Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Dons ar palienētu autofurgonu aizbrauca atvest cilvēkus no tālākajiem ciematiem; pa to laiku tika izkārtots ballītes servē­jums - viskijs mums, vietējais rums (kas ielīksmo vēderu un sagriež pēdas danceniski) un neizbēgamā kokakola tiem, kuriem tīk atšķaidīt rumu, kā arī mazajiem viesiem, kas bija pārāk jauni, lai mērotos spēkiem ar ruma elektrizējošajām īpašībām. Palē­nām sāka ierasties ciematnieki. Siltajos putekļos švīkstēja kailās pēdas, ap mūsu gaismas loku sāka pulcēties brūnas sejas, uz- mirdzēja balti zobi, uzblāzmoja daudzkrāsainās lamba, skanēja klusinātas čalas kā miegaina bišu stropa sanešana - parastā bērnišķīgās jūsmas pilnā atmosfēra, gluži kā Ziemassvētku ve­cīti gaidot. Donam braukājot šurpu turpu, pūlis pamazām auga lielāks un arī troksnis pieņēmās spēkā. Šķindēja glāzes, skanēja ķiķināšana un čalas, un reizumis iestrinkšķējās valiha - mū­zikas instruments, bez kura neviena malagasiešu ballīte nevar sākties. Valiha ir attāli rada daudzajiem stīgu instrumentiem - cītarai, balalaikai, havajiešu ģitārai, bandžo, ģitārai - un sastāv no milzīga, kādas trīs vai četras pēdas gara bambusa stiebra, kas darbojas kā deka. "Stīgas" ir ar lielu rūpību izgrieztas bam­busa biezā ārējā apvalka sloksnes, kas paceltas uz koka paaugsti­nājumiem. Abi slokšņu gali joprojām turas pie paša bambusa. Pirksti, slīdēdami pār stīgām, izvilina melodiskas, tomēr dīvaini skumjas skaņas, kas izklausās patīkami un ir dzirdamas it visur. Valiha ir mežu produkts, kas pārvērsts ārkārtīgi vienkāršā mū­zikas instrumentā, un tādējādi ikviens ar bambusa un naža palī­dzību var kļūt par Stradivari vijoles īpašnieku.

Nu jau mums apkārt bija sapulcējušies četru mazu ciema­tiņu iedzīvotāji, un ballīte pieņēmās jautrībā. Četras valihas, bungas un vairākas flautas sāka spēlēt vienmuļu, tomēr jauku mūziku. Mūsu atvestais rums plūda straumēm, un cilvēki sāka dejot. Drīz vien mazā dejas grīda bija pārpildīta, un gan sie­viešu, gan vīriešu daudzkrāsaino lamba pēc atgādināja caur ka­leidoskopu skatītu, kustīgu puķudobi.

Ballītei bija lieliski panākumi, visi sajūsmināti piedalījās līksmībā, dziedāja un dejoja, mūzikai pieņemoties skaļumā un tempā. Divos no rīta Lī un es vēlējāmies doties pie miera, taču ciematnieki izskatījās tikpat mundri un dedzīgi kā ierašanās brīdī. Mēs viņus pametām un gājām gulēt, vēl gultās klausījā­mies laimīgo balsu čalošanu, orķestra žēlabaino mūziku, pu­deļu klinkstēšanu un dejojošo kāju šļūkāšanu un dunoņu.

Iebaudīdami brokastīs saldu, melnu kafiju, biskvītus un iz­smalcināti smaržīgus pirksta garuma banānus, mēs lūkojāmies graustā, kas bija palicis pāri no Dona.

- Cikos tad tu tiki gultā? - Lī jautāja.

- Nemaz neesmu tajā ticis, - Dons atzinās, iemalkoja kafiju un nodrebinājās.

- Tu gribi teikt, ka paliki līdz pašām beigām? - es pārsteigts apjautājos.

- Man vajadzēja tā darīt, - Dons paskaidroja, - jo kā gan citādi tie ļaudis tiktu mājās?

- Ak, protams, aizmirsu, ka tu biji taksometrs, - es piekritu.

- Pret to man nebūtu iebildumu, - Dons stāstīja, - bet es ne­biju iedomājies, ka no desmit, ko aizvedu atpakaļ uz ciematu, pieci paliks mašīnā, jo viņiem patīk vizināties. Es biju izbraukā- jies divreiz vairāk nekā nepieciešams, pirms sapratu, kas notiek. Ja nebūtu šo izdarību pamanījis, būtu viņus vizinājis šurpu turpu līdz pašai rītausmai.

- Neņem galvā, - es mierināju, - nāc, apciemosim kroko- dilus. Esmu dzirdējis, ka neliela, enerģiska džudo cīņa ar kroko- dilu ir pasaulē labākās zāles pret paģirām.

Tā nu mēs devāmies lejā uz brūno ezeru. Rasotais mežs atmirdzēja miljonos zaļo nokrāsu. Tā dziļumos jauno dienu pavedinoši apdziedāja kukali - jaukais kliedziens izklausījās kā putna vārds un beidzās ar guldzošu noslīdējumu, no kā iezva­nījās viss mežs; dziesma bija tik skaidra, guldzoša un vilinoša kā dzeguzes balss.

Peldes atvēsināti un atspirdzināti, devāmies atpakaļ uz pro­jekta galveno mītni, un Lī vēl pēdējo reizi izrādīja cieņu saviem dīvainajiem, aizvēsturiskajiem dievlūdzēju ceļgalu spilventi­ņiem, kas čāpoja pa aplokiem kā uzvelkamās rotaļlietas.

- Tātad līdz šim mēs esam ieguvuši trīsdesmit vienu? - es vaicāju Donam, maigi saspiezdams vienu starp pirkstiem un izjuzdams mitrai dzēšlapai līdzīgo bruņu mīkstumu. Bruņu- rupucītis centās atsvabināties, sašutis par šādu aizvainojošu rī­cību, un, tiklīdz biju to nolicis zemē, steidzīgi metās prom un paslēpās zem lapas.

- Manuprāt, mēs tagad esam apjēguši, kas viņiem vajadzīgs, - Dons teica, - tātad nākotnē mums varētu veikties vēl labāk.

- Tad mēs bridīsim pa yniphora līdz pat ceļiem, - Lī pareģoja un laimīga noskūpstīja vienu no mazuļiem uz deguna, bruņu- rupucītim par milzīgu pārsteigumu un sapīkumu.

Izkāpšana no lidmašīnas Morandavā atgādināja ieniršanu sarkani nokaitētā sūklī. Pēc tīkamā Vidusjūras klimata Tanā or­ganismam tas bija šoks. Plaušas protestēja, cenzdamās ievilkt mitro, ugunīgo gaisu, un mūsu ķermeņi acumirklī mirka svied­ros. Saule kvēloja bāli zilajās debesīs. Nebija redzams neviens mākonītis, kas spētu dot ēnu, ne arī jūtama mazākā spirdzinošā pūsma. Zeme bija nokaitusi tik karsta, ka uz tās varēja cept pan­kūkas, un katrs solis kļuva par mokošu, sviedrus dzenošu, nepa­tīkamu darbu. Tādā dienā varēja sapņot par ventilatoriem, kas griežas virs galvas kā vējdzirnavu spārni, par zaļiem, vēsiem upes ūdeņiem, par ledus gabaliņu vieglo čīkstēšanu un klinkstē- šanu augstā, norasojušā glāzē - patiesību sakot, par jebkuru at­vēsināšanās paņēmienu, kas mums tik steidzami bija vajadzīgs un kuru mēs, visticamāk, paredzamajā nākotnē nesaņemsim.

Mūs sagaidīja Džons Hārtlijs, viņa sieva Silvija, kas tikko bija piebiedrojusies mūsu izpriecas braucienam, un Kventins Bloksams - sviedros izmircis, tomēr izskatīdamies, kā parasti, nelokāmi apņēmīgs.

- Kā veicas? - es jautāju, kamēr mēs ievietojāmies toijotā. - Vai ir kādi panākumi?

- Esam dabūjuši divus truškāmjus un dažus kapidolo, - Kventins triumfējoši paziņoja.

- Teicami! - es sajūsmināts atsaucos. - Degu nepacietībā tos redzēt.

- Kāda ir nometne? - Lī apvaicājās.

- Karsta, - Džons kodolīgi atteica. - Ļoti karsta.

- Ļoti karsta un pilna ar mušām, - Silvija piemetināja. Ar savu mundro izskatu, labi koptajiem matiem un lielajām, zilajām acīm viņa nepavisam neizskatījās pēc sievietes, kas nāk no mušu apsēstas nometnes meža biezoknī, drīzāk gan pēc tādas, kas tikko ar baudu iepirkusies Bondstrītā.

- Tā ir visu pasaules mušu galvaspilsēta, - Kventins apgal­voja.

- Trakāk kā Austrālijā taču nevar būt, vai ne? - es iebildu. - Mēdz teikt-ja Austrālijā redz kādu staigājam un nemitīgi vi­cinām rokas, tas nenozīmē, ka cilvēks pazīst itin visus pilsētā, viņš vienkārši izcērt sev ceļu mušu jūrā.

- Pagaidi, gan redzēsi, - Silvija drūmi pareģoja.

- Mēs esam nolēmuši mazliet izbaudīt civilizāciju, pirms at­griezties mušu metropolē, - Džons paziņoja. - Jums taču garšo garneles, vai ne?

- Ja pēkšņi nonāktu aci pret aci ar labi pagatavotu garneli, es uzskatītu par savu pienākumu to apēst, nemaz nerunājot par pieklājību, - es apdomīgi atbildēju.

- Jauki, - Džons sacīja. - Tad mēs aizvedīsim jūs uz mazu viesnīcu tepat netālu, kur vakariņas servē pludmalē, tā ka vien­mēr var izbaudīt vēju. Viņi tur gatavo absolūti fantastiskas gar­neles.