Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

- Nudien milzīgas, - Silvija piemetināja.

- Kā ziloņus, - Kventins gremdējās atmiņās.

Mēs braucām pa grambaino ceļu, kamēr nonācām pie vies- nlcas un devāmies cauri dārzam ar milzīgiem bugenviliju klā- jieniem un hibisku jaunaudzēm. Vakariņu zāle bija liela, no trim pusēm vaļēja koka būve, no kuras pavērās skats uz smilšu pludmali, gar piekrasti ar nomierinošu skaņu plīsa mazi vilnīši baltām galvām. Zāle bija krēslaina, un pastāvīgi no jūras plūsto­šā vējpūta nožāvēja mūsu svīstošos ķermeņus. Maitresse d'botel bija ražena, brūna malagasiešu lēdija ar platu, pievilcīgu seju un starojošu smaidu. Drīz vien viņa sarindoja uz galda apsvīdušu, tikko no ledusskapja izņemtu alus pudeļu bataljonu, un tam sekoja šķīvji ar gigantiskām garnelēm, kas bija sarkanas kā saulriets, treknas un sulīgas, kopā ar milzum lielu rīsu bļodu, ko ielenca īpatnēju un gardu malagasiešu piedevu šķīvīši - tajā skaitā, man par prieku, ēdiens, kuru es nosaucu par pagrīdes ze­mesriekstiem, vēlēdamies, kaut būtu dzirdējis zinātniskāku no­saukumu. Tās bija apaļas, gludas, brūnas vai dzeltenbrūnas sēk­las apmēram lazdu rieksta lielumā. Vonja bory- tā tās sauc ma- lagasieši - tiek gatavotas asā čilli mērcē ar tomātiem un sīpo­liem, un tām piemīt izteikta riekstu garša, tās ir stingras un košļājot atgādina kaut ko līdzīgu sīkstiem ķiļķeniem. Šie rieksti jau paši par sevi ir īsta maltīte, tāpēc, kad bijām notiesājuši garneles, rīsus un vonja bory, jau jutāmies pilnīgi apmierināti - atvēsuši, labi paēduši, jūras šalkoņas ieaijāti, gatavi stāties pretī visiem pasaules izaicinājumiem un muļķībām. No otras puses, kā Kventins aizrādīja, ilga diendusa ar tai sekojošu peldi būtu tieši tikpat vēlama; tomēr mēs negribīgi nolēmām, ka pienā­kums sauc un ka mums neklājas pārāk ilgi iestrēgt starp Moran- davas baudām.

Vieta, kur pārējie bija iekārtojuši nometni, atradās apmē­ram trīsdesmit jūdžu no Morandavas - Kirindī mežā, kuru no valdības nomāja Šveice. Viņi tur izdarīja interesantus eksperimentus, kuriem, ja paveiktos, būtu liela nozīme visu Malagasijas mežu jomā. Parastā prakse mežsaimniecībā pa­redz "izlases cirsmu"; tas nozīmē, ka cirst un izvest atļauts tikai noteikta lieluma kokus. Tomēr šī metode, kaut arī uzmanīgi lietota, ietekmē meža ekosistēmu. Koks krītot rada neīstu izcirtumu, jo nolauž daudz jaunu kociņu. Vēlāk, kad tiek vilkts prom, tas turpina izraisīt haosu. Lai vienkāršotu koku izve­šanu no meža, mežs tiek kā šaha galdiņš sadalīts ar platām ta­kām vai alejām, kā tās dēvē Anglijā. Viss process jau tā ir graujošs un kaitīgs trauslajai ekosistēmai, un, pieskaitot arī faktu, ka lielo nogāzto koku vietā mazi kociņi netiek stādīti, šādu atjaunināmo resursu izmantošanas metodi grūti nosaukt par "racionālu".

Šveicieši mēģina pārliecināties, vai ir iespējams atjaunot kri­tušos kokus ar tās pašas sugas jaunaudzēm un sašaurināt aleju platumu, pārmodelējot zebu vilktos ratus, kas tiek izmantoti koku transportam. Protams, viena no lielākajām problēmām ir tā, ka lielākā daļa tropu koku sugu aug ļoti lēni, tāpēc, plānojot šādu pasākumu, jārēķinās ar ļoti ilgu laika posmu. Madagaska- rai nav atlicis daudz laika. Apmēram deviņdesmit procenti tās mežu segas jau ir izzuduši.

Tropiskie meži nav tik drošs aizsargvalnis, kādu iespaidu rada masīvie koki. Koki iesakņojušies plānā humusa kārtiņā, kuras lielāko daļu paši saražojuši kritušo lapu un zaru veidā. Mežs dzīvo pats no savām atkritumvielām. Aizvāciet kokus, un saule, vējš un lietus izkliedēs seklo aramzemes kārtu tikpat viegli, kā nopūšot putekļus no grāmatas. Pāri paliek noblietēta zeme vai tikai pamatiezis, uz kura neaug nekas.

Šveices projekts izstrādās saprātīgu veidu, kā izmantot mežu, gudri plānojot ciršanu un atjaunošanu. Ja šveiciešu pū­liņi vainagosies panākumiem un plāns tiks ieviests dzīvē, pastāv cerība, ka Malagasijas mežu atliekas izdzīvos un gudras plānoša­nas rezultātā būs nozīmīgs resurss turpmākajiem gadiem, nevis tiks bezrūpīgi izcirstas īstermiņa peļņas nolūkos.

Rietumu mežs, kurā mēs apmetāmies, protams, atšķiras no tām biezo, sulīgo, mitro mežu atliekām, kādas atrodamas salas austrumos. Koki šeit nav pārāk augsti un atgādina Anglijas lapu koku mežus. Stumbri un zari galvenokārt ir kokogļu pe­lēki vai sudrabaini. Lieti kavējas, tomēr pāris līņāšanas izveido­jušas uz zariem smalku, zaļganu migliņu, kas, tuvāk aplūkota, izrādījās sīki pumpuriņi - kā miniatūri šķēpu gali, kas pūlas iz­spraukties cauri mizai.

Šie sausie Madagaskaras meži ir īstā baobabu - resno koku mājas. Masīvie koki ar izspīlētajiem alusvēderiem aug gar ceļa malām. Astoņdesmit un vairāk pēdu augstie baobabi spiežas cauri mazākiem kociņiem kā Chianti vīna pudeļu bataljons, un to izblīdušo vēderu apkārtmērs ir tik liels kā mazai istabai. Ar smieklīgajiem, mazajiem, izlocītajiem zariņiem tie izskatās pēc cilvēka, kas izmazgājis matus un nu netiek ar tiem galā. Es brīnījos, kādu gan grēku šie koki pastrādājuši, lai tiktāl sadus­motu Visaugsto, ka tas par sodu izrāvis viņus no tikko radītās zemes un, kā leģenda vēstī, kūleņu kūleņiem aizmetis ar sak­nēm gaisā un zariem zemē, tā ka baobabi uz mūžīgiem laikiem lemti kļūt par koku ar kājām gaisā.

Paragvajā un Argentīnā aug jauki koki, kurus dēvē palo boracho - piedzērušies koki - tie ir skaisti savā apaļumā, taču to punčiem nepiemīt Falstafa [23] tuklais burvīgums un baobabu antidiētiskie izblīdumi. Kad baobabus redz dienas laikā, koki, protams, stāv nekustīgi, taču var iedomāties, ka naktī, trauslajā, baltajā mēness gaismā, tie smagnēji izrauj saknes no zemes un traucas uz kādu slepenu birzi, kur jauka, salda, melna ruma ie­tekmē guldzinādami apmainās ar tenkām. Viens no skumjāka­jiem skatiem, kādu esmu redzējis, bija sausuma pārņemtajos Madagaskaras dienvidos, kur cilvēki, izmisīgi cenzdamies sa­glābt savus ganāmpulkus, bija nocirtuši gigantiskos baobabus un nolobījuši to sudrabaino mizu, lai zebu varētu tikt pie šķiedrainās, mitruma piesūkušās koksnes. Katrs no kokiem bija audzis kādus simts gadus un nu tika aši nocirsts, lai kļūtu par tādu kā lopu dzirdinātavu. Pat nāvē baobabu pēdējais žests bija labvēlīgs.

Braukdami pa sarkano, putekļaino ceļu, kamēr mūsu sa­celtais siltais vējš drīzāk palielināja, nekā atvieglināja diskom­fortu, mēs pēkšņi zem baobabiem nonācām pie maza ezeriņa, ko ieskāva niedres, zāle un papirusi, un spožo ūdeni kā lieli zīmogi greznoja ūdensrožu lapas. Es iepriecināts ieraudzīju, ka mazo ezeru apdzīvo dažas jakanas vai -, dodot šiem putniem labāku un piemērotāku vārdu - rožu rikšotājas, jakanas ir aris­tokrātiski putni, kas piešķir eleganci un daili jebkuram ūdens klajam - lielam vai mazam, ja vien tām pietiek virsmas, pa ko pastaigāties. Ar garajiem, smalkajiem mākslinieka pirkstiem tās lēni pastaigājas pa nefrītzaļajām ūdensrožu lapām, palai­kam apstādamās un aši, precīzi uzknābdamas kādu vaboli vai sīku molusku, kas neuzmanīgi izrāpojis no drošā zemūdens patvēruma. Krastā ganījās Ēģiptes zosis - plecīgas, flegmātis­kās, gluži kā brūnā tvīdā tērptas. Pāri mazajam ezeram laidās kukaiņdzeņu eskadriļa koši zaļganos toņos, mirdzinādama iz­liektos, melnos knābjus un dodamās gaisa uzbrukumos dau­dzajām spārēm, kas traucās garām, spārniem čabot un vizu­ļojot. Smieklīgajā zaru mudžeklī katra baobaba galotnē tupēja grupa vasa papagaiļu - brūngani un olīvzaļi, papagaiļa standar­tiem neizteiksmīgi, tomēr kaut kādā mērā saskanīgi savā attu­rīgajā, taču smalkajā apspalvojumā - tik atšķirīgi no makao vai dažu Austrālijas papagailīšu uzkrītošās spozmes, kas atgādina Vulvorta bižutēriju.