Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Apvienotā dzīvojamā un ēdamistaba bija liela, ar resnām sijām, virs kurām varējām redzēt satrupējušus bambusa salmus. Telpā bija gari, senatnīgi galdi, kas, tāpat kā garie koka soli, bija darināti no bieziem, neapstrādātiem dēļiem. Katrā stūrī dega divas sīciņas eļļas lampiņas un meta vārgas gaismas strēles, kas deva mazāk labuma nekā iekurtā uguns. Viss bija piesūcies ar dūmu un pelējuma smaku, un koka priekšmeti pieskaroties li­kās mazliet taukaini. Pie sienām bija pienagloti vairāki plakāti, lai piešķirtu telpai "civilizētu" izskatu - pāris lielkrūtainas blon­dīnes reklamēja kādu neticamu un, iespējams, nāvējošu pro­duktu, un bija skatāms šai vietai neatbilstīgs Ņujorkas siluets. Neņemot vērā šīs detaļas, mēs būtu varējuši atrasties kādā vi­duslaiku Anglijas fermā, kad pie varas atradās viens no sakšu karaļiem ar neiespējamo vārdu Knuts vai Etelreds.

No virtuves pa durvju spraugām plūda viegli dūmu mākonīši līdz ar mierinošu ēdiena smaržu. Uz galdiem, savai sugai rakstu­rīgajā manierē, saritinājušies kā adatu spilventiņi, zvilnēja divi kaķi. Zem galdiem gulēja vairāki suņi - aizmiguši vai baudkāri kasīdamies no blusām, bet no viena istabas kakta mūs vienal­dzīgi uzlūkoja divi miegaini cāļi un zoss. No virtuves durvju puses mūs vēroja bariņš mazu, noskrandušu, sproggalvainu bērnu ar melnām acīm olu biķerīšu lielumā, dīvaino vazaha un to neizprotamās bagāžas iebrukuma pārbiedēti. Mēs viņiem droši vien izskatījāmies pēc viesiem no Marsa.

Mēs nolēmām pagaidīt ar vakariņošanu, līdz ieradīsies pā­rējie, un aizsūtījām Bruno atpakaļ uz prāmi ar uzmundrinošām ziņām par ēdienu un ar alu slāpju remdēšanai. Apmēram pēc stundas Bruno atgriezās uz pastāstīja, ka prāmis varonīgi cen­ties pārdabūt atlikušo mašīnu un otru toijotu pāri upei, taču paisums uzvarējis. Tagad viņi esot iesprostoti upes vidū, un tur viņiem jāpaliek, kamēr sāksies bēgums.

Mēs izsniedzām Bruno viņa vakariņu tiesu un aizsūtījām atpakaļ - gadījumam, ja viņš spētu kaut kā palīdzēt, vai arī par sakarnieku. Nolēmām, ka saprātīgāk būtu paēst arī pašiem, jo nezinājām, kādus trikus bēgums spēj izstrādāt. Nebijām gaidī­juši Lukullas dzīres, bet Madame bija uzbūrusi gardu sautē­jumu no dažādiem vēžveidīgajiem un krabjiem, lielu bļodu ar "pazemes" zemesriekstiem asā mērcē un, protams, pietiekami daudz rīsu, lai piebāztu duci spilvenu. Mēs tieši tobrīd negau­sīgi slaucījām šķīvjus ar maizes kumosiem, kad pārbijies ie­radās Bruno. Pārcēlājs esot pārāk strauji centies izsēdināt toi­jotu mazajā pludmalē. Tā esot ar purnu iedūrusies smiltīs un iestrēgusi, kamēr līksmā ātrumā sācies paisums. Kaut kas esot ātri jādara, citādi toijota pilnībā pazudīšot zem ūdens kopā ar pusi mūsu vērtīgā ekipējuma. Par laimi, mūsu toijota bija priekšgalā apgādāta ar vinču - tieši ar to, kas ātrumā nepiecie­šams. Bruno paņēma mūsu toijotu un traucās atpakaļ glāb­šanas misijā.

Pārējie ieradās pārguruši: dabūt tik smagi piekrautu mašīnu ārā no smiltīm un ūdens bija izrādījies grūts uzdevums pat ar vinčas palīdzību. Bez šī vērtīgā instrumenta viņi droši vien jo­projām būtu iestrēguši. Viņi apsēdās un kā vilki aprija ēdienu, tad ķērās pie toijotas izkraušanas un iegrimšanas nodarīto pos­tījumu izpētes. Visiem par lielu pārsteigumu, bojājumu bija samērā maz un rezultāts nepavisam ne tik briesmīgs, kā varētu būt. Diemžēl visvairāk cietušas bija mūsu vērtīgās baterijas, bet pēc tam, kad katra tika izņemta un izžāvēta, mēs atklājām, ka vienīgi septiņdesmit no trīs simtiem mirkušas ūdenī pārāk ilgi un vairs nav lietojamas. Par laimi, ar atlikušajām mūsu vajadzī­bām bija vairāk nekā pietiekami.

Nākamajā dienā joprojām spēcīgi lija, un tas mūsu pūliņus visu izžāvēt padarīja divtik grūtus. Tomēr zem jumta pārkares tika novilkta aukla un pār to pārmestas mūsu teltis, kas atgā­dināja vaļu ādas. Pārējos ekipējuma priekšmetus vajadzēja ie­nest viesmājas galvenajā istabā un sīki izpētīt samirkumu. Kur vien iespējams, jūras ūdeni vajadzēja izmazgāt ar saldūdeni. Lietum gāžot, žāvēšanas process bija lēns.

Džons atklāja vēl divas durvis ēdamistabā, un, kad tās bija atvērtas, iekšā ieplūda daudz vairāk gaismas mūsu bagāžas pār­baudei. Šīs trīs durvis atgādināja stateniskus televizora ekrānus, tāpēc es, sēdēdams uz sola iekšpusē, varēju skatīties ārā un vērot savādos notikumus uz ciemata galvenās ielas. Vispirms garām pagāja Džona izstīdzējušais augums, nesot kādu ekipēju­ma daļu tik uzmanīgi, it kā tas būtu no stikla. Tad pretējā virzienā aizgāja Kventins, iegrimis tādā pašā misijā. Pēc tam kā uzvelkamā rotaļlieta aizlēkšoja Bobs; viņa rokas bija pilnas ar papīra žūkšņiem, lūpas klusi kustējās, seja koncentrēti sa­raukta. Tad parādījās pārējie ekspedīcijas dalībnieki, vilkdami dinamomašīnu vai kasti ar nelietojamajām baterijām. Visas šīs kņadas malā lietū stāvēja bērnu grupiņas un aizrautīgi vēroja to, kas viņiem droši vien šķita gluži kā cirka izrāde.

Uzbāzīga izskata mazs, balts kucēns ar resnu vēderu pēc nelielas vilcināšanās pienāca tuvāk un raženi apčurāja vienas toijotas riteņus. Zem mašīnas no lietus bija paglābies bariņš slapju, notašķījušos vistu, savukārt vairākas pīles un cūka likās priecājamies par nemīlīgo laiku - cūka, sīki, jūsmīgi rukšķē­dama un spiegdama, rakņājās pa dubļiem, pīles svinīgā flotilē, astes skurinādamas un gāzelēdamās, tipināja pa ceļu, kā steig­damās uz svarīgu tikšanos. Garām pagāja kāds vīrs, dzīdams mazu bariņu zebu un, kaut arī bija acīm redzams, ka gan zebu, gan to īpašnieks labprāt apstātos un paskatītos, viņi traucās tālāk.

Drīz lietus pārstāja un saule drošsirdīgi centās izlauzties cauri pelēkajām debesīm. Frenks izsaiņoja makšķeri un kopā ar Lī devās uz jūru dažus simtus metru tālāk, lai mēģinātu no­ķert mums pusdienas, taču viņiem neveicās. Džons un Kven­tins devās medībās un atgriezās ar Typhlops- apmēram piecas collas garu nekaitīgu, aklu, pazemē mītošu čūsku, kas bija melna un spīdīga kā lakricas zābakaukla. Dīvainās, mazās akl- čūskas nav pilnīgi aklas, bet to acis ir klātas ar caurspīdīgām zvīņām, tā ka radījumi ir spējīgi vienīgi atšķirt gaismu no tumsas. Tās dzīvo klusu, līdzsvarotu dzīvi, ierakušās augsnē un barojas ar sīkiem kukaiņiem un termītiem. Aklčūskas ir tik no­slēpumainas, ka par to privāto dzīvi nav zināms praktiski nekas.

Nu jau saule bija sākusi spīdēt pilnā sparā, un mūsu ekipē­juma kaudzes viegli kūpēja. Cerējām, ka līdz rītam viss būs sauss un mēs varēsim turpināt savu ceļojumu uz Mananaru.

Mēs devāmies tālāk agri nākamajā rītā, un ceļš, kaut arī tas šķita neiespējami, kļuva vēl sliktāks. Milzīgu akmeņu gūzmas lika mums ieslīdēt tieši tajās ceļa bedrēs, no kurām mēs centā­mies izvairīties. Lietus bija piešķīris dubļiem sarkanas mīklas konsistenci, un šajā slidenajā slānī kā slepenas pārsteiguma balvas bija paslēpušies akmeņi. Mani gurni un mugura sāpēja tik stipri, ka es sāku ilgoties, kaut būtu pieņēmis Lī padomu un lidojis uz mūsu galamērķi, nevis uzņēmies šo kaulus grabinošo braucienu. Tomēr saule mirdzēja spoži, debesis bija zilas, un viss viegli kūpēja.

Mēs redzējām pārsteidzoši maz putnu, taču visai daudz citas faunas. Pārītis gredzenastes mangustu ar šokolādes brūnām sejām un cēlu gaitu apdomīgi ļāva mūsu karavānai pabraukt ga­rām, pirms lēni un nevērīgi šķērsoja ceļu, ziņkārīgi blenzdami uz mums ar zeltainajām acīm, astes saslējuši stīvi kā izsaukuma zīmes. Reiz priekšā pāri ceļam pārlocījās boa, izvīdama dubļos daudzas gausas cilpas. Sasniegusi otru ceļa malu, čūska, kaut ari noteikti bija ievērojusi mūsu klātbūtni, apstājās atpūsties un tikai tad aizslīdēja augšup pa uzbērumu, un nozuda, ķermenim mirdzot kā ieeļļotam. Es ievēroju, ka Madagaskaras zīdītāji un rāpuļi lielākoties ir tik rāmi, ka tie ir viegli sasniedzams mērķis precīzam mačetes cirtienam vai pat piesaista galīgi neveiksmīga mednieka uzmanību.