Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

dziļāk un dziļāk.

> >

- Es domāju, man un Lī vajadzētu kāpt ārā, - es domīgi pa­ziņoju un atvēru durtiņas.

- Gļēvulis, - Frenks noteica.

- Mani neinteresē, ko nelāgu tu tiki nodarījis nelaimīgajam Džīnam Ātrijam, - es aizrādīju, - bet es neesmu dziedošais kov­bojs un uzskatu par labāku muļķīgi pieķerties dzīvei tik ilgi, cik vien iespējams.

- Tu dezertē, saskāries ar ienaidnieku. Tu esi nekauņa, mans kungs, - Frenks neatlaidās. - Un, galu galā, kā būs ar mani ?

- Tu esi atbirums, - es cietsirdīgi paziņoju, iztrausdamies no mašīnas tilta nosacītajā drošībā.

- Jā, bez tevis mēs droši vien uzfilmēsim to gabalu daudz la­bāk, - Lī saldā balsī piemetināja.

- Žurkas pamet grimstošo toijotu, - Frenks deklamēja, kad tilts izdvesa vaidu un mašīna iegrima vēl dziļāk. Viņš atvēra durvis un izkāpa.

- Lai esmu nolādēts, ja palikšu vienīgais, kas noiet dibenā ar visu kuģi, - viņš paziņoja.

Tuvāka izpēte atklāja, ka pamatīgie tērauda spraišļi ir tik ļoti sarūsējuši, ka izskatās kā darināti no dīvainām mežģīnēm. Bija pat tādas vietas, kur cauri ceturtdaļcollu biezam tērau­dam varēja izbāzt pirkstu. Problēma slēpās tur, ka gadījumā, ja otra mašīna censtos uzbraukt uz tilta mums palīgos, tilts neapšaubāmi sabruktu un abas mašīnas ar mūsu svarīgo eki­pējumu strauji ieveltos rāmajos upes ūdeņos kādas septiņ­desmit pēdas zemāk. Par laimi, otra toijota un daudz vieglā­kās mašīnas jau bija sasniegušas viņējo krastu. Mēs piesējām virvi otrai toijotai, un tā lēni un ļoti uzmanīgi novilka savu dvī­ņumāsu no tilta.

Par spīti visām ceļa briesmām un neērtībām, vienmēr bija atvieglojums nokļūt uz prāmja, kaut arī tas palēnināja pārvie­tošanās ātrumu. Prāmji bija veidoti no Otrā pasaules kara laika tērauda pontoniem, sasieti kopā kā gigantiskas kanoe laivas ar dēļiem tām pāri, un tos dzina uz priekšu drukns pārcēlājs ar ārkārtīgi garu un resnu bambusa kārti rokās. Nokļūšana uz šiem prāmjiem un nost no tiem bija vesels varoņdarbs. Prāmis vienkārši sāniski piestāja pie krasta vai steķiem, un šaurā leņķī tika nostiprināti četri dēļi. Šoferim tad nācās pielāgot sava braucamā riteņus šiem četriem dēļiem, uzbraukt pa tiem un ar rībienu piezemēties uz prāmja, kas slējās un šūpojās, nodejojot kaut ko līdzīgu valsim brūnajos ūdeņos. Ja prāmis atradās pre­tējā upes pusē, parasti vajadzēja šķindināt pie palmas piesietu zvanu vai ari, ja tāda nebija (kā tas bieži gadījās), paļauties uz paša aizsmakušo aurošanu tik ilgi, kamēr prāmnieks sadzir­dēja, pārtrauca flirtu ar kādu kārdinošu ciemata meiču un lēni, negribīgi stūmās pāri upei apkalpot klientu.

Tomēr, nonākot uz klāja, iestājās miers. Virzīšanās bija lēna un līdzena, saule tīkami silta, un vienīgā skaņa bija milzīgā bambusa vienmērīgie plunkšķi un švīksti, pārcēlāja spēcīgajām rokām gremdējot to ūdenī. Reizumis mēs redzējām gārņu barus, baltus kā zvaigznes, ierindā lidojam uz jaunām zivju vietām, reizēm spilgti zilus un rūsganus pundurzivjudzenīšus taisni kā bultas laižamies lejup uz upi, un klijas riņķoja mums virs galvas kā melni krusti. Laiku pa laikam mums garām pa­brauca sīciņas pirogas vai kanoe, kas pārvietojās tik viegli, ka tik tikko radīja kādu vilnīti, un, klusi slīdēdamas pa upes virsmu, atgādināja kritušas lapas vai pākstis.

Vēlāk ceļš kļuva aizvien sliktāks un sliktāks, līdz mēs jau pār­vietojāmies gliemeža ātrumā, tomēr pat tādā veidā nespējām iz­vairīties no kaulus drebinošām bedrēm un milzu akmeņiem. Ceļš kāpa augstāk, tā ka mēs atradāmies vairākus simtus pēdu virs jūras ar gandrīz stāvu nogāzi lejup cauri kokospalmām un Ravenala palmām, un apmēram tikpat stāvu krauju virs mums. Reiz tā bijusi attīrīta lauksaimniecības vajadzībām un tad at­stāta novārtā, tā ka virsroku bija ņēmušas zemas jaunaudzes un vīnogulāji, starp kuriem kā zaļas raķetes šur tur šāvās palmas ar izplestām lapām kā pāva astēm. Krasta līniju veidoja vairāki lieli līči ar brīnišķīgām, biskvītu brūnām pludmalēm un vie­tumis akmeņu krāvumiem. Pati jūra bija ļoti tumšzila, un viļņi, kas plīsa brūnajās smiltīs, veidoja nebeidzamu bangu virteni kā

koraļļu kaklarotu.

> >

Visbeidzot mēs apstājāmies ciematā, kur mums bija pare­dzēta tikšanās ar profesoru Rolandu Albinjaku, senu mūsu draugu, kurš bija nodibinājis Cilvēka un biosfēras rezervātu, kurā mums vajadzēja darboties. Tomēr, kā jau lielākajai daļai tikšanos Madagaskarā, arī šai nebija lemts notikt. Vietējie ie­dzīvotāji, kā parasti, bija izpalīdzīgi un pārbagāti ar ziņām par mūsu draugu. Viņš ierodas ar lidmašīnu, viņš ierodas ar ma­šīnu, viņš ierodas ar laivu, viņš ir šur, viņš ir tur, viņš ir Parīzē un negrasās ierasties nemaz.

Šīs dāsnās dezinformācijas straumes apstulbināti, mēs nolē­mām paēst pusdienas vietējā viesmājā ar vāju cerību, ka Pa- virsis [30] albinjaks tomēr varētu parādīties. Ja viņš neparādītos, nolēmām steigties tālāk, tāpēc ka raizējāmies par nākamo prāmi, jo tas bija atkarīgs no bēguma, par kuru mums ari bija sniegta apšaubāmas informācijas pārpilnība.

Stiprinājušies ar vienkāršām, taču teicami pagatavotām pus­dienām, kas sastāvēja no svaigām zivīm, cāļa un milzīgas rīsu bļodas, bez kādas neviena malagasiešu maltīte netiek atzīta par pieņemamu, mēs devāmies tālāk. Vēl bija tālu jābrauc, un ceļš, mums par šausmām, joprojām pasliktinājās, toties pārvietoša­nās ātrums aizvien vairāk samazinājās, tā ka ap laiku, kad bei­dzot sasniedzām upi, debesis bija iekrāsojušās pelēki zaļas un ēnas izstiepušās draudoši garas.

Mums par atvieglojumu, prāmis atradās šaipus upei, taču pārcēlājs bažījās, ka strauji sākas bēgums un ūdens līmenis upē krītas. Ja tas nokritīsies pārāk zemu, mēs nespēsim piestāt otrā krastā un paliksim upes vidū kā uz vientuļas salas; šī doma ne­bija pievilcīga, jo tādi komforta priekšmeti kā spilveni, lamba un salmu paklāji bija iesaiņoti dziļi mašīnās, un mums nāktos izritināt saviem transporta līdzekļiem visas iekšas, lai tos at­rastu, kur nu vēl sameklēt ēdienu. Mēs steidzīgi uzbraucām uz prāmja - par laimi, tas bija pietiekami liels, lai novietotu divas mašīnas vienlaicīgi - un pārcēlājs steidzīgi stūmās pāri tumsto­šajiem ūdeņiem. Kad tikām otrā pusē, ar šausmām atklājām, ka bēgums bijis straujāks nekā paredzēts un ka nav iespējams no­braukt krastā, jo prāmis atrodas trīs vai četras pēdas zemāk par steķu līmeni. Pārcēlājs nepavisam nenobijās un teica, ka izsē­dinās mūs mazā pludmalē kādus piecdesmit jardus lejup pa upi.

Lai darītu mūsu stāvokli vēl līksmāku, tobrīd sāka līt - ne spēcīgi, bet tā smalki un uzmācīgi, lāses kā dēles iespiedās itin visur. Mēs sasniedzām mazo smilšu pludmali un, sev par atvieg­lojumu, spējām tur veiksmīgi izcelties krastā. Prāmis steigšus pagriezās un traucās glābt pārējos. Mēs nosūtījām tiem zīmīti, ka dosimies uz ciematu kādas četras jūdzes tālāk un sagādāsim pārtiku, kas viņus ierodoties jau gaidīs. Lai vēl vairāk uzmundri­nātu, apsolījām izsaiņot alu. Tā mēs braucām tālāk cauri smal­kajam lietum, kratīdamies un raustīdamies vēl vairāk, jo bija jau tumšs. Mūsu mašīnu priekšugunis meta uz ceļa visdīvainākās ēnas, un nebija iespējams pateikt, kas ir akmens vai bedre, kas - vienkārši ņirbošo gaismu radīts efekts.

Beidzot sasniedzām ciematu; tajā bija tumšs un visi iedzīvo­tāji saldi gulēja. Mūsu ierašanos sveica daži suņi, kas visai nesa­karīgi uzrēja un drīz vien atgriezās savās migās. Viesmāja bija gara, zema, neomulīga koka un bambusa ēka ar salmu jumtu. Patrona tuklā sieva un visa ģimene neizrādīja satraukuma vai aizkaitinājuma pazīmes par mūsu ierašanos, bet slējās augšā no gultām ar lielisku humora izjūtu. Mēs paskaidrojām Madame, ka kopā būsim vienpadsmit cilvēki, un, tā kā kopš pusdienlaika neko neesam ēduši, būsim ar kanibāliskām tieksmēm, ja gadīju­mā viņa nespēs nekavējoties celt galdā pietiekami daudz ēdamā, lai pabarotu armiju. Viņa mums plati un rāmi uzsmaidīja kā pārgudriem, taču uzjautrinošiem bērniem un mierīgi aizpeldēja uz virtuvi, dzīdama bērnu ganāmpulku sev pa priekšu.