielai uz tirgu, kas darbojās no ausmas līdz rietam.

Es tūdaļ ievēroju, ka visas sievietes nēsā cepures. Tas mani savaldzināja, jo man ļoti patīk sievietes cepurēs. Elegantas ma- lagasietes slīdēja gar logiem, ietinušās daudzkrāsainos audekla lamba (tajos viņas nēsā arī uz muguras uzsietos bērnus), pasle- pus lūkodamās uz apkārtējiem no brīnišķīgo pīto cepuru plato malu apakšas. Jaunākajām, protams, bērnu vēl nebija. Tās slī­dēja garām, aptinušas savas lamba tā, lai atklātu katru aicinošo ķermeņa izliekumu, un viņu acis no platmalaino galvassegu apakšas lūkojās lielas un melnas kā zīdkoka ogas. Tas bija apbu­rošs skats, tomēr, tiešāk izsakoties, ne gluži tas, pēc kā biju šurp ieradies.

Mūsu istaba bija liela, piebāzta ar nevajadzīgām mēbelēm, un gulta likās darināta tieši svētā Augustīna vajadzībām - lai laupītu drosmi nodoties gan seksam, gan miegam. Logiem priekšā bija režģi, kas piešķīra vietai vieglu Alkatraza [9] noskaņu. tomēr, pēc malagasiešu standartiem, Mišelina ceļvedī šī istaba tiktu novērtēta ar trim zvaigznītēm.

Tiklīdz ieradāmies, man uzbruka vēdergraizes, kādas cilvēku bieži piemeklē tropos. Šādas lēkmes var būt vieglas, postošas vai sāpīgas. Mans gadījums bija pēdējais no iepriekš minēta­jiem. Lielos daudzumos lietoju zāles un cerēju uz to labāko, jo Mihanta bija mūs informējis, ka pirmais šobrīd darāmais mums ir iepazīšanās ar diviem vietējiem priekšsēžiem (katrs atrodams savā ezera krastā), kuru teritorijās mēs grasāmies darboties.

Viņš bija nolīdzis lielu, izskatīgu malagasieti, ko pilnīgi ne­ticamā kārtā sauca par Romulu, lai tas aizvestu mūs turp un atpakaļ ar savu apdauzīto mašīnu, kas izskatījās kā paglābta no izgāztuves. Visi logi bija nolaisti, un rokturu to aizvēršanai ne­bija. Vienas no aizmugurējām durvīm bija saņurcītas, trūka abu stikla tīrītāju, gan automobiļa priekšējā, gan pakaļējā daļa bija kādreiz nonākusi tiešā kontaktā ar ķieģeļu sienu, riepas tik kailas kā maitu lijas pakausis, un izpūtēja caurule vilkās pakaļ, nemuzikāli skrāpēdamās pa zemi. Tomēr motors zināmā mērā darbojās, sēkdams un pukšķēdams, reizēm noslāpdams un ap­stādamies.