Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Milzu kāmju mājas bija ļoti lielas un uzkrītošas, un zemes pauguri visapkārt alu ieejai liecināja, ka tām jābūt krietni ietil­pīgām. Džons un Kventins paskaidroja, ka vispirms viņi ieli­kuši slazdu un nostiprinājuši to alas ieejā, bet tad atklājuši, ka truškāmji vienkārši prasmīgi izrokas virs vai zem slazda. Pēc jaunās metodes, kas pierādījusi savu sekmīgumu, slazds tika mazliet iegremdēts un apjozts ar zemē iedzītu zaru nožogoju­mu, tā ka kāmis saskaras ar necaurejamu koka sienu un tādē­jādi ir spiests ieiet slazdā, ja grib pamest alu. Dīvaini, bet truš- kāmjiem nekad neienāca prātā izbēgt, vienkārši izrokot citu caurumu tālāk no savām ieejas durvīm.

Parasti izlikto slazdu pārlūkošana ir garlaicīgs ikdienas darbs, un cerības spārno vienīgi doma, ka nākamajā slazdā vismaz kaut kas būs ieskrējis. Saule tobrīd bija sasniegusi koku galotnes, un mežā kļuva tik karsts, ka elpu rāva ciet. Nebija dzirdams ne ma­zākais troksnītis, un koku zarus nesakustināja ne sīkākā vēja pūsmiņa - sajūta bija tāda, kā ejot cauri eļļas gleznai. Drīz mēs nonācām pie pirmā slazda zem maza kociņa, un tajā, mums par lielu prieku un pārsteigumu, sēdēja mazliet samulsis milzu kāmis. Mēs atbrīvojām slazdu no apkārtējo zaru ielenkuma un izcēlām laukā. Mūsu medījums, kaut arī mazliet satraucies, joprojām šķita uztveram šo procesu flegmātiski. Mēs viņu ļoti uzmanīgi aizgādājām atpakaļ pie toijotas un, kamēr citi aizgāja pārlūkot pārējos slazdus, es paliku patīksmināties par mūsu gūstekni.

Truškāmis bija apmēram maza kaķa lielumā ar ļoti garu, resnu, kailu asti, lielām, bet smalkām rozā pēdām un milzīgām pelēkrozā ausīm kā kallas ziediem. Seja no pirmā acu uzme­tiena likās dīvaini nekāmiska un diezgan stūraina, atgādinot ro­miešu skulptūrās redzētos zirgus ar trulajiem purniem. Kāmim bija vesels mudžeklis stīvu, baltu ūsu, caur kurām tas lūrēja kā caur mežģīņu aizkaru. Es uzdrošinājos mēģināt nostiprināt mūsu draudzību, pasniedzot truškāmim mazu cukurniedres ga­baliņu, bet tas palūkojās uz mani ar šausmu pilnu izteiksmi kā pasaulslavens gardēdis, kuram šefpavārs nolicis priekšā dzīvu, nepagatavotu omāru.

Kā jau lielākā daļa Malagasijas faunas, šie milzu kāmji salā ir unikāli un, cik zināms, sastopami tikai mazā mežu daļā. Tie veido paši savu ģinti un izplatīti tik ierobežotā vidē, ka Mada­gaskaras milzu kāmju nākotne ir, saudzīgi izsakoties, drūma, jo meži turpina strauji sarukt.

Cik man zināms, vienīgais pētījums, kas veikts ar mērķi izpētīt šī dīvainā grauzēja privāto dzīvi, ir bijusi desmit nedēļu ilga ekspedīcija Džeimsa Kuka vadībā 1988. gadā. Citu faktu starpā viņi atklāja, ka vositses (dēvējot truškāmi burvīgajā ma­lagasiešu vārdā) mājoklim parasti ir vairākas ieejas, no kurām lielākā daļa aizbarikādēta ar būvgružiem. Kad vositse ir mājās, taču nav runājams, lietojamā eja tiek aizmūrēta ar tikko rak­tiem dubļiem. Šajās alās bieži dzīvo vecāku pāris vai trijotne un jaunuļi. Vositse ir izteikts nakts dzīvnieks, kas mēnessgaismā dodas augļu, ziedu un jaunu kociņu mīkstās mizas meklē­jumos. Pēc Kuka novērojumiem, kāmis pamet alu ar pamatīgu spēcīgo pakaļkāju lēcienu. Tad viņš atsēžas un uzsāk rūpīgu mazgāšanās seansu. Tā ir ļoti mulsinoša nodarbošanās: ja lē­ciens no alas ir domāts ārpusē pacietīgi gaidoša plēsoņas no- biedēšanai, tad kāpēc sēdēt pie migas un nodoties komplicētai tualetei, kas prasa pilnīgu koncentrēšanos? Tomēr mana pieredze rāda, ka lielākā daļa Madagaskaras zīdītāju ir vairāk nekā tikai mazliet pastulbi, tāpēc šim paradumam, iespējams, nav izskaidrojuma.

Pārējie atgriezās ar ziņojumu, ka citi slazdi izrādījušies drūmi tukši, tāpēc mēs nolēmām vest savu vienīgo vositsi atpakaļ uz nometni, kur tam bija sagatavots liels ceļojuma krātiņš - tik cieši notīts ar stiepli, ka izskatījās neieņemams kā Bastīlija. Kamēr mēs braucām atpakaļ, pārliecinādami cits citu, ka viens vositse ir labāk nekā neviens, Kventins pēkšņi izgrūda vaukšķošu, jo- delējošu saucienu, kas atgādināja brontozaura pārošanās klie­dzienu, un no visa spēka uzsita pa bremzēm, tā ka mēs svaidī­jāmies uz priekšu un atpakaļ kā viesuļvētras sagrābts leļļu teātris. Es biju pārliecināts, ka viņam iekodis viens no visļaun­prātīgākajiem kukaiņveidīgajiem meža iemītniekiem, taču kļū­dījos.

- Man liekas, - Kventins teica mokpilnā balsī kā cilvēks, kas tik­ko atklājis, ka aizkūris virtuves pavardu ar Šekspīra manuskrip­ta oriģinālu, - es domāju, ka mēs pārbraucām pāri kapidolo.

Mēs visi riebumā sabozāmies, šausmās par šādu atklājumu.

- Kā tu varēji! - Lī iesaucās. - Mazais nabadziņš.

- Mums viņi jāķer, nevis jānogalina, - es kodīgi aizrādīju.

- Ak, es neko nevarēju darīt, - Kventins sarūgtināts teica, - viņiem nav jāvazājas pāri ceļam.

- Turklāt viņš nemaz nelietoja gājēju pāreju, - Džons pus­balsī piemetināja.

- Labāk kāp ārā un paskaties, - es ierosināju.

Viņš izkāpa no mašīnas un gāja atpakaļ pa ceļu kā valsts aug­stākās amatpersonas bērēs. Tad viņš priecīgi iekliedzās un stei­dzās atpakaļ pie mums, nesdams neskartu Madagaskaras pla- kanastes bruņurupuci. Pusaudžu vecumā kapidolo ir skaistākie bruņurupuči pasaulē; pieaugot bruņu vairodziņi diemžēl sapla­cinās un kļūst ovāli, un krāsa pārvēršas netīri pelēkā. Turpretī jaunie bruņurupuči viz krāsu pārpilnībā, bruņas ir kastaņbrū- nas, melnas un spilgti dzeltenas. Uz galvas starp spožajām acīm un augšlūpu ir krēmīgi dzeltens plankums, tāpēc izskatās, it kā dzīvniekam būtu garas ūsas mūsu vecvecvectētiņu stilā. Šis bru­ņurupucis šķita pāris gadu vecs, un tā bruņas joprojām bija mirdzošas, apaļas un bērnišķīgas.

Kapidolo - Madagaskaras plakanastes bruņurupucis - ir dī­vains un glīts mazs radījums, par kuru maz zināms. Tas miti­nās vienīgi nelielā sauso rietumu mežu apgabalā, kur pastāv tikai divi gadalaiki: silts, lietains periods, kura laikā tempera­tūra sakāpj līdz četrdesmit pieciem grādiem pēc Celsija un kas ilgst trīs līdz piecus mēnešus, un auksta, sausa sezona, kas ilgst septiņus vai astoņus mēnešus. Bruņurupuči liekas visaktīvākie lietusgāžu laikā un tūlīt pēc tām, toties sausajā laikā un naktī tie patveras biezajā nobirušo lapu kārtā uz zemes. Pastāv uz­skats, ka tie izdēj vienu diezgan lielu olu, taču neviens nezina, cik reizes gadā tas notiek. Tāpat arī uzskata (kaut gan īstas pār­liecības nav), ka kapidolo pavada garo, sauso gadalaiku zem zemes un droši vien lietus periodā izrokas, lai vairotos. Tā notiek ar daudziem radījumiem - ne tikai Madagaskarā, bet arī citur pasaulē -, mēs par viņu privāto dzīvi zinām gaužām maz, tomēr tos iznīcinām, iekams pagūstam kaut ko noskaidrot.

Mežs, kurā mēs atradāmies, saruka arvien mazāks, jo cilvēki to izcirta malkai un ganību ierīkošanai. Kad meža vairs nebūs, cietīs cilvēki, un kapidolo un vositse izzudīs, jo nespēs atrast citu dzīves vietu.

Atgriezušies nometnē, mēs savus medījumus sveikus un ve­selus iekārtojām krātiņos un nolēmām, ka esam pelnījuši alu. Mums piebiedrojās mušas. Iepriekš es biju domājis, ka ko­mandas žēlošanās par mušu daudzumu ir pārspīlēta, tāpēc sa­triekts atklāju, ka viņu situācijas apraksti ir pat nepilnīgi, ja tas vispār iespējams.

Pirmkārt, te bija parastās mājas mušas. Vismaz es domāju, ka tādas tās bija. Pēc tam, kad biju sev ielējis alu, no jauna aizkor­ķējis pudeli un atklājis, ka pa to laiku desmit mušas manā glāzē izdarījušas masu pašnāvību, es jutos pārāk izmisis, lai mēģinātu tās identificēt. Viņu tur bija veseliem bariem, uz pusi lielākas par tām mājas mušām, kas saceļ tādu trauksmi Eiropas virtuvēs. Sa­vu uzdevumu būt kopā ar mums no saullēkta līdz saulrietam tās ņēma ļoti nopietni. Ātrums, ar kādu mušas spēja iemesties alus glāzē vai ēdiena šķīvī, bija tāds, ka tas pašam jāredz, lai spētu noticēt. Telts mietiņi bija melni no mušām, uz galda tās veidoja melnu, kustīgu galdautu. Lielākā daļa mušu, kad bija brīvas no ikdienas pienākumiem, laidelējās un dungoja cilvēkam ausī jau­nākos mušu popgabalus, turklāt ne melodija, ne vārdi nebija sa­protamāki vai mazāk kaitinoši par vidusmēra cilvēku popdzies- mām. Serenādi viņas pavadīja, kāpaļādamas pa kājām, rokām, seju un jebkuru citu atsegtu ķermeņa daļu. īpaši līksmas tās kļuva tad, kad atklāja kādu cilvēku bezpalīdzīgu pirtī vai atejā.