Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Kad bijām pabraukuši garām ciematam, kas gandrīz nemanāms paslēpies kalnu ieplakās, mēs panācām bariņu tā iedzīvotāju, kas gāja pa ceļu un kaut ko nesa. Piebraukuši tu­vāk, redzējām, ka grupa sastāv no vīriem un jaunekļiem, un visiem galvā bija malagasiešu vidū tik ļoti iecienītās salmu platmales. Bara vidū četri vīti nesa rupjas nestuves, uz kurām gulēja veca vīra ķermenis, daļēji apsegts ar lamba. Bēru proce­sija izskatījās gaužām līksma, visi pļāpāja, smēķēja cigaretes un māja mums, kad braucām garām, tostarp vecā vīra līķis nes­tuvēs raustījās un kratījās, it kā vīrs vēl būtu dzīvs.

Malagasiešu attieksme pret nāvi visumā liekas esam veselīga un līksma. Daudzas malagasiešu ciltis atbalsta savu senču kaulu ekshumāciju no kapiem, pamatīgu viesību sarīkošanu tiem par godu un tad visnotaļ svinīgu pārapbedīšanu. Runā (man neiz­devās atklāt, cik daudz tajā patiesības), ka Madagaskarā sa­stopami taksometri, kuru izkārtnes vēstī: "Pa pilsētu 7000 fran­ku. Kāzas, bēres un ekshumācija - pēc vienošanās."

Pārapbedīšanas ceremonijas nosaukums ir famadihana, un reizēm tā notiek, kad līķis atvests no tālām vietām, lai tiktu ap­bedīts senču kapenēs; vienlaikus tas sagādā iespēju izrakt jau ie­priekš apbedītos līķus, apkopt tos (piemēram, nomazgāt kau­lus) un no jauna ievīstīt zīda līķautos. Šo rituālu var veikt arī, "iesvētot" jaunu kapa vietu, kad līķus uz turieni pārved no pa­gaidu apbedījumiem. Famadihana notiek ar lieliem svētkiem, ar labi daudz mūzikas, dziedāšanu un dejošanu (pat ar visiem senču kauliem). Stāsta, ka reiz par melodiju izraudzīta "Izvel mucu" [31] . Pēcnācēji nēsā mirstīgās atliekas un runājas ar tām, reizēm pat izved īsā "ekskursijā" pa māju, pilsētu vai ciematu, izrādot notikušās pārmaiņas. Tās ir diezgan līksmas izdarības un ļoti atšķiras no mūsu drūmās, asarainās līķa apbērēšanas.

Visbeidzot vēlā pēcpusdienā mēs ar lielu atvieglojumu sasnie­dzām Mananaru - izļodzītu mājeļu konglomerātu, kur droši vien radies apzīmējums "viena zirga pilsēta", kaut arī šajā nebija pat viena zirga. Tur bija trīs ceļi, visi izskatījās radušies vairāk ne­jaušības nekā mērķtiecīgas darbības rezultātā un bedraini kā Gruyēre siers. Vietējie kustoņi dzīvoja pārliecībā, ka šī siltā, ba- kurētainā vieta izbūvēta viņu ērtībām. Tur gulēja zebu un stoiski gremoja, pilnīgi ignorējot autotransportu. Divi prāvi gailēni ar

muskuļainiem cīkstoņu lieliem nodevās mundrai cīņai, bezbailīgi cenzdamies nodurt viens otru ar garajiem, līkajiem, dzelte­najiem piešiem. Viņu bronzas, zelta un dzeltenās spalvas kaujas karstumā spīdēja saulē. Vienā ceļa bedrē savā nodabā klukstēja vista ar pieciem cālēniem, meklēdama neesošu barību, citā četras zosis, skaļi gāginādamas, pērās pa putekļu vannu, vēl citā uz sāniem gulēja izkāmējusi, līdz pēdējam izdēdējusi kuce, kuru mežonīgi badīja trīs dūšīgi kucēni, cenzdamies izsūkt šķidrumu no viņas sažuvušajiem pupiem.

Pilsētas iedzīvotāji pret ceļiem izturējās tikpat nepiespiesti: laiski staigāja turpu šurpu ar produktu groziem uz galvas un ne­skatījās ne pa labi, ne pa kreisi, palaikam viņi patērzēja tieši galvenā ceļa vidū. Reizēm tie mūs ignorēja pat tad, kad uztaurē- jām, vai nevērīgi paskatījās apkārt un slinki pagāja nost no ceļa.

Kā jau pieklājas viena zirga pilsētā, viesmāja viegli atgādi­nāja Mežonīgo Rietumu salūnu. Tā bija dēļu un baļķu ēka ar verandu, kas stiepās visapkārt ārsienai. Iekšā atradās liels bārs un ēdamzāle, virtuve bija ārpusē aiz mājas. Aiz galvenās ēkas dārzā pavērās mazu kotedžu puduris. Gultas bija no koka un tādas mantības kā atsperu matrači nesabojātas. Vannasistaba, tikai mazliet lielāka par tuklam cilvēkam piemērotu zārku, bija apgādāta ar ūdens spaiņiem, un, kad apmazgāšanās bija beigu­sies, no izlietotā ūdens varēja atbrīvoties, vienkārši izlejot to dēļu grīdas spraugās. Šo šķīstības telpu apgaismoja viena elek­triskā spuldze, mazliet lielāka par kastani, kas šūpojās noplus- kāta vada galā. Tā kā malagasieši pārsvarā ir maza auguma, spuldze bija tieši īstajā augstumā, lai trāpītu man acī, kad vien nācu iekšā vannasistabā vai gāju no tās ārā. Kad biju izmazgājis matus, vads atdzīvojās un mīlestībā līču loču apvijās ap manu slapjo galvu tā, lai acumirklī radītu elektriskā krēsla efektu, ja vien dinamomašīnas strāva būtu kaut par mata tiesu spēcī­gāka. Kotedžas bija savstarpēji savienotas ar daudzām šaurām, gliemežvākiem izliktām taciņām, kas maigi šķindēja, kad pa tām gāja, un, ja gadījās pavēlu doties pie miera, pamodināja ik­vienu viesmājas iedzīvotāju.

Viesmāja piederēja tievam, tomēr visai muskuļotam mala- gasietim, kas savā iepriekšējā dzīvē varēja būt iemiesojies nežē­līgā mongoļu laupītājā. Viesmājā saimniekoja viņa sieva - gara, slaida, krāšņi daiļa ķīniete, kuras acis bija melnas un no­slēpumainas kā olīvas un āda maigā krēmkrāsā. Viņa bija vien­mēr nevainojami ģērbusies un stingru roku izrīkoja savus jau­neklīgos padotos. Bārā, kas šķita atvērts divdesmit četras stun­das diennaktī, bija nopērkami visdažādākie dzērieni - sākot no alus līdz vietējam rumam, kas ar garantiju uzaudzētu apspal­vojumu pat uz vissievišķīgāko Rubensa modeļu krūtīm. Mal­tītes Madame vanaga skatiena uzraudzībā bija gardas un ba­gātīgas, un bez iebildumiem tika servētas jebkurā dienas vai nakts laikā, kas atbilda mūsu zināmā mērā ekstravagantajiem paradumiem.

Viesmāja bija kristālu tirdzniecības centrs, un tas man at­klāja noslēpumu. Madagaskara un Brazīlija ir pasaules kristālu ieguves centri, bet Madagaskara nedaudz pārspēj Jauno Pasauli. Savā neziņā biju iedomājies, ka kaut kur salā atrodas kristālu raktuves, kurās muskuļoti kalnrači ar cērtēm izrok vērtīgos akmeņus no zemes dzīlēm gluži kā septiņi rūķīši. Ne­kā tamlīdzīga. Kristāli, kas pilnīgi atgādina akmeņus, mētājas mežā, un ciematnieki iet tos vākt un pārdod vietējiem ekspor­tētājiem, no kuriem viens bija viesmājas īpašnieks.

Es to atklāju mūsu pirmajā rītā, sadzirdējis dīvainu troksni. Tas izklausījās līdzīgs Āfrikas skārdniekputna radītajām ska­ņām - it kā kāds sistu pa mazu laktiņu, radot dunošu, šķin­došu troksni, kas bija ļoti pievilcīgs kā mazu vardīšu kāzu maršs. Meklēdams trokšņa avotu, es atradu meiteņu grupiņu sēžam pītu paklāju ēnā; katrai rokā bija mazs āmuriņš, ar kuru tās sita pa lieliem kristāliem, atskaldot Brazīlijas rieksta izmēra vai mazliet lielākus gabaliņus. Noskaldījušas piemērota lie­luma atskalu, meitenes ņēmās viegli sist pa to ar āmuriņiem, nodauzot visus nelīdzenumus. Tādējādi ikviens kristāls kļuva spoži balts vai pelēks kā sīciņa lāsteka un tad tika uzmests ar­vien augošās kaudzes galā. Pēc tam tos iesaiņoja un sūtīja uz Eiropu, lai tur izmantotu dažādu lietu, tostarp lāzeru, ražošanā.

Mans atklājums noveda pie lielākās dzīvīguma izpausmes, kādu līdz šim bijām no Frenka pieredzējuši, jo izrādījās, ka viņš kolekcionē kristālus, un bija ļoti aizraujoši pēkšņi nokļūt to ra­žošanas punktā. Pēc zināmas kaulēšanās ar viesmājas īpaš­nieku, kas arī bija kristālu tirgotājs, Frenks nopirka tumšu kris­tālu, tik lielu kā vidēja izmēra ķieģelis un pat mazliet biezāks. To sauca par melno kristālu, taču šis vārds nelikās pareizs, jo kristāls bija dūmakaini pelēks kā persiešu kaķis. Vēlāk ceļo­juma gaitā es ieguvu lielu kristālu, ko atzinu par neapšaubāmi pārāku. Tas bija pelēkrožaini violetā nokrāsā kā pamatīgi at­šķaidīts sarkanvīns un gaužām pievilcīgs, pat nebūdams ap­strādāts, - kā gigantiska, sačokurojusies rozes ziedlapa.