Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Ekspedīcijas ekipējums, nemaz nerunājot par mūsu perso­nīgajām mantām, nu bija sasniedzis tādus apmērus, ka mums nācās nolīgt divus papildu transporta līdzekļus un pievienot svītai divus šoferus. Vecākais no viņiem - Bruno - izskatījās pēc cilvēka, kurš justos laimīgs, ja vadītu stendu Petikoutleinā* un paslepus rādītu trikus ar trim kārtīm. Varavīksnes krāsas īsbiksēs un ar apdriskāto cepuri, kas uzmaukta dziļi virs spoža­jām žagatas acīm, viņš izskatījās pēc īsti izveicīga zeļļa un tāds arī bija. Viņa kompanjons Tians bija maigs, izskatīgs puisis, kas radīja mums iespaidu, ka atsūtīts uz šīs zemes ar vienu vie­nīgu mērķi - atvieglot mums dzīvi un ka mūsu griba viņam ir likums. Abi bija ļoti iepriecināti, kad mēs viņu mašīnas, tāpat kā abas toijotas, izgreznojām ar tresta emblēmu - baltu dodo uz sarkana fona.

- Nu mums ir četras Smagās Noplūktās Pīles, - Džons teica. - Izskatās iespaidīgi.

- Nemēģini tā izteikties pēc pāris aliņiem, - es ieteicu.

- Kas ir tā Noplūktā Pīle? - Bobs Evanss vaicāja.

- Kāds jauns zinātnieks Brazīlijā, strādādams pie mūsu pro­jekta, reiz jautāja, kāpēc mūsu emblēmā atainota noplūkta pīle, - Džons paskaidroja. - Viņš nekad nebija dzirdējis par dodo.

- Un tā tagad mums ir četras Smagās Noplūktās Pīles, - es lēni un skaidri atkārtoju.

- Jā, es saprotu, - Bobs domīgi piekrita. - Sakot to pēc pāris malkiem dzēriena, cilvēks var nonākt nepatikšanās.

Visbeidzot mūsu pacietība tika atalgota. Visi sagatavošanās darbi Tanā bija pabeigti, un atausa lielā ceļojuma diena. Sma­gās Noplūktās Pīles tika piekrautas, visi noskūpstīja visus, ko vien ieraudzīja, mēs izarām ceļu cauri apkārtklaiņojošo ubagu baram, iespiedāmies mašīnās un devāmies ceļā.

Jebkura ceļojuma sākums ir aizraujošs, taču šoreiz vēl div­kārt aizraujošāks, jo mēs grasījāmies apciemot tās Madagaska­ras vietas, ko nekad iepriekš nebijām redzējuši, un dzinām pē­das vienam no dīvainākajiem radījumiem pasaulē. Ko gan vai­rāk var vēlēties?

Kādu laiku mēs braucām cauri izskalotiem kalniem, kas ie­skāva Tanu centrālajā plakankalnē. Augu valsti pārstāvēja vienīgi Ravenala palmas un rīsu lauki, kas drūzmējās ap ciematiem.

Nevienā pusē neredzēja dabisku mežu, un kalnus klāja izkaltusi kā posa dzeltena zāle un milzīgas, sarkanas, zobena cirtieniem līdzīgas erozijas brūces. Es tomēr ar prieku ievēroju, ka cilvēki risu laukus apar ar vēršu vilktiem arkliem, tātad ne tikai arkls apvēla tumšo augsni, bet procesam palīdzēja ari zebu nagi un, protams, zebu mēsli, kas krita augsnē aršanas laikā. Ja vien vai­rāk fermeru atsāktu aršanu ar vēršiem, zirgiem un koka arkliem, tas nāktu augsnei par labu, jo šis zemes aršanas veids ir saudzīgs, tā nav nežēlīgā augsnes šķēlēšana ar modernajām aram ie­kārtām, kas noved pie augsnes bojāejas.

Drīz vien ceļš pameta plakankalni un metās daudzos līku­mos lejup uz jūru. Ceļš bija teicams, tikko ķīniešu atjaunots. Dīvainā un nelaimīgā kārtā ķīniešu ceļstrādnieki bija malaga- siešus iemācījuši ēst čūskas - šai kulinārijas īpatnībai viņi līdz šim nebija pievērsušies. Nekaitīgo žņaudzējčūsku zaudējums, protams, izraisīs grauzēju populācijas pieaugumu, kas savu­kārt novedīs pie rīsa ražas postījumiem. Tomēr bioloģiskā as­pektā tik tālā nākotnē neviens neieskatās, un tas ir viens no ie­mesliem, kāpēc cilvēce nonākusi tādā ķezā.

Tas bija viens no nomācošākajiem braucieniem Madagas­karā. Ceļš jūdzēm tālu vijās starp brīnišķīgiem kalniem, kuriem vajadzētu būt klātiem ar mežiem, kas darbotos kā ūdensšķirt­nes, taču visas nogāzes bija kailas. Līdzās acīs krītošajām, aiz­vien biežākajām sarkanajām erozijas rētām bija redzama tikai zāle. Ielejās ap ciematiem mēs redzējām Ravenala palmas, ko- kospalmas, dažus mango un līčiju kokus. Pavisam reti kalnu galotnēs pamanījām aizkustinošus mežu pleķīšus kā matu kušķīšus uz slikti noskūta zoda. Šīs atliekas liecināja par to, kā kalni bija izskatījušies pirms iznīcības sākšanās. Vietumis mitrā, sarkanā zeme atsedzās tik stāvās nogāzēs, ka augsne, ko neturēja kopā nekāda veģetācija, nespēja noturēties un slīdēja lejup uz ieleju, izraisot zemes nogruvumus.

Nezinātāja acij šie kalni izskatījās tīkami zaļi un lekni, taču pēc kādiem divdesmit gadiem tie nesīs iznīcību cilvēkiem, kuri dzīvo starp tiem un cenšas gūt labumu no augsnes, kas arvien vairāk noplicinās. Bez kokiem, kas darbojas kā kalnu plaušas un satur visu kopā ar sakņu tīklu, augsne vienkārši slīdēja prom kā smiltis smilšu pulkstenī. Kā gan lai pārliecina šos burvīgos, nabadzībā ieslīgušos cilvēkus, ka izciršana un dedzināšana

lauksaimniecībā vienkārši virza viņus un arī vinu bērnus un

> >

bērnubērnus tuvāk badam? Pat, ieguldot miljoniem dolāru, mārciņu, marku un jenu, paies simtiem gadu, lai stātos pretī nebeidzamajiem postījumiem, kādi nodarīti zemei, un atjau­notu mežu. Šī problēma liekas briesmīga un neatrisināma.

Tuvodamies Tamatavei, mēs braucām cauri vairākām pla­šām un krāšņām riekstu palmu plantācijām. Riekstu palma ir skaists, apmēram četrdesmit pēdu augsts koks ar resnu, cietu stumbru un smalkām lapām, kas izšļācas kā strūklaka no galot­nes. Katru stumbru sargā bieza šķiedru kārta, uz dažiem aug daudz paparžu, epifītu un orhideju, tā ka palma izskatās tērpu­sies biezā, zaļā kažokā. Šis kažoks droši vien sagādā miniatūrus džungļus veseliem bariem gekonu, simtkāju, varžu, zirnekļu un citu radījumu. Es vēlējos, kaut mums būtu laiks apstāties un iz­pētīt vienu vai divas palmas, lai redzētu to iemītniekus. Atceros, reiz es Gviānā pētīju milzīgu epifītu maza krūma lielumā un, sev par pārsteigumu un sajūsmu, izvilku no tā ne mazāk par desmit mugurkaulniekiem - no kokuvardēm līdz kokučūskām - , kā arī baru bezmugurkaulnieku. Šis kolosālais epifīts patiesībā bija maza, ņudzoša pilsēta. Tā kā šādu epifītu ir daudz, jūs varat ie­domāties, kādu žilbinošu dzīvu radību procesiju iznīcina viena koka nogāšana.

Visbeidzot mēs ieradāmies Tamatavē. Milzum gara baltu smilšu pludmale gar visu pilsētu veda pie diezgan tumša ūdens, un labu gabalu tālāk kā sargs gūlās rifs ar baltu apkakli. Tā neapšau­bāmi bija pievilcīga pludmale, taču izrādījās, ka rifs vairākās vietās ir izrobots, un pa šiem robiem varēja iekļūt haizivis. Protams, katra valsts dižojas ar ļaunākajām haizivīm pasaulē, pat ja tās pēdējo reizi novērotas pirms piecdesmit gadiem, to­mēr runā, ka Tamatavē šīs plēsoņas sekojot kuģiem iekšā ostā, un cilvēki, kas esot gana negudri, lai ļautos siltās jūras vilinā­jumam, zaudējuši locekļus vai pat dzīvību.

Mājas gar pludmali bija lielas, koloniālā stilā būvētas, ar plašām verandām un slēpās biezos dārzos labi tālu no ceļa. Vairāku iemeslu pēc man tas atgādināja tādu kā tropisku Do- vilu. Mēs apmetāmies lielā un ļoti elegantā viesnīcā ar skatu uz jūru. Veranda bija plaša kā deju zāle, apkalpošana - nevaino­jama, un skats pāri leknajiem dārziem uz pludmali, jūru un tālāk uz rifu - ārkārtīgi nomierinošs.

Es iepriecināts konstatēju, ka pilsētā ir papilnam manu ie­cienīto transporta līdzekļu - push-push, kas citās pasaules malās pazīstams kā rikša. Es tā arī nekad neuzzināju, kāpēc Madagaskarā to sauc par push-push, un šis vārds tiešām bija nepareizi izraudzīts, jo ierīce darbojās vairāk kā pull-pull [29]. ja spējat iedomāties staltu krēslu ar nojumi (un bārkstīm ap to, ja palaimējas), kas uztupināts uz diviem milzu lieliem velosi­pēda riteņiem un apgādāts ar divām miniatūrām ilksīm kā po­nija rateļi, tas ir push-push. Jāiesēžas krēslā, važonis satver ilksis, un vieglā riksī sākas ceļojums uz galamērķi. Tas ir ideāls transporta līdzeklis: nomierinošs savas līdzenās, uzmanīgās gaitas pēc, un gandrīz nedzirdams, pārvietojoties drošā ātrumā vai vismaz tādā ātrumā, kas neapdraud dzīvību. Var dzirdēt vienīgi riteņu klusos čīkstus un važoņa kailo pēdu vieglos plakšķus. Push-push nepiesārņo atmosfēru ar troksni un kaitī­gām smakām. Šajos lieliskajos izgudrojumos, pretvēja atsvai­dzinātas un ēnā no skatieniem un karstuma pasargātas, var redzēt šurpu turpu traucamies elegantas dāmas ar iepirkumu kaudzēm vai tuklus biznesmeņus bažīgi saviebtām sejām un spožiem portfeļiem kā vaboles. Reizēm var redzēt push-push, kas vienkārši augstu piekrauts ar bagāžu un pārvietojas no vie­nas vietas uz citu; reiz es redzēju pasažieri - nevainojami sa­postu četrus gadus vecu zēnu ar salmu platmali gludajā galvā - apmaināmies ar važoni tik rupjām frāzēm, ka abi izplūda ne­valdāmos smieklos un gandrīz pakļuva zem liela, skaļa un ārkārtīgi smirdīga kravas auto riteņiem. Man bija tik tikko pārvarama vēlēšanās nolīgt deviņus šos lieliskos braucamos un sarīkot skriešanos gar jūras malu, tomēr es šo ideju negribīgi noraidīju, jo jutu, ka tas novirzītu no augstākajā mērā zināt­niskā profila, kuru mēs visiem spēkiem centāmies saglabāt.