Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Pa to laiku Džons atgriezās no sava izlūkgājiena, atradis vietu, kur, kā ciematnieki apgalvoja, mitinās ai-ai un kas būtu piemērota nometnei. Kavēja vienīgi tas, ka ceļš uz turieni bija šausminošs un tilti - aizvēsturiski. Ja viens vai vairāki tilti sa­bruktu, visa ekspedīcija (kopā ar iespējami noķertajiem ai-ai) būtu gūstā, jo, ja nevarēsim izmantot ceļu, mūsu spārni būs apgriezti. Nespējām darīt neko citu, kā vien gaidīt Rolandu un uzklausīt, kas viņam sakāms.

Kventins bija vairākas naktis medījis kopā ar Džuliānu, un abi nebija redzējuši neko. Tad kādu rītu, kamēr es sēdēju ve­randā un brokastoju, Kventins iestreipuļoja iekšā.

- Tu tam nekad neticēsi, - viņš teica, ar atvieglojumu ieslīg­dams krēslā.

- Nekad neticēšu kam? - es noprasīju.

- Ai-ai, - viņš atbildēja, - ai-ai visapkārt. Mudžēja visos kokos. Tas bija tik… ak, es pat nezinu, kā lai izstāstu. Tas bija vis­neticamākais… nu, tas bija neticami. Es gribēju teikt… ai-ai bija visur.

- Tā, ieelpo dziļi līdz diafragmai un runā lēni un prātīgi, - es teicu, ieliedams viņam kafiju. Kventins vienā malkā norija dzīvinošo šķidrumu un tika galā ar savu stāstu.

Apmēram pusastoņos vakarā viņš un Džulians bija nonā­kuši neskartā mežā zonā. Pēkšņi licies, ka viņi atrodas ai-ai ielenkumā. Viņi redzējuši astoņus vai desmit dzīvniekus, un Kventins nospriedis, ka tā laikam ir kāda pārošanās sanāksme. Ir zināms, ka mātītes meklēšanās laikā piesaista vairākus tēvi­ņus vienlaicīgi. Kventins teica, ka bijusi dzirdama pamatīga rībēšana; izklausījies tā, it kā tēviņi kautos savā starpā, kamēr mātīte tos uzbudina. Tēviņu kliedzieni bijuši gari stiepti "ahh- ha", līdzīgi gredzenastes lemūru balsij, savukārt mātītes iz­devušas spalgus spiedzienus, kas izklausījās pēc "eehee". Ska­nējuši arī daudzi agresīvi trokšņi - šņācoša sprauslāšana, kas arī varējusi būt tēviņu savstarpējā cīkstēšanās vai brīdinājuma signāli. Viņš redzējis dzīvniekus skrienam augšā un lejā pa ložņaugiem kā vāveres un laizām Ravenala palmu svaigo ziedu pamatnes - droši vien, lai iegūtu kaut ko līdzīgu nektāram -, un gremojam tādas kā pangas uz kokiem. Pašas pangas viņi pēc tam izspļāvuši, tātad atraduši tajās kūniņas vai vaboles. Kventins teica, ka ai-ai kokos bijuši izveicīgi un žigli, kāpuši le­jup ar galvu pa priekšu, augšup rāpušies ačgārni un baroda­mies karājušies aiz pakaļkājām.

Tās, protams, bija lieliskas ziņas. Tas nozīmēja, ka esam nonā­kuši pareizajā vietā un atklājuši šo izzūdošo dzīvnieku ierobežoto dzīvesvietu. Nu mums atlika vienīgi tos noķert - uzdevums, ko vieglāk izteikt, nekā paveikt. Bija svarīgi izplatīt šos jaunumus arī ciematnieku vidū, jo pirms divām dienām bijām saņēmuši sa­traucošu informāciju no ciemata turpat līdzās.

Pieredzējis dzīvnieku vācējs ir pieradis, ka var notikt brīnu­mi. Viņš ceļo tālu un bez ērtībām, meklēdams kādu zvēru, un, kad beidzot nonāk pie galamērķa un apjautājas par savu medījumu, ikviens saka "Ak, šobrīd te neviena nav, bet jums vajadzēja te būt pagājušajā nedēļā. Es te redzēju divdesmit, un šis te Čārlijs … Čārlij, cik tu viņus redzēji? Četrdesmit. Te nu jūs esat, bet tagad ir nepareizā sezona. Kā jau teicu, jums vajadzēja te būt pirms nedēļas." Dzīvnieku vācējs ar nenoturīgāku rak­sturu nonāktu polsterētā kamerā pēc pāris nedēļām šādas pie­redzes. Mums nācās saskarties ar kaut ko vēl ļaunāku. Vienā

>

konkrētā ciematā mums stāstīja, ka esot atrasta ai-ai ligzda, un mēs devāmies to izpētīt. Ieradušies atklājām, ka tā ir žurkas ligzda, tomēr ciematnieki apgalvoja, ka ai-ai esot tepat tuvumā, jo, kā viņi lepni paziņoja, pirms desmit dienām vienu esot noķēruši. Mēs dedzīgi apjautājāmies, ko viņi ar to izdarījuši. Viņi atbildēja, ka esot to nogalinājuši, jo tas esot ēdis viņu ko­kosriekstus. Pajautājām, vai viņi zināja, ka ai-ai ir aizsargājams dzīvnieks. Cilvēki nedroši vērās cits citā. jā, viņi dzirdējuši tādas baumas, bet nedomājuši, ka tā ir patiesība, jo citā ciematā pāris jūdzes tālāk ari esot noķerts ai-ai, nokauts un apēsts. Mūsu sirdis saplaka, jo senos laikos ai-ai bijis fady un to, kaut arī nogalinājuši, tomēr neesot ēduši. Ja šie dzīvnieki kļuvuši kuli­nāri nozīmīgi, tad apkaimē drīz tiks iznīcināti. Vēlāk atklājām, ka abi ciemati atrodas Biosfēras rezervāta teritorijā, kas mūsu garu nepavisam neuzmundrināja.

Tajā dienā bija Madame dzimšanas diena, un vakarā viņa sarīkoja mums visiem nelielas viesības. Mēs uzvilkām tīrus kreklus un īsbikses, un es uzzīmēju viņai apsveikuma kartīti ar ai-ai uz tās; vēlāk gan iedomājos, ka tas varbūt nebija saprātīgi darīts, jo iespējams, ka arī viņa, tāpat kā citi vietējie, tic šā dzīv­nieka ļaunajai dabai. Madame tomēr izskatījās priecīga. Viņa bija pasākumam par godu izsmalcināti ģērbusies, viņas kraukļ- melnie mati safrizēti līdz pilnībai. Nudien, viņai piemita tas ne­parastais šarms, kas no dažām sievietēm strāvo kā smaržas.

Vakariņas bija krāšņas un - kā par brīnumu - ar šampa­nieti. Ēst tik labu pārtiku un noskalot ar tādu vīnu šajā nepa­rastajā vidē bija dīvains piedzīvojums. Vakara beigās Madame paziņoja, ka rīt viņa mūs uzaicinot piknikā uz salas netālu upē. Mēs zinājām, ka te nenogurdināmais Rolands bija palaidis brī­vībā savu noķerto ai-ai, un Madame informēja, ka mums ir labas izredzes to ieraudzīt. Tā kā līdz laikam, kad parādīsies kle­jojošais Rolands, mēs tik un tā neko prātīgu nevarējām iesākt, doma par pikniku uz salas visiem likās pievilcīga, īpaši tāpēc, ka mēs varētu uzmest aci ai-ai.

Nākamajā rītā Madame agrāk par mums aizbrauca mazā furgonā, kas bija pielādēts ar pārtiku, un paņēma līdzi gandrīz visu savu personālu. Mēs sekojām stundu vēlāk. Upe pretī salai bija diezgan šaura, ļoti stipras kafijas krāsā un gausi plūda starp krastiem. Mēs šķērsojām upi lielā pirogā, kas izskatījās ļoti cienīgi, taču bija ārkārtīgi apšaubāma kā kuģošanas līdzek­lis. Sala, kad to sasniedzām, izrādījās trīsdesmit piecus akrus liela, niedru un papirusu ieskauta, un klāta ar augu jucekli, kas sastāvēja no kafijas un krustnagliņu kokiem, kokospalmām un milzum daudziem banānkokiem; visu teritoriju bija aizņēmu­šas cūkas un vistas.

Zem vienas no kokospalmām atradās trīs mazas būdiņas. Kā jau tiku teicis, malagasieši ir maza auguma un celtnes būvē saskaņā ar savām vajadzībām, tāpēc lielākā daļa visu konstruk­ciju mūsu acīs izskatās pēc "Vendijas mājiņām" (riebīgs apzī­mējums, ko radījusi pārmērīga aizraušanās ar Pīteru Penu). Līdzās būdām viņi bija izlikuši dažus ērtus malagasiešu krēslus, kas izskatījās pēc maziem "muciņu" krēsliem, vienīgi šie bija pīti no smalkām niedrēm. Šie krēsli ir ļoti ērti un apņem sēdētāju ērtā skāvienā, bet, tiklīdz tie apvijuši pēcpusi, sēdētājam neva­jadzētu strauji kustēties. Tas bija tikpat kā atrasties iestiprinātam no kārkliem pītā zvejas laivā (es reiz biju), kur ikviena pēkšņa sakustēšanās vai nelaikā izdarīts žests sagāž sēdētāju sānis vai - vēl ļaunāk - atmuguriski, kamēr krēsls joprojām pieķēries kā dadzis. Taču, ja šajos krēslos sēž mierīgi un ēdienu un dzērienu paceļ pie mutes ārkārtīgi piesardzīgi, tie ir īsts iepriecinājums.

Kad visi bijām iekārtojušies, Madame deva rīkojumus kā Āzijas Kleopatra, un dzīres sākās. Tur bija cālis biezā mērcē ar tomātiem, cepta, ar dažādiem dārzeņiem dekorēta zivs un piēce de resistance, lielas bļodas ar brīnišķīgi pagatavotām un gardām cūku kājiņām receklī. Mēs tikko bijām novērtējuši šo virkni gardumu, kad no upes krasta dzīvespriecīgā pastaigu solī parā­dījās neviens cits kā pats Neredzamais cilvēks Rolands - lielās, zilās acis mirdzēja, seja un daļēji plikais galvvidus saules pielieta pepiņa krāsā, tērpies nevainojami tīrā kreklā un īsbiksēs.