Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Mēs braucām uz nākamo ciematu; tajā atradās maza ambu­lance, kurā, kā es cerēju, varēsim iegādāties kādu zemādas injekciju šļirci, ko izmantot, lai barotu mazuļus ar pienu. Ro- mula mašīnas trokšņi visus četrus lemūrus bija pamatīgi no­biedējuši (patiesību sakot, mūs arī), tāpēc, nonākuši Andrebā, nopirkām pienu un šļirci un stundu barojām mazuļus. Visi četri aizrautīgi zīda, pēc tam vecākie ieēda mazliet banāna; tas bija uzmundrinoši. Barošanas laikā Mihanta vēlreiz nozuda un atgriezās ar pieaugušu lemūru mātīti ar saiti ap vidu. Viņa bijusi gūstā jau labu laiku un gluži piejaucēta. Mātītes kažoks bija nespodrs, zobi nodiluši, un viņa bija pavisam apātiska, tomēr mēs viņu nopirkām. (Vēlāk izrādījās, ka tas bija ļoti pa­reizs lēmums.) Ap to laiku visi četri mazuļi bija brangi paēduši un pietiekami labi atpūtušies, lai spētu vēlreiz pārciest Romula mašīnas trokšņu šausmas. Es ierosināju doties mājup, cik ātri vien iespējams - ne tikai mazuļu, bet arī manis paša labad, jo izskatījās, ka neviena no lietotajām antibiotikām it nemaz ne­bija līdzējusi.

Tagad mēs bijām nonākuši netīkamā situācijā. Mums pie­derēja viens pieaudzis lemūrs, viens pusaudzis un četri mazuļi, un šo faktu vairs nebija iespējams noslēpt no viesnīcas vadības. Būdams gļēvulis, es uzdevu Lī pavēstīt M. le Patron [16]un viņa sievai par lemūru sērgas izplatīšanos. Mums par pārsteigumu, viņi šos jaunumus uzņēma ar prieku, jo esot dedzīgi dzīvnieku mīļotāji, un nekavējoties piešķīra mums blakusnumuru, kurā novietot vērtīgos aprūpējamos. Tā bija maza istabiņa ar iz­lietni, galdu un gigantisku divvietīgu gultu. Mēs noņēmām visu gultasveļu līdz pat matracim un rūpīgi pārklājām to ar plēvēm. Galds tika pārvērsts par barības sagatavošanas virsmu, un izlietnē tika mazgāti barības trauki. Dzīvniekus izvietojām gultā, un visdažādākos augļus un dārzeņus sakrāvām grozos zem galda. Man nebija nācies tik ļoti izbaudīt viesnīcas savan- dīšanu kopš tās reizes, kad uzņēmu filmu Korfu un, pēc vies­nīcas pārvaldnieka (aizrautīga herpetologa) ierosinājuma, tu­rēju vannā veselu flotili ūdensbruņurupuču. Grieķu istabenes spiedzieni, ieraugot bruņurupuču pilno vannu, izskanēja tikpat vareni kā nelaiķei Marijai Kallasai, uzkāpjot skorpionam, lai gan ne tik maigi.

Nākamajā rītā es jutos tā, ka bez vilcināšanās piekristu jeb­kuram, kas man nāktu pretī un piedāvātu piecus fārtingus par visiem maniem iekšējiem orgāniem. Tāpēc paziņoju Lī, ka nevarēšu pievienoties viņai lemūru medībās gar ezeru, bet labāk palikšu viesmājā, vārda tiešā nozīmē pieķēdēts pie tualetes, un pieskatīšu mūsu jaunieguvumus. Neņemot vērā manas personīgās problēmas, jutu, ka mūsu lemūru mazuļiem, sevišķi vismazākajam, nepieciešama barošana regulāros inter­vālos. Es viņus visus pabaroju, tad paņēmu dienasgrāmatu un devos uz bāru pabeigt savas piezīmes; tur mani apkalpoja maza apburoša viesmīle, kas runāja tikai malagasiešu valodā. Bāra stūrī bija novietots liels, skaļš krāsu televizors, un viesmīle, kad vien nebija jāpienes man dzērieni, blenza ekrānā, vērodama ļoti atklātu franču ziepju operu, kuras darbība lielākoties notika gultā skaļas elsošanas un baudkāru vaidu pavadībā.

Tieši pirms pusdienām devos atpakaļ uz istabu, lai vēlreiz pabarotu mazuļus. Lielākie tagad jau kāri laka pienu no apakš­tases, taču mazāko joprojām nācās barot no šļirces. Viņš sūca, kamēr mazais puncis izspiedās kā bungas, visu laiku turēda­mies man pie rokas skrūvspīļu cienīgā grābienā un blenzdams man sejā ar savām platajām, zeltainajām acīm. Lemūriem tajā vecumā galva, rokas un kājas salīdzinājumā ar slaidajiem ķer­meņiem ir ārkārtīgi neproporcionālas, un, kad tie staigā pa gludu virsmu, lemūru gaita ir komiska kā Čaplinam. Tomēr, kad tie rāpjas pa zariem, ir skaidri redzams, ka pārlieku lielās rokas un kājas ir ārkārtīgi efektīvi pārvietošanās orgāni. Biju novietojis būrus gultā, tā ka mūsu sākumā iegūtie dzīvnieki varēja redzēt pieaugušo mātīti (kuru bijām nosaukuši par Ara­mintu), un es ļoti priecājos, kad dzirdēju viņus sarunājamies ar paukšķošajām skaņām.

Atgriezos bārā, kur joprojām sparīgi turpinājās ziepju operas seksuālās aktivitātes, un pasūtīju bļodu zupas ar labi daudz rīsu, cerēdams, ka tie nomierinās manu vēderu, kā ari lūdzu sagriezt dažus mango saviem lemūriem. Tobrīd bārs un restorāns jau bija pilns ar cilvēkiem, un balsu kakofonija kopā ar televizora elsām un kunkstiem veidoja tādu troksni, ka es nolēmu doties uz guļamistabu. Atklājis, ka nespēju vienlaikus noturēt mango un dienasgrāmatu, ar zīmju un žestu palīdzību darīju zināmu mazajai viesmīlei, ka man vajadzīga viņas palīdzība. Piepūlē iz­bāzusi mēli, viņa paņēma manu dienasgrāmatu tik svinīgi, it kā nestu kausu ar svētīto vīnu, uzmanīgi kāpa ar to augšā pa kāpnēm. Žonglēdams ar mango, un es viņai sekoju. Viņa god­bijīgi novietoja nesamo uz galdiņa pie gultas, pamāja ar galvu, žilbinoši man uzsmaidīja, tencinādama par manu malagasiešu valodā izteikto misaotra (paldies), un nozuda. Tikai pēc kāda laika es atklāju, ka aiziedama viņa pagriezusi atslēgu un kārtīgi ieslēgusi mani istabā.

Teikt, ka biju apjucis, nozīmētu nenovērtēt situāciju. Durvis un mēbeles Madagaskarā liekas veidotas no tik smaga un cieta koka kā granīts, tāpēc man nebija iespējams kļūt par Džeimsu Bondu un dabūt vaļā durvis, triecoties tajās - es vienīgi sadra­gātu plecu. Kliegt nebija nozīmes - vakariņotāju balsu un ziepju operas seksuālo izdarību kopējie decibeli būtu noslāpējuši manus palīgā saucienus. Lūkojos apkārt, meklēdams kādu ie­roci, ar ko sadragāt durvis, bet neko neatradu. Piegāju pie loga ar pamatīgiem režģiem, cerēdams piesaistīt kāda garāmgājēja uzmanību, un iekliedzos. Vairāki cilvēki garāmejot pavērās uz augšu un man draudzīgi pamāja. Viņi pacēla rokas, galvenokārt cerēdami uz kādu žēlsirdības dāvanu. Apsēdos uz gultas un pār­domāju problēmu. Mazajiem lemūriem bija nepieciešama barība, un gandrīz tikpat svarīgi bija tas, ka tualete atradās gai­teņa galā.

Pēkšņi atcerējos - man bija stāstīts, ka jebkuras durvis, pat slēgtas ar Jeila atslēgu [17] , varot atvērt ar kredītkarti. Es atkal sarosījos. Izvilcis no kabatas portfeļa American Express, metos uzbrukumā atslēgai. Nezinu, kāpēc man šī kredītkarte bija va­jadzīga, jo to nepieņēma ne veikali, ne viesnīcas nekur pasaulē. Šis gadījums nebija izņēmums. Arī durvis manu kredītkarti neņēma pretī. Lai būtu godīgs pret American Express, man jā­atzīst, ka malagasiešu slēdzenes ir kaut kas īpašs. Tās ir masīvas un bagātīgi rotātas, acīmredzot Mao Czeduna dāvinātas - ar daudzām ķīniešu īpatnībām, piemēram, atslēga tajās jāliek iekšā otrādi: lai aizslēgtu durvis, tā jāgriež no kreisās puses uz labo, lai atslēgtu - no labās puses uz kreiso. Madagaskarā vaja­dzīgi vairāku nedēļu ilgi treniņi, lai iemācītos tikt iekšā savā viesnīcas istabā un ārā no tās. Nākamo stundu es pavadīju, staigādams šurp turp pa istabu un mēģinādams atrast izeju no nepatīkamās situācijas. Visu šo laiku vēders nepārprotami in­formēja mani - ja labi ātri neatradīšu izeju, tas par sekām ne­atbildēs. Es būtu varējis izskrūvēt visu slēdzeni, bet man nebija nekā, ko izmantot par skrūvgriezi.

Biju izpētījis atslēgu un samierinājies ar ieslodzījumu līdz vakaram, gaidot Lī atgriešanos, kad pēkšņi durvis atsprāga vaļā un tajās parādījās mazā malagasiešu istabene. Viņa veltīja man platu, siltu smaidu un bez jebkāda paskaidrojuma vai atvaino­šanās vārda nozuda. Es steidzīgi izvilku atslēgu no slēdzenes, lai netiktu vēlreiz ieslodzīts, un strauji metos uz "komforta is­tabu". Atbrīvošana nebija nākusi ne mirkli par ātru.