Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Vakariņās mēs ēdām milzīgu omāru, kas izskatījās brīnišķīgi sarkans un autoritatīvs, taču šķita darināts no ādas un porainas gumijas. Guļot gultās, varējām dzirdēt jūras brīdinošos čukstus un daudzo vakarlēpju sasaukšanos - dīvaina skaņa, kas izklau­sījās, it kā pret galdu pastāvīgi mestu mazu celuloīda bumbiņu, tādējādi radot klusu paukšķošu skaņu ņirbas. Šī skaņa nepavi­sam nebija tik kaitinoša, kā varētu likties, un īstenībā pat diez­gan nomierinoša.

Mums par aizkaitinājumu, nākamajā dienā lija, tomēr mēs spītīgi sākām braukt pa biedējošo ceļu, par kuru bijām tik daudz dzirdējuši. Sākumā ceļš bija gluds un smilšains, un veda gar jūras krastu, kur stiepās garu, pamestu pludmaļu virknes - bez viesnīcām, mājām, tūristiem vai saulessargiem - cik tālu vien iespējams saskatīt. Atlika tikai brīnīties, cik ilgi šāda ainava turpināsies, jo šīs pludmales bija vienas no brīnišķīgākajām, kā­das esmu jebkur pasaulē redzējis, ikkatra tik lieliska, ka naudas ieguldītājam saskrietu siekalas mutē.

Mājas ciematos, kuriem braucām cauri, bija glītas, pamatīgi būvētas - no bambusa, ar salmu vai rievota skārda jumtiem. Apkārt katrai mājai bija glīta, iežogota teritorija, no kuras smiltis bija rūpīgi aizslaucītas. Dažus žogus veidoja ātri augošu krūmu rinda, un tie kopā ar iedēstītajām puķēm piešķīra cie­matiem košu, līksmu un sakoptu izskatu. Daudzos dārziņos auga lieli līčiju koki, to spožās, zaļās lapas radīja pamatīgu ēnu, un katrs koks bija kā piebērts ar tīkamo augļu oranžsārtajiem ķekariem. Tur, protams, bija arī allaž sastopamās kokospalmas, kuru lapas šalca kā zīds, kad tās vietumis ķēra vēja brāzma, nef- rīta zaļie rieksti bija lieli un spoži. Vienā ciematā mūsu kara­vāna apstājās, un mēs nopirkām pāris duču milzīgo riekstu. Koku īpašnieks uzrāpās pa stumbriem, lai tos sadabūtu, un tad katru riekstu rūpīgi trepanēja ar mačeti, asu kā bārdas nazis, lai mēs varētu remdēt slāpes ar gardo, vēso šķidrumu. Kad bijām riekstus iztukšojuši, viņš paņēma katru no tiem, nocirta daļu mizas, lai tā kalpotu par karoti, un tad pāršķēla augli vidū pušu, atklājot kodolu kā pienainu, baltu želeju, ar ko mēs kāri mie­lojāmies.

Vairāku ciematu nomalēs mēs redzējām bērnu bariņus, ne­sot zivis, ko acīmredzot noķēruši viņu tēvi, ar kanoe apbraukā­dami rifu. Daži nesa grozus ar mazām rifa zivtiņām - tumšsar­kanu, zilu, koši oranžu, dzeltenu un zaļu toņu pārpilnību. Viens mazs skuķēns stiepa zivi, kas bija gandrīz tikpat liela kā viņa pati. Tā bija sudrabaina skumbrijlīdaka - viena no adatzivīm ar garu, knābim līdzīgu muti, kas slienas kā vienradža rags. Ir vai­rākas šo zivju sugas, un apakšsuga aplaimota ar vārdu Scombe- resocoidei, kas skan kā Malagasijas ciemata nosaukums. Tās ir

\

drosmi laupošas zivis, ko esmu sastapis, nirdams Maurīcijā. Pēkšņi palūkojoties apkārt, cilvēks atklāj, ka nokļuvis šo piecas pēdas garo, bīstama izskata zivju ar milzīgām acīm un šķēpvei- dīgiem snuķiem ielenkumā. Tomēr tās ir pavisam nekaitīgas un vienkārši kavējās ūdenī, ārkārtīgi drūmā un sērīgā manierē vērodamas nirēju.

Kāds mazs zēns stiepa savas trīs pēdas garu āmurzivi, melnu kā ebonīts. Šīs zivis liekas esam visdīvainākie radījumi savā sugā. Mana pirmā tikšanās ar āmurzivi atgadījās, peldoties brī­nišķīgajā Trinkomalī līcī Ceilonā (tagad - Šrilankā). Apgabals bija ierobežots ar tīkliem, lai atturētu haizivis no nokļūšanas pārāk tuvā saskarē ar peldētāju; es lēni peldēju apkārt pa peri­metru, blenzdams lejup uz jūras ežiem futbola bumbas lielumā'un ar tik garām adatām kā virtuves naži, kad ūdens aiz manis pēkšņi saviļņojās. Es ūdenī pagriezos, atskatījos un no­kļuvu aci pret aci ar savas divpadsmit pēdas garu āmurzivi, kas ar purnu bakstīja tīklu, meklēdama veidu, kā nokļūt iekšā un pārsteigt mani. Pēkšņā konfrontācija ar šo milzīgo, neticamo galvu un ziņkārīgajām acīm tik tiešā tuvumā mani pamatīgi satrieca. Kaut arī es zināju, kā āmurzivs izskatās, es dzīvu ne­vienu nebiju redzējis, un skats bija tik drausmīgs, ka ar tādu nespētu sacensties neviena Holivudas šausmu filma. Atzīšos, tas mani tik ļoti pārbiedēja, ka es steigšus peldēju uz krastu, kaut arī zināju, ka tīkla iekšpusē esmu drošībā. Domāju, ka tieši šā radījuma groteskais izskats ir tas, kas iedveš tādu trauksmi, tāpat kā fakts, ka tas ir ātrs un nikns cilvēkēdājs.

Aplūkota ar vēsu un racionālu skatienu, āmurzivs, protams, ir apbrīnojama zooloģiskās mašinērijas sastāvdaļa. Tās tor­pēdas formas ķermenis veido "āmura" rokturi, un neparastā galva piestiprināta ķermenim pareizā leņķī, lai veidotos āmura forma. Katrā galvas pusē izvirzījumā iegulusi acs, un zem acīm - kā viduslaiku baznīcas durvis - arkveidīga mute ar ciniski no­laistiem lūpu kaktiņiem kā Somersetam Moemam.

Atgriezies Džersijā, es centos uzzināt ko vairāk par šo nepa­rasto galvu. Izrādās, ka galvas saplacinājums muguras-vēdera virzienā nodrošina minimālu ūdens pretestību, kad dzīvnieks vajā upuri. Āmurzivis galvenokārt pārtiek no kalmāriem, kas pārvietojas ārkārtīgi lielā ātrumā, un viena suga savā uzturā iekļāvusi rajas, kas ir vēl ašākas. Turklāt "spārnos" abās galvas pusēs atrodas ļoti labi attīstīti ožas un elektrību uztveroši or­gāni, bet acu novietojums nodrošina teicamu binokulāru redzi. Vēl viena interesanta nianse ir tā, ka acu novietojums pasargā haizivi no noķerto kalmāru kustīgajiem taustekļiem. Tātad šī šausmu filmu galva nodrošina āmurzivi ar teicamu binokulāru redzi, teicamu ožu un kaut ko līdzīgu radaram. Kas vēl vairāk haizivij vajadzīgs?

Tagad ceļš vijās augšup kalnos un kļuva aizvien sliktāks. Tas zaudēja jebkādu līdzību ar ceļu un drīzāk atgādināja mūžvecu, izžuvušu upes gultni, kurā ūdens atklājis milzīgus laukakmeņus vannas lielumā un apkārt tiem radījis bedres, kas izskatījās kā izgrebtas ar gigantisku saldējuma karoti. Mēs mētājāmies no vienas puses uz otru kā lupatu lelles, un manas gūžas sāka pro­testēt visnepārprotamākajā veidā. Kaut arī Frenks brauca ļoti prasmīgi, izvairīties no grambām nebija iespējams, jo viss ceļš izskatījās tā, it kā to nežēlīgi būtu sabombardējusi okupantu ar­mija; vienkārši nebija nevienas gludas vietas, kas atvieglotu mo­notonos belzienus, raustīšanos un kratīšanos.

Tilti, kas bija pārmesti aizām un upēm, nekādā veidā neat­viegloja mūsu braucienu. Parasti tie sastāvēja no diviem baļ­ķiem, kas pārmesti no viena krasta uz otru un šķērseniski sa­vienoti ar vairākiem dēļiem. Ne baļķi, ne dēļi nebija jauni, un lielākā to daļā izrādīja trūdēšanas pazīmes. Lielākoties dēļi ne­bija pienagloti un, kad mašīna brauca pāri, lēkāja, grīļojās un rībēja ar tādu troksni kā gigantisks koka ksilofons. Kad viena mašīna bija pārbraukusi, tai nācās apstāties un pagaidīt, kamēr braucēji sakārtoja pārvietojušos dēļus nākamo braucēju labā. Protams, divu mašīnu vienlaicīga atrašanās uz kāda no šiem tiltiem būtu izraisījusi katastrofu.

Uz viena no tiltiem mēs piedzīvojām nelāgu avāriju, kas būtu varējusi izvērsties vēl ļaunāka, nekā bija. Bijām nokļuvuši pie diezgan platas upes, dzeltenbrūnas kā lauva, kuras krastus savienoja iespaidīgs tērauda tilts. Kaut arī pamata sijas bija no tērauda, šķērskokus veidoja tādi paši pussatrunējuši dēļi kā citiem tiltiem. Es tikko grasījos tēlot pārgudro un aizrādīt Frenkam, ka būtu gan jāpacenšas, lai riteņi neiesprūstu starp tērauda spraišļiem, ja šķērsdēļi pajuks, kad tieši tas arī notika. Dēļi pēkšņi pašķīrās, un toijota sasvērās kā piedzērusies. Tē­rauda sijas sāka pa gabaliņam drupt, un mašīna iegrima arvien