Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Mežu masveida iznīcināšanas ātrums nesamazinās, izolētās vietas, kur ai-ai piekopj laupītāja dzīvesveidu, arvien vairāk izzūd. Pastāv cerība, ka iznīcības vietā drīz tiks ieviestas jaunas, gudras lauksaimniecības metodes. Tikmēr, lai glābtu ai-ai kā sugu, atse­višķus dzīvniekus nākas izmitināt nebrīvē: ja savvaļas apstākļos tie iznīks, mums atliks vismaz daži, kurus palaist brīvībā to dabiskajā vidē (ja tāda, protams, vēl pastāvēs). Patlaban astoņi ai-ai dzīvo Djūka Universitātes primātu centrā ASV un viens Vincennes zoo­dārzā Parīzē. Ir ļoti svarīgi nogādāt nebrīvē vēl dažus dzīvniekus, lai izveidotu dzīvotspējīgas vairošanās kolonijas. Tāpēc Džersijas Dzīvās dabas aizsardzības trests nolēma doties glābšanas ekspedī­cijā, lai veiktu kaut vai tādu uzdevumu.

Tā nu šis ir stāsts par to, kā mēs medījām zvēru ar burvju pirkstu, un par piedzīvojumiem, kādi mums atgadījās. Tas ir arī stāsts par Madagaskaras milzu kāmjiem, Morandavas plakan- astes bruņurupučiem un pelēkajiem lemūriem no izzūdošā ezera niedrāja. Es arī ceru, ka tas kaut nedaudz iepazīstinās jūs ar vienu no brīnumainākajām salām pasaulē.

Reiz es teicu, ka Madagaskara atgādina nevīžīgi pasniegtu omleti Indijas okeānā pie Āfrikas austrumu krasta, no kura tā tikusi atrauta pirms miljoniem gadu. Kā visas labākās omletes, kas prasmīgi vai neprasmīgi pagatavotas, tā pildīta ar dažādiem labumiem. Madagaskara ir ceturtā lielākā sala pasaulē, deviņ­desmit procentu tās floras un faunas nav atrodami nekur citur. Āfrikā sastopama viena resnvēderainu baobabu suga, toties Ma­dagaskara lepojas ar septiņām. Madagaskarā mājo divas treš­daļas pasaulē sastopamo hameleonu, no tik maziem kā sērko­ciņš līdz gandrīz tik gariem kā cilvēka roka. Un tā - vēl un vēl, kamēr salas bagātīgā bioloģiskā balva vērotāju pilnīgi apstul­bina. Tā ir dārgumu krātuve, un, ja vien tās noslēpumainos mežus atstātu neskartus un uzmanīgi izpētītu, tur joprojām varētu atrast jaunas, pārsteidzošas sugas. Madagaskara ir ap­brīnojama brīnišķīgu, draudzīgu cilvēku apdzīvota zeme, kas tūkstošiem jūdžu garumā gurdi stiepjas zivīm un daudzkrā­sainiem koraļļu rifiem pārbagātajos zilajos ūdeņos. Tās meži ir visā daudzveidībā - no bieziem tropu līdz kalnu mežiem, no sausa lapu koku vai skujkoku meža, kas ir ass kā ezis, līdz tikai sešas collas augstam pundurkoku mežam. Šajos mežos mitinās gan lemūri četrgadīga bērna augumā, gan ari tik mazi, ka var ietilpt kafijas tasē. Tajos sastopamas meža utis golfa bumbiņas lielumā un tik lieli naktstauriņi kā Reģenta [3] stila vēdekļi. Do­doties tādā ekspedīcijā kā mūsējā, ir stingri jāturas pie no­spraustā mērķa, lai apkārtējie brīnumi pētnieku nenovirzītu no ceļa.

Milzīgā sala patiesībā ir miniatūrs kontinents, kura klimats mainās no mitri tropiskā austrumos līdz vēsam Vidusjūras augstienēs un cepinoši karstam dienvidos - tuksnesim līdzīgajos dzelkšņainajos mežos. Antropologiem joprojām nav izdevies atklāt mīklu, kad šo vietu pirmo reizi sākuši apdzīvot cilvēki: malagasiešiem ir taisni mati, un viņu valodā saklausā­ma līdzība ar malajiešu-polinēziešu izrunu. Diskusijas par to, kā viņi parādījušies Madagaskarā, ir plaši izvērstas. Vai tie ie­radās ar Kon-tiki tipa plostiem vai ar laivām no Malaizijas ap­gabala, vai pa sauszemi gar Āfrikas krastiem? Neviens nav īsti pārliecināts, bet šis jautājums nodrošina antropologiem plašu diskusiju un dedzīgu strīdu lauku; viņi pēta tik dažādus pierā­dījumus kā valoda, aušana un stelles, mūzika un mūzikas in­strumenti, mirušo izrakšana un daudz ko citu. Pieņemts, ka Homo sapiens pirmo reizi kolonizējis Madagaskaru mūsu ēras 500. gadā, un, kā vienmēr, faunai tas bijis liktenīgi.

Lemūru priekšteči parādījušies jau pirms piecdesmit miljo­niem gadu un attīstījušies daudzos dīvainos veidos, kāds no tiem izaudzis pat tik liels kā teļš. Tur mitis arī pasaulē smagā­kais putns: gigantiskais, strausam līdzīgais ziloņputns Aepyor- nis, kurš, kā uzskata, kalpojis par iedvesmas avotu leģendai par

Sindbada Rohu - putnu, kas no gaisa uzklupis ziloņiem un nesis tos uz ligzdu pārtikai. Kaut ari Aepyornis bija milzīgi liels, tas nespēja izrīkoties ar ziloņiem tik asprātīgā veidā, pat ar to mazuļiem ne, jo, tāpat kā strauss, bija nelidojošs putns. Pastāv uzskats, ka bagātīgais oriģinālās faunas klāsts droši vien bijis tikpat rāms kā lielākā daļa radījumu, kas nepazīst cilvēku; dzīvnieki tikuši bez žēlastības medīti, un to mežu mājokli iznī­cināti, lai atbrīvotu vietu labības laukiem un ganībām. Samērā īsā laikā izzuda visi milzu lemūri un Aepyornis. Pret šo gigan­tisko putnu cilvēks bijis absolūti tuvredzīgs, jo, ja to padarītu par mājputnu, viena pati milzīgā ola varētu nodrošināt ar omelette aux fines herbes [4]visas būdas palielā ciematā.

Arābi, protams, zināja visu par Madagaskaru un 1300. gadā nodibināja tur apmetnes. Vēlāk, 1500. gadā, Madagaskaru, kas gan nekad nebija nozudusi, savos garšvielu salas meklējumos atrada "nenogurdināmie atklājēji" portugāļa Diego Diasa vadī­bā, taču Diasa mēģinājumi nodibināt salā apmetni cieta ne­veiksmi. Piecpadsmitajā gadsimtā ciltis sāka apvienoties, un rietumos izveidojās Sakalava karaliste. Sešpadsmitā gadsimta sā­kumā salas austrumos bija izveidojusies plaša pirātu apmetne ar visiem ierastajiem paradumiem - asiņu nolaišanu, šļūkšanu pa dēli un dižošanos, izpriecām izmantojot laupīšanu un izva­rošanu. (Tagad mēs to visu, protams, varam redzēt televīzijā.) Par spīti tam, austrumu tautiņas viegli apvienoja cilvēks, kura tēvs bijis pirāts. Sešpadsmitā gadsimta beigās salas centrālajās augstienēs uzplauka Merina karaliste, kuru pārvaldīja karalis ar neticamu vārdu - Andrianampoinimerina, gandrīz neglābjami radīdams saviem pavalstniekiem žokļu krampjus.

Tad apkārt sāka ložņāt misionāri. Kamēr valdīja dažādi karaļi un karalienes, kuru vārdi bija gari kā komētas aste, viņu panākumi bija diezgan mainīgi, līdz 1869. gadā karaliene Rana- valona II ļāvās kristīties. 1895. gadā salā tika nodibināts franču protektorāts un kopā ar daudzām citām paražām ieviests rokas spiediens, skūpstīšana uz abiem vaigiem un pārmērīgs pļāpī- gums. Vēl gadu vēlāk Madagaskara kļuva par Francijas kolo­niju, un - tipisks koloniālās pateicības žests - karaliene Ranava- lona III tika izraidīta trimdā uz Alžīru, kur galu galā nomira. Monarhija tika izformēta, bet karalienes pīšļi 1938. gadā pār­vesti atpakaļ Madagaskarā.

1960. gadā sala atguva pilnīgu neatkarību. Kaut arī tās val­dība septiņdesmitajos gados bija noskaņota pret Rietumiem, tomēr tā izrādīja lielāku iecietību pret valstīm, kurās dzīve bija nodrošināta labāk nekā tajās, kas atradās marksisma-ļeņi- nisma pakļautībā.

Antananarivo izskatījās tik labi, cik vien iespējams: malaga- siešu īpatnējās, staltās sarkano ķieģeļu mājas ar koka balko­niem stāvēja plecu pie pleca, pamīšus ar modernajiem biroju blokiem, un starp tām stiepās bedrainās ielas. Lielais centrālais Lakonosija ezers bija tumšs kā ahāts, un ziedlapas no simtiem žakarandas koku tā apkaimē bija izveidojušas zilu paklāju, pa kuru traucās satiksme. Gan mašīnas, gan cilvēki, kas steidzās gar ezera malu, bija rotāti ar zilajām ziedlapām. No tāluma mil­zīgie zaļie koki izskatījās kā ar lieliem, baltiem ziediem klāti, un tikai tad, ja kāds no šiem "ziediem" pacēlās spārnos lēnā, gra­ciozā lidojumā, atklājās, ka kokos apmetušies tūkstošiem govju gārņu un sudrabgārņu; putni lidoja pāri pilsētai uz rīsu lau­kiem zivju un varžu medībās.