Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Kad devos barot mazuļus, lielākie jau bija sadūšojušies, lēkāja pa zariem un reizēm novēlās uz grīdas, mīņādamies pa virsu mazākajam, kas izskatījās ļoti nomākts. Vecākie nekādā ziņā ne­domāja terorizēt mazo, drīzāk gan vienkārši uztvēra to kā kaut

ko nedzīvu - balki vai banānu -, un viņam tas acīmredzami

> > ' t

nepatika. Viņš nelaimīgi lūkojās uz mani. Es būtu varējis novie­tot mazo vienā no jaukajiem, mazajiem rafijas groziņiem, ko Lī bija nopirkusi, tomēr jutu, ka vienatnē viņš justos vēl nožēlo- jamāk. Tad man radās ideja. Pelēkie lemūri ir ļoti sabiedriski radījumi un, kā to apgalvo viņu vārds, nemēdz huligāniski iztu­rēties pret savas dzimtas pārstāvjiem. Kāpēc gan nepadarīt veco mātīti (kura, kā es spriedu, jau bija pārsniegusi auglīgo vecu­mu) par mazuļa audžumāti? jo ilgāk es par to domāju, jo šī ideja man likās saprātīgāka. Nezināju, vai vecā mātīte ir līdzīgās domās, taču viņa bija pavisam rāma, un šis fakts padarīja uzde­vumu vienkāršāku. Atvēru mātītes būra durtiņas un iebāzu mazuli būrī, būdams gatavs nekavējoties steigties palīgā, ja tā izrādītu nepatikas zīmes. Mazulis uzmeta mātītei vienu ska­tienu un steigšus metās pāri būrim tās skavās, savā entuziasmā pārrāpdamies tieši pāri viņas galvai un sejai, pirms atrada le­mūru mazuļu piemērotāko nišu un cieši piekļāvās tai pie krū­tīm. Mātīte uz mirkli pārbijās no pēkšņā iebrukuma, bet tad, man par atvieglojumu, apskāva mazuli, kamēr tas rakās iekšā viņas biezajā, siltajā kažokā. Protams, viņai nebija piena, un nā­kamā problēma bija - vai mazulis pametīs audžumāti, kad pie­nāks laiks viņu barot. Izrādījās, ka bažām nav pamata. Vienreiz viņš mēģināja pamieloties no tukšajiem pupiem, bet par savām pūlēm saņēma ašu kodienu. Vēlāk mazulis atraisījās no audžu­mātes, tiklīdz ieraudzīja būra durvis atveramies un parādāmies Lī roku ar šļirci. Viņš pārmeimuroja pāri būrim kā mirstošais tuksnesī, kas ieraudzījis oāzi, pielipa Lī rokai un izsūca savu devu. Viss nokārtojās lieliski - mēs mazuli barojām, bet mātīte nodrošināja tam mīlestību un siltumu.

Vakarā bezbailīgie mednieki atgriezās mājās - izsalkuši un izslāpuši, toties triumfēdami nesa divus pusaugu lemūrus: tē­viņu un mātīti, abus lieliskā stāvoklī. Pabarojuši un noguldījuši tos, mēs nosvinējām savu veiksmi. Araminta un es baudījām antibiotikas ar viskiju, pārējie - tikai viskiju.

Tajā naktī es jutos nelāgi, man bija simt trīs grādu tempera­tūra [18] , un es svīdu kā tikko iznācis no turku pirts, tomēr no rīta jutos labāk, un mēs nolēmām aši apbraukāt tos ciematus, kuros vēl nebijām viesojušies. Vienā no tiem Mihanta uzstāja, ka mums jābrauc pāris jūdzes pa pusaizgruvušu ceļu. Drīz vien mēs nonācām pie liela pakalna ar teodolītu [19] virsotnē. no tu­rienes varējām pienācīgi nopētīt niedrāju un rīsu lauku ie­skauto ezeru. Ezers neizskatījās pārāk liels, bet bija pilnīgi skaidrs, ka, pirms aizsērējis no apkārtējo kalnu erozijas sane­sām, tas bijis milzīgs. Mihanta paskaidroja, ka spēcīgo lietavu rezultātā ūdens līmenis cēlies un appludinājis niedru laukus. Kad niedres nopļautas, te izveidojoties rīsu lauki. Atkāpdamies ūdens atstājis aiz sevis dīķus kā dabiskus zivju murdus, nodro­šinot rīsu ražu kādreizējo niedru lauku vietā un zivju krātuvi atlikušajos dīķos. Tomēr sarkano sanesu pēc Alaotra ražīgums nokrities un risu bļodas iztukšojušās. Salīdzinot iedzīvotāju skaita pieaugumu ar rīsu audzēšanas apjoma kritumu pēdējo pāris gadu laikā, situācijas nopietnība bija acīmredzama.

Vēl viena interesanta, bet nomācoša pārmaiņa ezera dzīvē bija endēmisko zivju sugu izzušana. Cilvēks pastāvīgi niekojas ar dabu, jo domā, ka zina labāk, un ezerā bija ieviestas dažādas nepiemērotas zivju sugas, tādas kā tilapijas un karpas, kuru uz­vedība bija tik neganta, ka vietējās sugas izmira. Neviens nezina, cik Malagasijas zivju sugas izmirušas, jo pienācīgs pētījums par ezera faunu nav izdarīts, bet tās patiešām ir izzudušas, dažas no tām pat nekad neizbaudījušas apšaubāmo privilēģiju tikt apvel­tītām ar zinātnisku nosaukumu.

Tuvējā ciematā Mihanta vēlreiz nozuda kā Češīras kaķis, at­stādams mums (gluži kā Alisei) vienīgi atmiņas par savu plato, valdzinošo smaidu, bet drīz atgriezās, izskatīdamies visai apmie­rināts ar sevi, un nesa trīs rafijas grozus - katrā no tiem atradās pusaugu lemūrs. Nu mēs zināmā mērā bijām sprukās, jo pār­sniedzām savu kvotu - sešu lemūru vietā mums bija desmit. Bija neiespējami kaut vienu atstāt, jo mēs zinājām - jau tajā pašā vakarā viņi nokļūtu uz vakariņu galda kādā no ciemata būdām.

Mēs atgriezāmies viesmājā un noturējām kara apspriedi. Mums bija apbrīnojami veicies nospraustā mērķa sasniegšanā, jo tiku domājis - būsim laimīgi, ja iegūsim kaut pāris lemūru, kur nu vēl desmitu šo brīnišķīgo radījumu. Mūsu plāns, pro­tams, bija nogādāt savu pūkaino kravu uz Antananarivo ar vilcienu. Tomēr mēs ar Aramintu jutāmies tik nelāgi, ka nolē­mām labāk kopā ar mazuļiem lidot, nevis divpadsmit stundas kratīties vilcienā, bet ekspedīcijas veselie vīriešu kārtas locekļi Edvards un Mihanta ar pieaugušajiem lemūriem brauktu vilcienā.

Lī nesa lamba ievīstītos mazuļus katru savā grozā, un Ara­minta bija tā apkrāvusies ar Ziemassvētku pirkumiem, ka iz­skatījās pēc staigājoša tirgus fragmenta. Par laimi, malagasieši lielākoties ir lēnprātīgi ļaudis, turklāt paši mēdz ceļot, apkrā­vušies ar visdīvainākajām nešļavām, tāpēc gluži aukstasinīgi uzlūkoja mūsu ekscentrisko bagāžu. Kad bijām iekārtojušies sīciņajā lidaparātā un pacēlušies gaisā, es ieskatījos angļu-mala- gasiešu vārdnīcā, ko biju nopircis cerībā novērst savu uzma­nību no vēdera spazmām un uzlabot malagasiešu valodas zi­nāšanas, kuras šobrīd ietvēra tikai "labrīt" un "paldies" un, kā nopratu, bija nepietiekamas intelektuālai sarunai. Tiklīdz ķēros pie valodas apguves, sev par izbailēm, secināju, ka tas vieglāk pasakāms nekā izdarāms.

Malagasiešu valoda ir smalka, raita un skanīga, tā izklausās gaužām līdzīga skaņām, kādas rastos, bezrūpīgi izberot mucu ar stikla bumbiņām uz akmens kāpnēm. Izklausās apšaubāmi, taču runā, ka malagasiešu valodu pirmo reizi pētījuši un pierakstījuši agrīnie velsiešu misionāri. Viņi būs ķērušies pie šā uzdevuma ar īstenu baudu, kā jau cilvēki, kas savā pašu zemē nokristījuši pilsētas un ciematus tādos vārdos, kuros

šķietami iekļauti itin visi alfabēta burti. Velsas karte ir burtiski

> >

noklāta ar tādiem mēles mežģītājiem kā Llanaelhaiarn, Llan- fairfechan, Llanerchymedd, Penrhyndeudraech un, protams, LlanfairpwllgwyngylIgogerych wyrindrobllan tyssiliogogo- goch. Tādējādi misionāri, aplaizīdami lūpas, būs ar sajūsmu ķērušies pie uzdevuma pārvērst veselu valodu par vienu vie­nīgu gigantisku zvanu kori un pārspējuši paši sevi skaidroju­mu garumā un sarežģītībā. Tāpēc nebiju pārsteigts, kad vārd­nīca nejauši atšķīrās pie vārda "bust" un informēja mani, ka malagasiešu valodā tas nozīmējot "ny tratra seriolona voaso- kitra hatramin ny tratra no ho miakatra". Protams, vārdnīcā nebija paskaidrots, kura no vārda "bust" nozīmēm ar to do­māta - ciest neveiksmi, bankrotēt vai sievietes krūts. Ja tā to­mēr izrādītos krūts, es spriedu, tad paietu milzumdaudz laika, kamēr tiktu pie citu sievietes anatomijas tīkamo detaļu ap­rakstīšanas un slavināšanas; sieviete pa to laiku nospriestu, ka pielūdzējs ir apsēsts ar krūtīm, un zaudētu interesi par viņu. Tāda stiepta valoda palēnina sarunu, sevišķi, ja tai ir roman­tisks raksturs.