Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Pēdējā rītā mēs devāmies mežā ar nelielu novēlošanos, un tādējādi brīdī, kad sasniedzām izliktos slazdus, saule jau bija augstu - kvēla un nepielūdzama, izkaltēdama mežu kā iekuru. Es izlūdzos atļauju neapstaigāt slazdus un apsolīju gaidīt pā­rējos ceļmalā, izklaidējoties ar putnu vērošanu.

Pārējo balsis bija tik tikko izgaisušas, kad ložņaugu mudžekli kokā virs manas galvas apciemoja grupiņa suimanga nektār- putnu - slaidi, kārni putni ar izliektu melnu knābi kā austrum­nieka zobenu. Putna galva, zods un kakls bija spilgti zaļi ar me­tālisku mirdzumu, uz pelēkbrūnās muguras - metāliski pur- pursarkani plankumi. Krūtis bija mirdzoši zilas ar sarkanām un spilgti dzeltenām apmalēm, aste - zaļa. Šis putns bija spilgts un košs kā čigāna kulba un, pētīdams rotāja kailās stīgas. Nektār- putni, protams, ir tādēļ, lai Āfrika varētu sacensties ar kolibri, un daži ir tikpat skaisti kā to Dienvidamerikas tautieši. Tie, kas bija apmetušies pāris pēdas virs manis, medīja kukaiņus, jo uz stīgām nebija ziedu, no kuriem sūkt nektāru. Nektārputni šaudījās zibenīgi - pārāk strauji, lai acs spētu izsekot, izauzdami starp zariem dīvainas ģeometriskas figūras. Tad viņi pēkšņi ap­stājās gaisā, strauji ņirbinādami spārnus, un uzknāba kukaini, kas bija pārāk mazs, lai to saskatītu bez lupas. Mazais putnu bariņš savā starpā sazinājās ar sīku asu, svelpjošu kliedzienu palīdzību, domājams, ziņoja cits citam par sasniegumiem. Drīz nektārputni bija nolasījuši visus kukaiņus no stīgām un nozuda mežā kā sīciņas uguņošanas raķetes.

Mani nākamie viesi bija astoņi vasa papagaiļi ar noapaļo­tām astēm un bāliem raga krāsas knābjiem. Viņi ieradās skaļi un papagaiļiem neraksturīgi muzikāli, plivinādamies un planē­dami, kamēr nonāca diezgan lielā kokā kādus piecdesmit jardus tālāk. Kokā nebija ne augļu, ne kāda cita ēdamā, tāpēc es no­domāju, ka putni to vairāk izmanto vingrošanai - tie lēkāja pa zariem, karājās ar galvu uz leju un rīkoja mācību kaujas. Visas šīs aktivitātes papagaiļi pavadīja ar aizsmakušiem, tarkšķošiem kliedzieniem vai melodisku stabulēšanu. Bija aizraujoši vērot šos skaļos, laimīgos putnus.

Slaidbišu uzmanības pierādījumu dzīts, es tikko biju at­griezies sarkani nokaitētajā toijotā, kad parādījās vēl viens viesis - tik ievērojams, kādu es nepavisam nebiju cerējis ierau­dzīt. Ar vienu acs kaktiņu pamanīju krūmos apmēram sešas pēdas tālāk auto priekšā nozibam kaut ko rudi sarkanu, un pēkšņi no krūmāja klusi kā mākoņa ēna parādījās fosa, gur­deni iznāca ceļa vidū un apsēdās. Šo lempīgo, laisko kaķa gaitu nebija iespējams sajaukt ne ar ko. Es skatījos uz lielāko Mada­gaskaras gaļēdāju zīdītāju, kas ļoti atgādināja jaunu pumu un kam bija arī pumas gaita. Iznācis ceļa vidū, dzīvnieks apsēdās apmēram desmit pēdu attālumā no mašīnas, nepievērsdams tai ne mazāko uzmanību, un kādu minūti vai divas palika ne­kustīgi. Viņš bija pilnīgi atslābinājies un bezrūpīgs: nekādu tramīgu skatienu pāri plecam, nekādas ausu raustīšanas, ne­kāda muskuļu saspringuma. Izskatījās, ka fosa jūtas te uzaici­nāts. Tā kā dzīvnieks šķita laimīgs un uzvedās kā mājās, es arī atslābinājos un viegli pārvietoju krampju sarautās kājas ērtākā stāvoklī.

Fosas ķermenis bija garš un atlētisks, aste pat pārmēru gara. Galva salīdzinājumā ar pārējo ķermeni likās maza un atgādināja man senās ēģiptiešu svēto kaķu skulptūras. Kažoks izskatījās biezs un gluds, skaistā un siltā medus piparkūku krāsā. Šis dzīvnieks galu galā piederēja lauvu, tīģeru un jaguāru sugai, ja nosaucam kaut vai dažus skaistos gaļēdājus, kas atrodami pla­šajā pasaulē, tādēļ, lepodamies ar piederību šai sabiedrībai, fosa ar savu majestātiskumu to izcēla. Viņš vairākas minūtes sēdēja kluss un nekustīgs un tad ņēmās pa kaķu paradumam sevi rū­pīgi apkopt - cilāja un laizīja apaļīgās ķepas, atbrīvodamies no nejauši pielipušiem dadžiem, izstiepa pakaļkājas, lai tās nomaz­gātu, īpaši rūpīgi izsukāja resno asti. Viss process aizņēma kādas piecas vai sešas minūtes, un bija brīnišķīgi vērot dzīvnie­ku, kas pilnīgi neapzinājās manu klātbūtni vai vismaz nekādi to neizrādīja, ignorēdams mani tā, kā aristokrāts nebūtu ievērojis zemnieku.

Izlabojis vissīkāko bojājumu savā nevainojamajā kažokā, kādu vien pats spēja atklāt, fosa atkal apsēdās taisni, nopūtās, plati nožāvājās, nozibinādams baltus zobus, pārbaudīja vēja virzienu, tad lēni un graciozi šķērsoja ceļu un nozuda mežā, šūpodams milzīgo astes sirpi kā zvana auklu no vienas puses uz otru. Es dziļi, apmierināti nopūtos. Pavadīt desmit minūtes tāda reta un skaista dzīvnieka sabiedrībā bija privilēģija. Tomēr malagasieši neieredz un baidās no fosas; viņi apgalvo, ka tas esot gaužām bezbailīgs, varot uzbrukt zebu un, ja to izprovocē, arī cilvēkam. Tas var būt taisnība, taču mans fosa izskatījās lab­vēlīgs un dižens - tāds, kas godbijīgas attieksmes gadījumā va­rētu saritināties kamīna priekšā kā liels, pelēcīgas meduskrāsas ģimenes pavarda rotājums.

Es jau nospriedu, ka esmu izsmēlis sev paredzēto tās dienas veiksmes kausu, taču krājumā izrādījās vēl kāds kārums. Pa ceļam atpakaļ uz nometni mēs saules izraibinātā koku paēnā apmēram divdesmit pēdu no ceļa ieraudzījām atpūšamies as­toņus sifakas. Viņi bija izvietojušies tik precīzi un tik dažādās pozās, ka izskatījās kā tikko parakstījuši ārkārtīgi izdevīgu līgu­mu ar BBC un patlaban notiek mēģinājums. Viens bija visā garumā izlaidies uz zara, ļaujot ķepām ļengani nokarāties. Rei­zēm viņš atvēra acis un bez intereses nopētīja mūs. Vienreiz miegaini mēģināja nosist lielu, zilu tauriņu, kas laidelējās ap­kārt tauriņiem raksturīgajā neizlēmībā, taču netrāpīja. Divi sifakas bija saķērušies tēlotā nāves cīniņā, mētādami ķepas, vieglītēm kozdami viens otram un atlēkdami atpakaļ. Virs tiem četri dzīvnieki gozējās saulē, galvas atmetuši, ķepas iepletuši, smieklīgi atgādinādami ceļojošu operas trupu, kas dzied vienu no "Nībelungu gredzena" [26] sarežģītākajiem fragmentiem. Ēnas pleķītī sēdēja mātīte ar pūkainu mazuli klēpī un rūpīgi pār­baudīja, vai tā labklājību neapdraud ērces, dzelkšņi vai kaut kas tamlīdzīgs. Kā jebkuram bērnam, arī šim mazulim vairāk rūpēja uzrāpties mātei uz galvas, lai tiktu pie kaujā iekarsu­šajiem pieaugušajiem un piebiedrotos. Mēs kādu laiku apbrī­nojām šo burvīgo grupu, fotografējām un vērojām viņu gri­mases. Sifakas nepievērsa mums vairāk uzmanības kā zebu ga­nāmpulkam. Beidzot mēs negribīgi viņus atstājām, un lemūri noskatījās mūsu aizbraukšanā bez jebkādas intereses zeltaina­jās acīs. Bija patīkami zināt, ka viņi mūs interesē daudz vairāk, nekā mēs interesējam viņus.

Nākamajā dienā mēs devāmies prom no Morandavas ar tās viegli gruzdošajiem mežiem un mušu pārpilnību. Mums bija ārkārtīgi paveicies noķert gandrīz visus dzīvniekus, ko vēlējā­mies. Tagad tikai bija jātiek galā ar sarežģīto uzdevumu - no­gādāt to visu drošībā Džersijā. Man bija žēl, ka pirms mūsu ierašanās nebija lijis, jo lietus būtu padarījis mežu zaļu; es jutu, ka tā būtu bijusi jauka, draudzīga vieta, pilna ar apburošiem dzīvniekiem, ja vien ietērptos lapās. Protams, cauri kailajiem zariem bija iespējams vairāk saredzēt, taču lapu vainags būtu mūs ari krietni vairāk pasargājis no saules. Kamēr ripinājām prom pa sarkano, putekļaino ceļu starp uzticamās baobabu armijas rindām, mums pāri galvām pārlaidās vasa papagaiļu bariņš, no genciānu zilās debesu velves izkliedzot atvadu sau­cienus.