Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Braukdami mēs no lapām ieelpojām visas saules smaržas, zemes bagātīgo plūmju kūkas aromātu un augu trūdu smakas, līdz pēkšņi nokļuvām ciematā. Acumirklī mūs ieskāva gardas smaržas - kafija, krustnagliņas, vaniļa - visu šo aromātisko augu sēklas bija rūpīgi izliktas žāvēties saulē uz niedru pīteņiem un piepildīja gaisu ar maģisku smaržu maisījumu.

Antanambaobe bija liels ciemats, kurā dzīvoja kāds tūk­stotis iedzīvotāju, taču nelikās nomācošs, jo mājas bija tik plaši izkaisītas starp kokosriekstu un krustnagliņu plantācijām, ka mēs, ja neņēmām vērā namu rindas gar ceļmalu, nemaz neno­jautām par tik lielu konglomerāciju. Te mēs satikām rajona dēlēguē. Tie bija valdības pilnvarotie, katrā ziņā ne no šā ap­vidus, un parasti, kā mēs atklājām, uz nažiem ar vietējiem. No vietējo viedokļa viņiem piemita divi nepiedodami trūkumi: viņi nebija vietējie un bija valdības pārstāvji.

Mūsu konkrētajā gadījumā deleguē sauca par Žeromu - viņš bija vīrs ar tādu smaidu, kas instinktīvi lika katram bažī­ties par sava maka drošību. Deleguē bija nepārprotami ieprie­cināts, ka esam izvēlējušies "viņa" ciematu, un tā acis atzinīgi un jūsmīgi slīdēja pār mūsu smagi piekrautajiem transporta

līdzekļiem.

Viņam bija plats un nezūdošs smaids, kas, tāpat kā lielākajai daļai malagasiešu, atklāja daudz lielu, pūstošu zobu. Jebkurš zobārsts, kurš apciemotu šo brīnišķīgo salu, vai nu justos šajā drūpošo ilkņu ielenkumā kā murgā, vai arī nolemtu te apmes­ties un iedzīvoties bagātībā. Pēc brīnišķīgajiem, baltajiem, stip­rajiem afrikāņu zobiem, kas mirdz kā itāļu kapakmeņi, šie ma­lagasiešu stalaktītu un stalagmītu veida zobi melnās, dzeltenās un zaļās nokrāsās vienmēr nāk kā šoks. Tomēr Žeroms atšķīrās, jo viņa mutes priekšpusē satrupējušo stumbeņu vidū bija rūpīgi iestiprināts zelta zobs, kas mirdzēja kā saule negaisa debesīs. Cilvēks, kas atbildīgs par šo rotājumu, droši vien bijis vai nu amatieris, vai arī tā pārņemts no sava uzdevuma svarīguma, ka zobu iestiprinājis tik neveikli, ka tā gals viltīgi rēgojās pāri Dže- roma apakšlūpai.

Mēs viņu nekavējoties iesaucām par Siekstzobi, taču nekad nelietojām šo necienīgo iesauku skaļi, vienmēr uzrunājām viņu par Monsieur Jerome ar tādu cieņu, kas likās pārsteidzam pašu uzrunāto. Mēs teicām, ka nevēlamies traucēt ciemata dzīvi vai­rāk nekā nepieciešams un tādējādi vēlamies ierīkot nometni smilšu sērē lejup pa upi aiz ciemata. Mums vajadzīga nomaļa vieta, ne tikai pašiem, bet arī mājoklim, ko mēs (ar viņa palī­dzību) grasāmies uzsliet, lai būtu neatkarīgi. Tad devāmies iz­pētīt apkārtni.

Kamēr diskutējām par vietas trūkumiem un priekšrocībām, tikām ļoti aplaimoti, jo no krūmiem izlocījās liela, spīdīga čūska un lēni, pavedinoši kā Bali dejotāja pārslīdēja tieši pāri izraudzītajai vietai. Kventins čūsku noķēra, un mēs visi ļāvām, lai tās garais, skaistais, siltais un sausais, kā ar ūdenskrāsām izkrāsotais zaļganbrūni zeltainais ķermenis zīdaini izslīd caur mūsu rokām. Tad palaidām čūsku vaļā un novēlējām laimīgu ceļu. Pat nebūdami māņticīgi, mēs to uzskatījām par labu zīmi.

Apkārtne neapšaubāmi bija ļoti skaista - ar plato, brūno upi, kas cēli plūda starp akmeņainajām un smilšainajām kāpām. Pretējais krasts nepieredzējušai acij izskatījās pēc bieza, ne­skarta meža, taču šādu iespaidu radīja daži lieli, veci koki, kas, par brīnumu, bija atstāti augam. Ap to masīvajiem stumbriem pamežs bija strauji pastiepies kādas divdesmit pēdas uz augšu, un starp tiem izlauzušās mazāku koku, kokospalmu un visur­esošo Ravenala palmu grupas.

Mēs rūpīgi izmērījām ar soļiem un atzīmējām teritoriju, kur atradīsies mūsu apvienotā ēdamistaba-viesistaba-virtuve, un vēl vienu teritoriju, kur tiks izbūvēts patvērums dzīvniekiem. Pa to laiku ap Siekstzobi bija sapulcējusies vesela kohorta cie- matnieku; visi deva viņam lietpratēju padomus un stāstīja, kas būtu darāms, un delegue arvien vairāk un vairāk apskaitās; viņa zelta zobs uzmirgoja kā duncis saulē, kamēr Žeroms pūlējās saglabāt vadību pār to, kas nu jau šķita stihiska nelaime ciemata vēsturē. Vēl nekad agrāk, kopš pastāvēja vēstures reģistri, nebija gadījies, ka Antanambaobē apmetušies veseli deviņi vazaha, atvedot sev līdzi četras automašīnas, kas līdz augšai piekrautas ar neiedomājamiem dārgumiem. Vēl vairāk, visiem labi zināms, ka vazaha ir muļķi un ka nauda no viņiem birst kā lapas no kokiem, ja vien kārtīgi papurina. Dedzīgu balsu koris mums apliecināja, ka bambusi balstiem un palmu zari jumtiem būs gatavi jau no paša rīta un ka celtniecība sāksies, tiklīdz būsim ieradušies. Es gribēju, lai mēs būtu te, kad darbi tiks uzsākti, un pārliecinātos, ka entuziasmā mums četrstūrainas mājas vietā netiks uzcelta trīsstūraina. Tā gadās - ne tikai tropos, bet arī Eiropā, un es pats to esmu pieredzējis. Mani draugi reiz, būvē­dami māju Grieķijā, visus darbus uzticēja celtniekam un at­griezušies šausmās atklāja, ka māja uzbūvēta ar aizmugures sienu pret pievilcīgo skatu, kura dēļ viņi bija izvēlējušies celt māju tieši šajā vietā. Aizbildinājums bija tāds, ka ziemā no ainavas puses uz māju pūšot vējš. Kad celtniekam tika norādīts, ka mani draugi ziemā tur nedzīvos un tālab par vējiem neraizē­jas, viņš izskatījās sadrūmis un izplūda asarās. Bija vajadzīgs liels daudzums ouzo, lai sadziedētu viņa ievainoto amour propre [36], un es negribēju, lai kaut kas tāds notiktu ar mums An­tanambaobē.

Es arī apjautājos par vietējo zebu ganāmpulku klejojumiem, jo nevēlējos no rīta iziet no telts un atklāt, ka divdesmit vai trīsdesmit lieli zebu tur atstājuši savas vizītkartes, kas ir tik lielas kā zupas terīnes un kuru konsistence liecina par dzīvnieku spīdošo veselību un teicamo zarnu darbību. Pēc tam mēs at­griezāmies uz ceļa, kur vēlreiz atkārtojām savus norādījumus.

Žeroms uzklausīja šos atkārtojumus ar lielu uzmanību un pie­krītoši māja ar galvu, vienlaikus ar baudu urbinādams degunu, droši vien tādēļ, lai vairāk koncentrētos. Beidzot mēs bijām gatavi doties prom; viņš izvilka pirkstu no dziļajiem un visap­tverošajiem arheoloģiskajiem meklējumiem un, labvēlībā plati smaidīdams, paspieda visiem roku. Es ievēroju, ka nebiju vie­nīgais grupas dalībnieks, kas paslepus notrin roku gar biksēm.

Kad mēs braucām atpakaļ uz viesmāju, debesis bija gaiši gaiši zilas. Tad pēkšņi tajās iebruka kareivīgi tumši pelēku puķ- kāpostu formas mākoņu bataljoni. Tie apdzēsa sauli, it kā no­pūstu sveci, aizstūma zilumu un atvēra savas kuplās krūtis, lai pabarotu mūs ar lietu. Neviens, kas nav bijis tropos, nevar iedomāties tropiskās lietusgāzes pēkšņumu un niknumu. Kad mēs sasniedzām viesmāju, lietus bungošana pa jumtu un palmu lapām bija tik skaļa, ka sarunāties bija gandrīz neie­spējami. Es redzēju skaistu sarkani melnu tauriņu glābjamies zem lapas; lietum pieaugot stiprumā un lapai sākot liekties un raustīties, tauriņš nolēma, ka izvēle bijusi nepareiza, un centās pārlidot uz drošāku vietu. Lietus lāses momentā notrieca tau­riņu zemē, un pāris sekunžu laikā, pirms paguvu tauriņu iz­glābt, tā ķermenis bija sašķaidīts. Šādās lietusgāzēs lāšu sitieni pa galvu un seju ir gandrīz sāpīgi. Ūdens gāzes, triecoties pret palmu lapām, atgādina gigantiska ūdenskrituma troksni. Ceļš izjuka pāris sekunžu laikā, no pelēki rozā pārvērzdamies gan­drīz koši sarkanos dubļos. Lietus lāses divdesmit deviņu karātu dimantu lielumā (tikai daudz skaistākas) ritēja no rievotā skārda jumta malām. Temperatūra nokritās par desmit grā­diem. Tad pēkšņi mākoņi majestātiski pašķīrās, diezgan kau­nīgi parādījās saule, un viss sāka viegli kūpēt kā tējkanna, kas apkopo spēkus, lai sāktu vārīties.