Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

- Nāc nu, - es teicu Lī, - esi gana izdūdojusies par mazuļiem. Tu viņus sabojāsi, ja nebeigsi liet uz tiem asaras. - Lī negribīgi nolika mazuļus atpakaļ viņu cietoksnī, un mēs gājām apsēsties tīkkoku vēsajā, tumšajā ēnā, lai uz mazuļu veselību iedzertu remdenu viskiju no saplaisājušām glāzēm un robainām krūzēm.

Aiz mežinieku būdu pudura Dons bija centies izveidot dārzu, kurā mēģināja audzēt dažādu pārtiku saviem aizbilstamajiem. Dārzu ieskāva pagaidu žogs no žagariem, kura uzdevums bija atturēt garāmejošo zebu gardēžu entuziasmu. Es ielēju visiem vēl pa malkam un uzsaucu tostu - "visu zemju bruņurupuči, savienojieties - jūs varat zaudēt tikai savas bruņas!" - un to­brīd ar acs kaktiņu pamanīju dārzā kustamies kaut ko baltu.

Atskatījies es, sev par sajūsmu, ieraudzīju, ka mums grasās tuvoties vieni no maniem vismīļākajiem Malagasijas lemūriem: apburošie, skaistie mežu akrobāti sifakas. Šiem dzīvniekiem ir biezs, krēmbalts kažoks ar šokolādes krāsas plankumiem uz pleciem un augšstilbiem, savukārt vilna galvas virsū ir koši kas- taņbrūna, tā ka izskatās - lemūriem galvā mazas micītes. Apaļo, plaši ieplesto, zeltaino acu ciešais skatiens piešķir viņiem maz­liet plānprātīgu izskatu. Bet visneparastākais ir šo lemūru loka­nais žiglums. Mēs vērojām, kā lemūru grupiņa, kas sastāvēja no sešiem pieaugušiem dzīvniekiem (turklāt dažas mātītes nesa sīciņus, mājas gariņiem līdzīgus mazuļus), izvietojas kokos dzīvžoga galā. Daži klusēdami ņēmās kopt kažoku, citi attupās rietošās saules gaismā, atmetuši galvas un plaši iepletuši rokas, lai uztvertu iespējami daudz labuma no dzīvinošajiem stariem. Viens, drosmīgāks par citiem, acīmredzot pieteicās doties iz­lūkos. Viņš gluži kā cilvēks atmuguriski norāpās lejā pa koku un tad nolēca uz žoga. Tur sifaka mirkli tupēja un, acis iepletis, vēroja iespējamās briesmas visapkārt. Tad viņš atsperīgiem palēcieniem, par kādiem to apskaustu jebkurš ķengurs, lēkšoja uz priekšu pa žoga augšmalu. Ar katru lēcienu izlūks pārvie­tojās kādas sešas pēdas uz priekšu, tā ka pavisam drīz sasniedza žoga otru galu un ar neparastu, divdesmit pēdas garu lēcienu iemetās drošībā kokos. Kad pārējie lemūri redzēja, ka ne mēs, ne citi glūnoši plēsoņas nav viņu sugasbrāli saplosījuši, arī viņi nolaidās uz žoga, pārlēkšoja tam pāri un salēca kokos. Grupiņa pārvietojās pa zariem, kamēr atradās tieši virs mums, un aplai­moja mūs ar ārkārtīgi iespaidīgu baleta izrādi. Sifakas lēkāja no koka uz koku, katrā lēcienā pārvarot savas trīsdesmit pēdas vai vēl vairāk, un tad iemetās zarā virs mums bez acīmredzamas gatavošanās vai attāluma novērtēšanas. Tomēr viņi sasniedza mērķi ar apbrīnojamu precizitāti. Lemūri vairākas minūtes ro­taļājās pa kokiem, izpildīdami tik spožus akrobātiskus trikus, ka jebkurš cirka direktors būtu tūlīt pat sniedzies pēc čeku grā­matiņas un kontrakta veidlapas. Tad visi pēkšņi nolēma, ka šī apmetnes vieta zaudējusi pievilcību, un lielā vienprātībā atspe­rīgiem lēcieniem nozuda mežā kā balta viesuļvētra.

Izdvesis dziļu, apmierinātu nopūtu, es pagriezos pret Donu.

- Tas bija viens no labākajiem akrobātiskā baleta priekšne­sumiem, kādu jebkad esmu redzējis, - es sacīju. - Viņu spējas pat krievus padarītu domīgus. Paldies, ka noorganizēji to tieši iedzeršanas laikā.

- Nav par ko, - Dons pieticīgi atteica. - Mēs, mežu ļaudis, dzīvojam ar dzīvniekiem plecu pie pleca, un viņi paklausa katrai mūsu komandai.

- Pietiks melst niekus, - es bargi teicu. - Kā būs ar peldēša­nos, ko tu man apsolīji?

Mēs devāmies cauri mežam uz netālā ezera malu - plašu, rāmu brūna ūdens klājienu, ko ieskāva mežs kā zaļa karakula apkakle. Ūdens bija spirdzinošs, kaut arī silts un pelēks kā tik­ko slaukts piens, vienīgi pavisam citā krāsā un struktūrā.

- Kā te ar krokodiliem? - es apvaicājos, kamēr mēs viegli slīdējām kafijas krāsas ūdenī.

- Daži ir, - Dons apstiprināja, - bet bieži tos nevar ieraudzīt.

- Ziniet, peldiet abi ar Žermēnu mums pa priekšu, - es ie­rosināju, - un, ja kāds no jums nozudīs, mēs to uztversim kā brīdinājumu un dosimies uz krastu.

- Ak, viņi ir pavisam nekaitīgi, - Dons apgalvoja. - Patiesību sakot, viņi noteikti ir vairāk nobijušies no mums, nekā mēs no

viņiem.

- Es par to tik pārliecināts nebūtu, - atbildēju. - Viņa svē­tība Sibrī [22] par krokodiliem izteicies visai daiļrunīgi.

Viņš nudien bija izteicies daiļrunīgi. Sibrī laikā - deviņpad­smitā gadsimta beigās - droši vien bija vairāk krokodilu nekā šobrīd, jo kopš tām dienām daudzi tikuši nogalināti Eiropas dāmu un kungu kurpju, somu un čemodānu izgatavošanai, un viņš veltījis tiem dažus vārdus.

"Šo reptiļu visapkārt it tik daudz, ka tie jāuzskata par īstu postu; tie bieži aizvelk aitas un liellopus, un visai bieži ari sie­vietes un bērnus, kas neuzmanīgi iegājuši ūdenī vai tikai pa­staigājušies gar to."

Tālāk savā teicamajā grāmatā viņš raksta:

"Mēs drīz iepazināmies ar krokodiliem; viens gozējās saulītē smilšu sēklī tieši pretī nometnei. Dienas laikā mēs redzējām daudzus dzīvniekus, kaut arī ne tik daudz, kā novērojuši citi ceļotāji - droši vien kādus divdesmit vai trīsdesmit, dažus pat tik tuvu, ka varēja tos aplūkot pavisam skaidri. Lielākoties tie bija gaiši pelēki, daži zilganpelēkā šīfera krāsā, vēl citi - ar melniem plankumiem. Dzīvnieku garums svārstījās no septi­ņām līdz četrpadsmit vai piecpadsmit pēdām. Krokodila galva ir maza, tā mugura un aste robaina kā liels zāģis. Galvenokārt tie gulēja, žokļus plati iepletuši, reizēm pat tik tuvu, ka varējām tos apšļakstīt ar ūdeni, irdamies garām."

Tomēr mūsu pelde bija mierīga un gigantisko reptiļu ne­traucēta. Mēs laiski zvilnējām ūdenī un pļāpājām.

- Ar Žermēnu ir tāda ķibele, ka, viņaprāt, Šekspīrs ir jokains, - Dons sacīja, ar kājas īkšķi norādīdams uz Žermēna smīnošo galvu.

- Kas, viņaprāt, ir jokains? - es apjucis pārjautāju.

- Šekspīrs. Ikreiz, kad es sāku citēt iemīļotos gabalus no "Henrija V" vai "Venēcijas tirgotāja", viņš gandrīz aizrijas no smiekliem.

- Vai viņš kaut ko no tā visa saprot? - es ieintriģēts jautāju.

- Ne vārda, - Dons drūmi atteica. - Iedomājies dzīvi, nepa­zīstot Dziesminieku!,

- Drausmīgi, - es piekritu. Žermēns man plati uzsmaidīja un, burbuļiem uzvilnījot, ienira ūdenī.

Tajā vakarā Dons par godu mūsu vizītei sarīkoja ballīti. Visi apkārtējie ciemati bija gaidu pārņemti, un ierasties grasījās itin visi, katras mazākās kopienas pārstāvji. Liels, plakans laukums vienas būdas priekšā tika izgaismots ar svecēm un visur sastopa­majiem, izcili vērtīgajiem mežu gaismekļiem - vējlukturiem.

Es spriedu - ko gan cilvēki attālās vietās iesāktu bez šī vien­kāršā, bet vērtīgā izgudrojuma? Lampas dzeltenais spīdums kā mazs, resns krokuss pēc grūtas dienas laipni aicina ikvienu atpakaļ uz nometni. Esmu redzējis sievietes tās gaismā veido­jam vissarežģītākos izšuvumus un vīriešus - izgriežam brīniš­ķīgas figūriņas. Esmu redzējis, kā apkārt šai lampai draudzīgi sapulcējas krupji un, gaisu kampdami, gaida naktstauriņu balvu, ko tik devīgi sagādā pelēkā gaisma. Arī es pats šajā ap­gaismojumā esmu veicis tādas operācijas, kas liktu Hārlijstrītai nodrebēt: izgriezis resnas, strutainas smilšu blusas no ciemata bērnu kājām; ar kabatzagļa izveicību centies izlasīt ieberzušos netīrumus un granti no veļas mazgātājas vilnainā skalpa pēc tam, kad tā uz galvas noripojusi lejup trīsdesmit pēdas pa stāvu upes krastu; mēģinājis uzlikt žņaugu dzērājam, kurš, mocīda­mies paģirās no palmu vīna, bija ar mačeti amputējis sev trīs pirkstus. Šīs lampas draudzīgajā apgaismojumā esmu drīz pēc pusnakts miegaini trausies ārā no gultas, lai pabarotu no pude­lītes visdažādākos dzīvniekus, sākot no dūkuriem līdz bušbē- bijiem, no skudrulāčiem līdz bruņnešiem. Kaut kur vajadzētu uzcelt pieminekli nezināmajam, kurš izgudrojis šo neatsveramo palīgu cilvēkiem, kas dzīvo vietās, kur elektrība eksistē vienīgi zibens formā un kur mēness un šī lampa ir vienīgie uzticamie pastāvīgas gaismas avoti.