Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Dabiski, kad sākām īstenot plānu, daudzi zoodārzi izrādīja lielu interesi, toties citos sastapāmies ar direktora histēriju un pastmarku kolekcionāra cienīgu mentalitāti, kas neatzina tādu dzīvnieku iemantošanu, kas viņiem nepieder. Tomēr krietni vairāk bija tādu zoodārzu direktoru, kas izrādījās pietiekami saprātīgi, lai uztvertu idejas labās īpašības, un tā tika radīta Madagaskaras Faunas grupa (MFG).

Par vienu no MFG pirmajiem projektiem izvēlējāmies Tsimbazazas parku - Antananarivo pilsētas galveno zoodārzu, jo tādējādi galvaspilsētā varētu samērā viegli izveidot pavairo­šanas vienības. No šā projekta labumu gūtu ne tikai dzīvnieki, kas jau mitinājās Tsimbazazā, bet tam būtu arī nozīmīgs izglītojošs rezultāts. Kad Madagaskara bija Francijas kolonija, malagasiešu bērni tika izglītoti pēc franču sistēmas un mācījās par Lapsu Renāru, trušiem, zaķiem un citiem radījumiem, kādi Malagasijas mežos nav sastopami, tajā pašā laikā ignorējot tenrekus, lemūrus, hameleonus un bruņurupučus. Kad septiņ­desmitajos gados pirmo reizi ierados Madagaskarā, bērni vai pieaugušie varēja kaut ko uzzināt par vietējo faunu vienīgi no izplūdušiem, krāsainiem zīmējumiem uz īpašas markas sērko­ciņu etiķetēm. Dzīvai vietējās faunas kolekcijai galvaspilsētas centrā neapšaubāmi būtu ievērojams izglītojošs potenciāls, turklāt skaistajā parkā jau bija izveidota bagātīga un daudzvei­dīga vietējo koku un stādu kolekcija. Parku vadīja mūsu sens draugs Voara Randrianasolo un viņa sieva Bodo; viņi abi ļoti mīlēja parku un dedzīgi vēlējās, lai tas kļūtu par vērtīgu dzīv­nieku un augu nacionālo kolekciju.

Pirms tika nodibināta MFG, mēs jau vairākus gadus bijām sadarbojušies ar abiem Randrianasolo, cenzdamies palīdzēt Tsimbazazai nostāties uz kājām. Divi parka darbinieki (viens no tiem bija Džozefs) ieradās uz kursiem Džersijā un atgriezās mājās ar jaunu pieredzi dzīvnieku kolekcijas izstrādāšanā un zināšanām par simt un vienu lietu, kas nepieciešamas, lai nodibinātu visdažādāko dzīvnieku pavairošanas kolonijas. Vairāki mūsu pašu zoodārza darbinieki uz laiku tika nosūtīti strādāt Tsimbazazā, tomēr, kā tas parasti notiek, naudas ne­pietika, un progress bija lēns.

MFG laimīgā kārtā izdevās izmantot amerikānietes Frenas Vudsas pakalpojumus, kurai bija liela darba pieredze dažādos zoodārzos. Frena tika uz gadu nosūtīta uz Tsimbazazu sniegt padomus un darboties kopā ar Voaru dažādajās parka attīs­tības stadijās, un vēlāk ziņot MFG par sasniegtajiem rezultā­tiem un zoodārza turpmākajām vajadzībām. Kad ekspedīcijas sākumā ieradāmies Madagaskarā, mums bija auglīgas dis­kusijas ar Voaru un Frenu, un mēs pārliecinājāmies, ka pāris gadu laikā Madagaskarai būs nacionāla zooloģiska un botā­niska kolekcija, līdzvērtīga jebkurai pasaules vadošajai institū­cijai piederošām.

Kāds pa to laiku veidosies mūsu nabaga vajāto izzūdošā ezera pelēko lemūru liktenis? Pieredze nepārprotami vēstīja - ļoti daudziem cilvēkiem nebija ne jausmas, ka šie dzīvnieki tiek aizsargāti; citi to zināja, taču neņēma vērā, jo infrastruktūra bija tik mazattīstīta, ka ieviest likumu dzīvē gandrīz neiespējami. Bija nepieciešama īpaša kampaņa, bet kā to organizēt un ieviest? Tajā brīdī sajūsmā plati smaidošajam Mihantam radās ap­brīnojama ideja. Viņš teica, ka šīs problēmas atrisinājums esot bērni, jo vecāki, pat neklausīdamies likumā, noteikti ieklau­sīšoties savos bērnos. Mihanta ieteica laiku pa laikam sapulci­nāt visapķērīgākos un saprātīgākos bērnus no dažādām skolām, kas atrodas visapkārt ezeram, un ar vilcienu aizvest uz galvas­pilsētu, kur tie apmeklētu sugu aizsardzības lekcijas un

Tsimbazazas parku, aplūkotu dzīvniekus, augus un muzeju. Līdztekus mēs Džersijā izlaistu krāsainu, sugu aizsardzībai veltītu plakātu, kas aicinātu aizsargāt nekaitīgo lemūru, kurš nekur citur pasaulē nav sastopams (šis pieminētais fakts at­stāja dziļu iespaidu uz cilvēkiem). Plakāts tiktu izlīmēts visās skolās un sabiedriskās vietās, un dažus mēs iedotu bērniem, lai aiznes mājās. Valdība izmisīgi cenšas risināt Alaotra problēmu un apturēt šā ezera izzušanu. Atliek cerēt - ja valdībai sekmē­sies sasniegt savus mērķus un mums - savējos, tad pastāv ie­spēja, ka gan ezers, gan lemūri tiks izglābti.

Džersijas patvērumā mums šobrīd ir vienīgā pelēko lemūru nebrīves kolonija. Mēs ticam, ka izdosies panākt to vairošanos, un tad ar Malagasijas valdības atļauju mēs izsniegsim pēcnācē­jus citiem zoodārziem, lai nenāktos turēt visus lemūrus vienā "grozā". Ceram, ka tie zels un attīstīsies gan kā izglītojošs sugas saglabāšanas piemērs, gan nākotnes eksistences nodroši­nājums.

Madagaskarā dzīvo piecu sugu bruņurupuči, taču vislielākais un iespaidīgākais ir Angonoka vai ķīļkrūšu bruņurupucis (Geochelone yniphora). Šis smagnējais dzīvnieks, kas reizēm sasniedz gandrīz pusmetra garumu un sver līdz pat divdesmit pieciem kilogramiem, sastopams vienīgi Bali līča apgabalā salas ziemeļrietumos. Tam piemīt pasaulē visretāk sastopamā bruņu­rupuča apšaubāmā slava. Agrāk šis dzīvnieks bijis izplatīts plašākā apkaimē un arī lielākā skaitā, bet izplatības samazināša­nos izraisīja dažādi iemesli. Visnāvējošākais no tiem ir ikgadēja brikšņu dedzināšana, kuros bruņurupuči dzīvo, tādējādi tiek mainīta un iznīcināta bruņurupuču dabiskā vide. Šie lielie ra­dījumi pārvietojas lēni, tādēļ nespēj izbēgt no uguns un tiek dzīvi izcepti.

Uzskata, ka otru draudu rada apkaimē ieviestā Āfrikas upju- cūka. Šie rijīgie un negausīgie radījumi rukšķinādami urķējas cauri krūmājiem. Mēdz domāt, ka upjucūkas, kas apveltītas ar tikpat smalku ožu, ar kādu lepojas viņu Eiropas radinieces, kas meklē gardās trifeles, tāpat meklē vienlīdz gardās (pēc pašu ieska­tiem) ķīļkrūšu bruņurupuču olas; viņas uzšķērž bruņurupučus un mielojas ar olām un mīkstbruņu jaunuļiem tikpat naski kā cilvēks ar sulīgām austerēm.

Trešais drauds nāk no cilvēkiem. Par laimi, vietējās ciltis šos bruņurupučus neēd. Toties tos divainā kārtā tur kā mājkusto- ņus un iesloga vistu aplokos, jo pastāv ticējums, ka šie reptiļi vai viņu mēsli kaut kādā veidā pasargājot no holerai līdzīgas vistu slimības izplatīšanās. Vai šim uzskatam ir kāds pierādījums, tas vēl jāatklāj. Tā nu ķīļkrūšu bruņurupuču liktenis ir vai nu kļūt par cepešiem ugunsgrēkos, tikt agrā jaunībā cūku notiesātiem vai arī ieslodzītiem vistu kūtīs par profilaktisku līdzekli daudzu novārdzinātu mājputnu veselības uzlabošanai.

Tagad, kad atlikuši tikai divi līdz četri simti ķīļkrūšu bruņuru­puču, minētie piemēri labi izteic sugas izdzīvošanas problēmu, turklāt pastāv galējais risks: ja bruņurupuču skaits pārāk saruks, pieaugs iespēja, ka tēviņi nevarēs atrast mātītes, lai kopotos. Tā kā kopošanās kāri, liekas, izraisa cīniņš starp konkurējošajiem tēviņiem, tad ir varbūtība, ka, skaitam arvien vairāk samazino­ties, tēviņiem radīsies grūtības atrast ne tikai mātīti, bet arī pie­tiekamu daudzumu sāncenšu, lai kaujā uzkurinātu iekāri.

1985. gadā IUCN (Starptautiskās Dabas aizsardzības ap­vienības) Sugu izdzīvošanas komisijas Bruņurupuču speciālistu grupa vērsās pie Džersijas tresta ar ierosinājumu, lai mēs uz­ņemtos ķīļkrūšu bruņurupuču glābšanas operāciju. Mēs pie­kritām; projekts tika uzticēts Lī, jo viņai bija dziļa interese un zināšanas par Madagaskaru. Visupirms viņa nodrošinājās ar Deivida Kērla pakalpojumiem, jo viņš bija pētījis Madagaskaras bruņurupučus un uzrakstījis interesantu darbu par to pašrei­zējo stāvokli. Savā darbā Deivids bija pieminējis, ka Valsts Ūdeņu un mežu pārvaldei pieder septiņi sagūstīti ķīļkrūšu bruņurupuči austrumu piekrastes mežniecībā. Šī vieta bruņu­rupuču turēšanai nebija piemērota, galvenokārt jau klimata pēc, tādējādi vairošanās iespēja bija niecīga. Sarunās ar varas iestādēm tika panākta vienošanās, ka dzīvnieki jāpārvieto uz piemērotāku vietu un jānodibina pavairošanas kolonija. Mēs nolīgām Deividu, lai viņš mēģinātu atrast atbilstošu vietu, uz kurieni bruņurupučus pārvietot.