Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Mūsu pūliņi atrast radījumu ar burvju pirkstu sākās ar strīdu, kurā diemžēl uzvarēju es. Mēs sēdējām Kolberta viesnīcas bārā, gaidījām ierodamies Džersijas Channel Television grupu, kas mūs filmētu, un urbāmies cauri kartēm, apspriezdami ceļu uz mūsu galamērķi - apmēram trīssimt piecdesmit jūdžu no Anta- nanarivo. Vispirms mums vajadzētu doties tieši uz austrumiem līdz Tamatavei piekrastē. Mēs zinājām, ka tas ir labs ceļš, jo Ta- matave bija nozīmīga osta un Malagasijai nācās to uzturēt pie­nācīgā kārtībā. Vēlāk, kad mēs nogrieztos uz ziemeļiem, droši vien sāktos grūtības - nāktos ceļot pa nelīdzeniem ceļiem un vai­rākkārt šķērsot upi, izmantojot vienīgi neprognozējamu prāmju palīdzību. Tā kā ceļš veda gar jūras krastu, mums vajadzētu cīnīties ne tikai ar untumainām upju straumēm, bet arī ar viļņiem. Ceļo­jums solījās būt interesants.

- Es gan vēlos, kaut tu būtu gana saprātīgs un lidotu, - Lī teica. - Tevi varētu savākt Mananarā un aizvest uz to vietu, ko Džons un Kventins izvēlējušies par galveno nometni. Brauciens galīgi sabeigs tavas gūžas.

Manas gūžu locītavas - uzticīgas pavadones vairāk nekā sešdesmit gadu garumā - nesen bija izspēlējušas ar mani nelāgu joku un izvērsušas artrītu, līdz ar to radīdamas nepieciešamību tās operēt un aizstāt ar tēraudu un plastmasu. Pēc operācijas manas gūžas rentgena uzņēmumā atgādināja vienu no visnelāgā­kajiem Pirmā pasaules kara dzeloņstiepļu aizžogojumiem. Kad mēs filmējām televīzijas raidījumus Krievijā, gūžas izturējās tik nelietīgi, ka pēdīgi sabruka, kad bijām ieradušies tundrā - tikai kādas deviņsimt jūdzes no Ziemeļpola. Režisors bija apmēram piecsimt jardu [27] attālumā no nometnes atradis burvīgu lauku­miņu ar miniatūrām savvaļas puķītēm un vēlējās, lai es apsēžos uz šī jaukā, krāsainā paklāja un runāju, raudzīdamies kamerā. Tā kā tundru viscaur klāj ledus ar sūnām un pundurkrūmiem, pa to staigāt ir tikpat droši kā pa slidotavu. Es teicu režisoram, ka, ciezdams stipras sāpes, vienkārši nespēju nostaigāt tādu attālumu. Viņš nomākts aizgāja un ilgi apspriedās ar krieviem. Tad tika iedarbināts helikopters, kas bija mūs atgādājis šajā me­žonīgajā un nomaļajā vietā, mani saudzīgi iecēla iekšā, aizveda piecsimt jardu tālāk, saudzīgi izcēla un nosēdināja starp puķēm runas turēšanai; pēc tam tikpat saudzīgi nogādāja atpakaļ no­metnē. Tā bija vienīgā reize manā mūžā, kad es jutos kā Eliza­bete Teilore.

Manas jaunās gūžu locītavas ļāva staigāt, neizjūtot nāves mokas, taču nācās uzmanīties, lai tās pārāk nesapūlētu, jo tad tās enerģiski protestēja. Gūžas man kļuva par pastāvīgu un kaitino­šu tā fakta atgādinājumu, ka neviens nekļūst jaunāks - neatka­rīgi no tā, kāds jūtas savā sirdī.

- Paklau, - es teicu, - visi cilvēki, kuriem esam jautājuši, ap­galvo, ka ceļš ir kārtībā. Es gribēju teikt, tas galvenokārt stiepjas gar jūras krastu un, pie joda, ir pavisam gluds.

- Visi apgalvo, ka ceļš ir šausmīgs, - Lī ietiepīgi atkārtoja, - un esmu pārliecināta, ka tavas gūžas dabūs ciest.

Džons un Kventins - dzimuši gļēvuļi - ar milzu interesi pie­vērsās savām tukšajām glāzēm un cerēja, ka netiks iejaukti strīdā.

- Ko tu par to domā, Džon? - Lī noprasīja. Džons dziļi ievilka elpu un sniedza vienu tām meistarīgajām, sev raksturīgajām iz­vairīgajām atbildēm, kas viņam neapšaubāmi nodrošinātu vietu Apakšnamā, ja viņš nolemtu pievērsties politikai.

- Nu, daži cilvēki apgalvo, ka ceļš ir labs, citi - ka ceļš ir slikts. Neredzu paņēmienu, kā mēs varam uzzināt patiesību, ja paši pa to nebraucam. No otras puses, ja Džerijs vēlas lidot, tas būtu ērti, bet, ja viņš vēlas riskēt ar braukšanu, ēēē… ēēē… nu, es domāju, šo lēmumu var pieņemt vienīgi Džerijs pats, - viņš aizbildinādamies teica.

Lī uzmeta Džonam vienu no tiem skatieniem, kura kvēlē var izcept olas.

- Jauki, tātad nolemts. Iedzersim vēl pa glāzei, - es mundri teicu.

- Tu to nožēlosi, - Lī paziņoja, un viņai, man par dusmām, izrādījās taisnība.

Nākamajā rītā ieradās televīzijas filmēšanas grupa, un kādu laiku valdīja haoss, kamēr viņu dīvainais un ļoti dažādais ekipē­jums tika izrauts no muitas kārajiem nagiem, aizvests uz vies- māju un sakrauts augstā kaudzē blakusistabā. Vēlāk, kad katrs ekipējuma priekšmets bija izsaiņots un rūpīgi pārbaudīts, lai pārliecinātos, ka tas garajā ceļā no Džersijas nav salūzis, mēs devāmies uz bāru apslacīt grupu un izstrādāt plānu. Protams, bija darāma simts un viena lieta: jāapmeklē attiecīgās minis­trijas, jāsagādā no zoma pēdējā mirkļa iepirkumi un jāiedzer pēdējā mirkļa dzērieni kopā ar draugiem, kuru šausmu stāsti par ceļiem (īpaši izceļot mūsu ceļu), alkoholam plūstot platā

straumē, kļuva arvien drausmīgāki un neticamāki. «

Lielāko daļu grupas mēs jau sen pazinām, jo šie cilvēki allaž ieradās zoodārzā, lai nofilmētu kādu jaundzimušo vai jaunpie- nācēju, un bija izveidojuši teicamu izglītojošo raidījumu sēriju par mūsu darbu. Tur bija mūsu producents Bobs Evanss - mazs, glīts vīriņš ar spridzīgām, brūnām acīm, mundrs kā sarkankrūtītis pavasarī. Operators Tims Ringsdors bija slaids un izskatīgs ar glītiem, sprogainiem matiem un elegantām, labi koptām ūsām, kas gulās uz augšlūpas kā neparasts naktstau­riņš. Ja viņam būtu galvā salmenīca, kājās baltas flaneļa bikses ar asām ielocēm un mugurā svītrains bleizers, viņš atgādinātu vienu no tiem karaļa Edvarda laika dīvaiņiem, kas pla- kandibena laivā vizina dāmu lejup pa Temzu un piemēroti ēnainā un nomaļā vietā dzied tai serenādes havajiešu ģitāras pavadībā.

Skaņu operators Mikijs Tostevins bija tik muskuļains, ka Kventins viņam līdzās izskatījās kā no mājām izraidīts diloņ- slimnieks. Viņa kastaņbrūni oranžie mati nepakļāvīgi auga sep­tiņpadsmit dažādos virzienos, un ūsas vien būtu sagādājušas viņam slavu uz veclaicīga varietē teātra skatuves. Greiems Tai- dijs bija darbarūķis, kam pienācās salabot visu, kas salūzis, un jebkurā mirklī zināt, kur kas atrodas. Viņš izskatījās pārāk jauns saviem gadiem un ar apaļo eņģelīša seju un kautro smaidu atgādināja sekmīgu skolnieku-paraugbērnu, vienu no tiem, kas mācību gada beigās vienmēr saņem galveno balvu - parasti teļ­ādas vākos iesietas Sendienu un mūsdienu baznīcas dziesmas.

Mūsu režisors Frenks Cvitanovičs man nez kāpēc atgādi­nāja muskusvērsi - spēcīgo, flegmātisko dzīvnieku, kurš reti izdod kādu skaņu. Es ar to negribu teikt, ka Frenks bija maz­runīgs, viņš vienkārši neatzina runāšanu runāšanas dēļ kā mēs, pārējie, tādēļ viņa ieguldījums sarunā lielākoties aprobežojās ar jautājošiem ņurdieniem, retām nopūtām un dažiem "labi".

Toties, ja nu bija ierunājies, viņš mani milzīgi pārsteidza ar saviem stāstiem par sendienām Holivudā, kur bija sācis darbī­bu kā dziedošā kovboja Džīna Ātrija [28] filmu režisors. Kad vai­cāju, kāds Ātrijs bijis kā cilvēks, Frenks kādu brīdi domāja un tad aprakstīja viņu ar vairākiem bioloģiska rakstura termi­niem, tā ka man kļuva nešaubīgi skaidrs, ka Frenks šo savas dzīves posmu neatceras ar patiku. Frenks bija plecīgs vīrs, kura mati atkāpās pakauša virzienā, atstājot vienu sprogu uz pieres, gluži kā aizplūstošs vilnis atstāj krastā gliemežvāku. Viņa apce­rīgās acis bija pievilcīgi zilas - uzdrošinos teikt - kā nigellas pašā plaukumā. Viņš bija pārcietis trīs sirds operācijas, kūpi­nāja kā skurstenis un tikko bija piekto reizi apprecējies. Tātad bija skaidrs, ka mums darīšana ar noteiktu, apņēmīgu, stingra rakstura cilvēku, kura krūtīs valda mūžīgs pavasaris.