Džeralds Darels: Ai-Ai un ES

Kā vienmēr dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās, mēs bijām

pretrunīgās informācijas pārpilni; labu gribēdami, cilvēki lēja to mūsu apjukušajās ausis, šajā gadījumā - malagasiešu, franču un angļu valodai līdzīga maisījumā.

- Kādi ir ceļi posmā no A uz B? - mēs jautājām.

- Mon dieu!* Nemaz nemēģiniet tikt cauri, - iekliedzās mūsu informētājs, šausmās atsprādzis atpakaļ. - Uz ceļiem ir bedres vīna mucu lielumā, un šur tur ceļš vispār pazūd.

No citiem labvēļiem mēs smēlāmies ziņas, ka tie paši ceļi ir gludi kā galds, grumbuļaini kā krokodila mugura vai tieši kā Rue de Rivoli**, tikai vēl labāki.

- Kā ar prāmjiem? - mēs cerīgi apjautājāmies.

- Ar prāmjiem? Ma foi***, tie nekad nepienāk laikā, un nepareiza plūdmaiņa jūs var noturēt uz prāmja divdesmit četras stundas vai vēl ilgāk.

- Ar prāmjiem? Neraizējieties, tie ir lieliski, precīzi kā pulkstenis.

— Un tā visu laiku: ņemiet līdzi rīsus, neņemiet līdzi rīsus; ņe­miet līdzi ellu, nenemiet līdzi ellu; ņemiet līdzi konservus, ne- apgrūtiniet sevi ar konserviem. Anamatarateviolala - pilsēta, kuras vārds viegli plūst uz mēles, ir aprakstīta tik jūsmīgi, ka mēs esam gatavi tajā atrast gan Harrods, gan Fortnum veikalus. Taču cita uzticības persona apgalvo, ka šī vieta gastronomiskā

zinā ir īsts tuksnesis.

- Meklējiet Pjēru, - mums ieteica. - Viņš ir īsta informācijas krātuve. - Kā lai viņu atrod? - Ak, vienkārši pajautājiet jebkuram uz ielas. Visi pazīst Pjēru, viņš tur ir vispopulārākā persona. Viņš var nokārtot pilnīgi visu. Viņš jums atradīs dinozauru Eifeļa

* Mon dieu! (fr.) - mans dievs! ** Rue de Rivoli -ļoti plata un taisna iela Parīzē. *** Ma foi (fr.) - nudien, patiesi.

torņa galā vai saldētavu Ziemeļpolā. - Mēs sākam ilgoties sa­tikt šo brīnumdari - pieglaust galvu viņa godīgajām krūtīm un uzticēt visu savu problēmu atrisināšanu. Protams, nonākuši Anamatarateviolalā, mēs tur neatrodam ne Harrods, ne Fort- num, ne arī kādu, kas pazītu Pjēru.

Tas viss notiek Kolberta viesnīcas bārā, kur vairāki galdi sa­stumti kopā, lai pie tiem varētu iekārtoties visi dedzīgie labvēļi. Uz galdiem ir vesels alus un kokakolas pudeļu mežs, un rēķinu kaudze ir tik bieza kā Gūtenberga Bībeles korektūra. Starp pu­delēm saliktas kartes, informācijas bukleti un drudžaini aprak­stītas piezīmju lapiņas, kuru atšifrēšanai vēlāk jāsauc palīgā Skot­lendjarda grafologs. Mūsu priekšā griežas seju kaleidoskops - baltas, cafe au lait [5], šokolādes brūnas un dzeltenas kā kazāda.

Kad beidzot nokausēti tiekam gultā, mums uzbrūk moskīti, un katrs no tiem ar savu flautu piebalso kukaiņu Mocarta operai. Ūdens vannā ir tumši brūns un ož pēc vaniļas. Rīta tēja, ko pasniedz pieklājīgs malagasietis, arī ir tumši brūna un ož pēc vaniļas, jaunai dienai austot, es nedroši prātoju, vai viņš virtuvē vienkārši nepielej tējkannu ar karstu ūdeni no krāna. Tomēr agrīnas brokastis, kas sastāv no mango, ananāsiem, līčijiem un svaigas zemeņu sulas, uzmundrina un atdzīvina.

Lai izvairītos no informētāju bara, kas dedzīgi gaida mūsu parādīšanos bārā, mēs izlavāmies no viesnīcas pa aizmugures durvīm un dodamies spirdzināt garu uz zoma - vienu no aiz­raujošākajiem tirgiem pasaulē.

Tur zem neskaitāmiem baltiem sauljumiem, kas liek tirgus laukumam no tālienes izskatīties pēc sēņu lauka, atrodas pilsētas ēdinātava. Tur ir pākšaugu piramīdas - sarkanas, zaļas un dzel- tenbrūnas; garšaugu buntes, satītas no dīvainas formas lapām visās zaļās nokrāsās, tās izskatās pēc lopbarības krājuma, ar kuru pietiktu pat burves ērzelim; veselas kaudzes salātu un kressalātu, no kuriem pil ūdens un kas mirdz kā tikko nolakoti; milzums garšvielu pulvera - krāsas uz malagasiešu Ticiāna vai Rembranta paletes - tumši brūns, sārts, kraplaks, zaļš, zils, kvēlojoši sarkans un dzeltens, - maigas kā krokusa pumpurs, un visas tā vien gaida, lai tiktu sajauktas ar eļļu un varētu izpludināt savus neskaitāmos aromātus uz mēles; visdīvaināko formu un krāsu pupu maisi - dažas ir apaļas, dažas kā ķieģeļi, dažas mazas kā kniepadatas gal­viņas ar tādu kā glītu, mazu, melnu rāvējslēdzēju vienā malā. Turpat līdzās lakricas kokainie gabali un vaniļas pākstis ar asu un kodīgu aromātu, kaudzēm nefrītzaļu piļu olu, un blakus tādas pašas vistu olu grēdas - baltas kā krīts vai brūnas kā grauz­diņi. Zem šīm nojumēm nekārtīgās, niknās buntēs ar sasietām kājām guļ vistas kā dzīvas putekļu slotiņas un klusi pēkšķina pīles, nervozi vērdamās garām plūstošo brūno kāju mežā.

Aizgriezušies no šīs ainas, mēs uzdūrāmies milzīgām sīku zivtiņu bļodām, kas laistījās kā sudraba monētas, un rindās saliktām lielākām zivīm, melnām kā ogles. Cieši līdzās cita citai gulēja lielas karpas pilnā krāšņumā, īgni uzmetušas lūpas; zivju lielās zvīņas bija apmalotas ar sudrabu vai zeltu, tā ka karpas izskatījās plāksnīšu bruņukreklos tērptas. Turpat netālu arī gaļas stendi - savādo, kumpo zebu liellopu pēdējā atdusas vieta, pār viņu asiņainajiem ķermeņiem pulsēja mušu līķauts. Netālu atradās bļoda ar nodīrātām un vārītām zebu lūpām - caurspīdīgām, želejveidīgām, trīsuļojošām kā netīri kurkuļi, šur tur vēl rēgojās pa kādam saram. Pāri bļodai bija noliekusies mūžveca, skrandās ģērbusies sieviete ar tik grumbainu seju kā valrieksts un ar skārda dakšu stūķēja šos pretīgos kumosus savā bezzobainajā mutē. Bet blakus viņai atradās letes, noklātas ar brīnišķīgi izšūtiem galdautiem un kleitām, un liels daudzums lielisku, svaigu ziedu. Tas bija gluži kā atrast varavīksni morgā. Līdzās šiem galdiem drūzmējās grīļīgas rafijas grozu kaudzes - kā brendija cepumi, tik skaisti, ka gribējās tos apēst.

Zoma skatu, skaņu un smaržu spēcināti, mēs atgriezāmies savā viesnīcas istabā noturēt kara apspriedi, piesardzīgi izvairī­damies no informētāju pārpilnā bāra, kuri visi vāvuļoja savas pretrunīgās ziņas.

Mēs bijām četri: mana sieva Lī, es pats, izstīdzējušais, nesa­tricināmais Džons Hārtlijs, mans ilggadējais personīgais asis­tents, un Kventins Bloksams, mūsu reptiļu mītnes pārzinis - garš, muskuļots vīrs ar apņēmības pilnu seju, kas atgādināja "Buldogu" Dramondu, kurš dodas glābt savu sievu Filisu no nepārspējamā nekauņas Karla Petersona ķetnām [6] . mēs sēdē­jām, dzērām alu un apspriedām sava ceļojuma modus ope- randi [7]. mums vajadzēja doties uz trim vietām: uz Mananaras rajonu salas austrumos, kur cerējām atrast nenotveramo ai-ai, uz mežiem pie Morandavas rietumos, kur bija nosacīti drošs plakanastes bruņurupuču jeb kapidolo un milzu kāmju jeb truškāmju patvērums, un uz Alaotra ezeru, kur niedrājos zag­līgi lavījās mazais un kautrais pelēkais lemūrs.

Visbeidzot mēs nolēmām sadalīt savus spēkus, lai ietaupītu laiku. Džons un Kventins ar mūsu abām Toyota Land Cruiser automašīnām (vienu bija dāvinājusi mūsu māsas organizācija- Starptautiskais Dzīvās dabas aizsardzības trests, otru - dāsnā Toyota kompānija) brauktu uz Morandavu un iekārtotu tur nometni. Pa to laiku es kopā ar Lī dotos uz Alaotra ezeru zie­meļaustrumos un mēģinātu atrast pelēkos lemūrus. Ja mums veiktos, mēs lemūrus aizvestu un iekārtotu Tsimbazazas zoo­dārzā Antananarivo, tad lidotu pie pārējiem uz Morandavu. Mums visiem šis plāns šķita teicams, un, sava lēmuma uzmun­drināti, mēs devāmies lejā un pasūtījām svētku mielastam pāris dučus mazu, saldu un sulīgu malagasiešu austeru.