Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Mēs iekārtojāmies viesmājā, būdami neapmierināti vairāku iemeslu dēļ. Vispirms jau nebijām pārliecināti, kura no vietām būtu vislabākā galvenās nometnes ierīkošanai: kad tā būtu ierī­kota, mums tur jāapmetas un, klīstot medībās uz dažādām pu­sēm, jāpārved visi noķertie dzīvnieki nometnē. Otrkārt, mēs ne­bijām droši, kuros meža apgabalos drīkstam darboties bez kon­sultēšanās ar izvairīgo profesoru Rolandu Albinjaku, turpat ne­tālu atrodamā Cilvēka un biosfēras rezervāta padomnieku, kuru mums būtu vajadzējis pa ceļam satikt un kura palīdzība mums tagad bija steidzami nepieciešama.

Rezervāta koncepcija ir fascinējoša un nozīmīga, īpaši tādā zemē kā Madagaskara, kur atlicis tik maz mežu. Rezervātam atvēlētā teritorija ir ļoti liela un sadalīta koncentriskos lokos, gluži kā mērķis šaušanai ar loku. Mērķa centrs ir neskartu mežu josla, kam tādai arī jāpaliek. Pat zinātniekiem aizliegts tur atrasties, izņemot sevišķus gadījumus, un, protams, nav atļautas nekādas medības vai koku ciršana. Rezervāta nākamais loks arī ir neskarts mežs, taču tajā notiek ierobežotas un uzraudzītas medības un atrodas cirsmas. Mežs tiek izmantots tā, kā paredzēts - gudri un piesardzīgi, cilvēku labā, tajā pašā laikā rūpējoties par dzīvību miriādēm, kas to apdzīvo. Trešā - ārējā zona - nodota lauksaimniecībai; darbi tiek saprātīgi uzraudzīti, lai zeme netiktu noplicināta, bet turpinātu sniegt labumu cilvēkiem. Tā ir ļoti gudra pieeja un, ja tā darbosies, varētu patiesi palīdzēt Madagaskarai. Mums bija ļoti būtiski zināt, kur šīs dažādās zonas sākas un bei­dzas, lai mēs saprastu, kur sākt izvairīgā ai-ai medības. Tāpēc Rolanda Albinjaka atrašanās vieta mums kļuva par ļoti nozī­mīgu rādītāju, izvēloties galveno nometni.

Es jutos sasodīti nelāgi, jo manas gūžas, protestējot pret braucienu, bija nolēmušas iziet no ierindas. Es spēju klibot vie­nīgi tā, ka izskatījos pēc astoņdesmitgadnieka skriešanās sacen­sībās ar maisiem. Viesmājas sanitārais iekārtojums visai var­darbīgi norādīja uz manu bezpalīdzīgo stāvokli. Atklibojis pa gliemežvāku taku kā mēnessērdzīgs bruņurupucis, kas negri­bīgi atgūstas no ziemas guļas, es biju spiests iesprostoties rievo­ta skārda ēkā, kurā atradās divas cementa "pēdas" un caurums grīdā, kura izmēri lika tam izskatīties pēc neveikla mēģinājuma uzbūvēt Channel Tunnel [32]. no mana viedokļa šī ierīce bija ne­veiksmīga tāpēc, ka, atrodoties tupus stāvoklī, man nebija, kur pieķerties, lai tiktu kājās. Pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma, kad Lī, par laimi, bija sasaucamā attālumā un varēja mani iz­glābt, mums nācās apmeklēt labierīcības tandēmā, lai Lī varētu mani dabūt no turienes laukā. Nevaru iedomāties, ko par mums domāja pārējie viesmājas iemītnieki, jo tā nu nekādi nebija vieta, ko izvēlēties romantiskai interlūdijai.

Es izklāstīju problēmu Kventinam, kas tajā brīdī terorizēja vietējo galdnieku ar būru izgatavošanu, kuros, kā mēs cerējām, pavisam drīz mitināsies vairāki ai-ai.

- Vai tas galdnieks ir kaut cik labs? - es vaicāju Kventinam.

- Jā, ļoti labs, ja viņu pieskata, - Kventins atbildēja.

- Viņš neatstāj naglu galus rēgojamies, vai ne? Mana piere­dze liecina, ka tas ir galdnieku iecienīts paradums.

- Nē, viņš ir ļoti rūpīgs. Kāpēc tu tā jautā?

- Tāpēc, ka es gribu, lai pēc būru pabeigšanas viņš uzmeista­ro to, ko manās jaunības dienās sauca par "pērkondārdu kasti".

- Pērkondārdu kasti? Kas, pie joda, tā tāda? - Kventins no­prasīja, mana lūguma satrūcināts.

- Tā ir neaprakstāmi vērtīga kaste ar vaļējiem sāniem, bez dibena un ar atveri virspusē. Uztupini to virs cauruma grīdā un - voila! - pērkondārdu kaste gatava. Ērta sēdēšanai un patī­kama uzlūkošanai. Tā kaste, ko lietoju Paragvajā, bija darināta no rožkoka, taču pieņemu, ka te tādus smalkumus nevar gaidīt.

- Nu, tādu viņš viegli uzmeistaros, - Kventins apgalvoja. - Bet kāpēc to sauc par… Ak, sapratu.

- Priecājos, - es strupi noteicu. Man nebija vēlēšanās iedzi­ļināties šīs mēbeles nomenklatūras detaļās.

Drīz vien Kventins parādīja pieprasīto kasti. Konstrukcija bija stingra un pamatīgi būvēta; es to nekavējoties nokristīju par "Bloksama kasti" un secināju, ka mana kontaktēšanās ar dabu kļuvusi krietni labāk paciešama.

Pa ceļam uz Mananaru mēs, protams, tikām apstājušies katrā pēc izskata piemērotā ciematā, kur bija atlicis mazliet meža, lai apvaicātos par ai-ai. Rezultāts laupīja mums drosmi. Lielākā daļa ciematnieku tādu nekad nebija redzējuši. Pat vecākais satiktais ciematnieks, kuram vajadzēja būt krietni pāri astoņdesmit, aizrautīgi noliedza tāda bīstama radījuma eksis­tenci apkārtnē. Kādā ciematā cilvēki atzinās, ka pirms apmē­ram desmit gadiem piedzīvojuši ai-ai uzbrukumu plantācijām un ka dzīvnieks ticis nekavējoties nogalināts. Visā visumā ne­bija vērojama ai-ai pārpilnība, kas varētu uzmundrināt mūsu sašļukušo garu.

Gaidīdami Rolanda Albinjaka materializēšanos, mēs nolē­mām izpētīt apkārtni, meklējot piemērotu vietu galvenajai no­metnei, un turpinājām izjautāt ciematniekus par dzīvnieku. Džons paņēma vienu toijotu un cerību pilns aizsteidzās uz zie­meļiem, Kventins uzņēmās izpētīt Mananaras tuvāko apkārtni. Bijām pamatoti pārliecināti, ka radījums ar burvju pirkstu ek­sistē šajā apvidū, jo tieši te vairākus dzīvniekus pirms dažiem ga­diem bija sagūstījuši Parīzes Vincennes zoodārza un Amerikas Djūka Universitātes darbinieki, lai sāktu savas pavairošanas pro­grammas, kurām jānes augļi. Jaunākais no noķertajiem ai-ai - mazulis ar neticamo vārdu Hemfrijs - bija pirmais, ko es tiku re­dzējis un tā rezultātā iededzis zaļo gaismu visai ekspedīcijai.

Mēs tikko bijām palielinājuši komandu, pieņemot darbā Džuliānu - glītu, tikai mazliet vientiesīgu jaunekli, kura pre­tenzijas kļūt par slavenību apliecināja fakts, ka viņš bija ai-ai mednieks par excellence un jau noķēris vairākus dzīvniekus dažādu zoodārzu kolekcijām. Viņam piemita bezbailība rāpties kokos un ķert dzīvniekus kailām rokām: tā nav joka lieta, zinot ai-ai zobu izmērus un to, ka dzīvnieks spēj nograuzt kokos­riekstam galu - mizu un čaulu - ar nieka diviem vai trim ko­dieniem. Nemaz nav jāpiemin, ka Džulianam uz rokām bija vairākas ievērības cienīgas rētas, kas liecināja par ai-ai košanas spējām. Tika nolemts, ka viņam un Kventinam naktī jādodas izpētīt mežu Mananaras apkaimē, lai redzētu, vai izdosies atrast mūsu dīvainā radījuma pēdas. Es paliku viesmājā un arvien vairāk sodījos par savu vārgumu, kas neļāva piedalīties kāro­tajās nakts medībās; Lī tajā laikā izpētīja pilsētas tuvāko ap­kaimi.

Vienā no saviem braucieniem Lī atklāja, ka pāri upei, kas atradās pavisam netālu no pilsētas, uzbūvēts šaurs dzelzs tilts. Ceļš aiz šī tilta bija bruģēts un teicamā stāvoklī. Tas stiepās trīsdesmit piecu jūdžu garumā un neizprotamu iemeslu pēc izbeidzās ciematā, ko sauca Sandrakatsi. Pēc iztaujāšanas mēs atklājām iemeslu, kāpēc te, nekurienes vidū, izbūvēts ceļš bez acīmredzama mērķa. Iepriekšējā prezidenta sieva bija dzimusi Sandrakatsi, un turpat dzimuši un apbedīti visi viņas senči. Ja kundzei laiku pa laikam sagribējās apciemot senčus (tas jādara visiem labiem malagasiešiem), viņai nācās braukt uz kapiem pa šausmīgu ceļu. Viņas vīrs uzzināja par sievas problēmu un atrisināja to (tas jādara visiem labiem vīriem), nobruģēdams ceļu. Sieva, dabiski, bija priecīga, un priecīgi bija arī apkārtējo ciematu iemītnieki, jo tas padarīja viņu braucienus uz Ma- nanaru un tirgošanos daudz vienkāršāku. Pētīdama šo ceļu, Lī bija atradusi ciematu brīnišķīgās Mananaras upes krastos ar plašiem smilšu sēkļiem, kas varētu būt ideāla vieta nometnei. Tomēr, pirms izlemt, mēs joprojām gaidījām malduguni, vārdā Rolands.