Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

It kā ar to vien nebūtu diezgan, laikā, kad saule bija tiešām augstu un vērās lejup uz mums kā senlaicīga maizes krāsns, mušām piebiedrojās slaidbites. Šie mazie, tuklie, spoži melnie kukaiņi ar plāniem, puscaurspīdlgiem spārniem ir, ja vien iespējams, vēl kaitinošāki par mušām. Klusi kā ēnas tie ieradās veseliem simtiem un pulkiem vien metās mums virsū. Slaid- bites kāro pēc mitruma, un, protams, mokošās saules ietekmē mēs nemitīgi svīdām, tādējādi gan mēs, gan mūsu apģērbs šiem sīkajiem radījumiem bija īsta debesmanna. Viņas sēdās uz mums mākoņiem, kamēr mūsu seja, rokas un kājas bija noklātas tik biezi, ka izskatījās kā smagas vējbaku lēkmes pārņemtas. Kārē pēc izdalītā šķidruma šie radījumi līda mums ausīs, degunā vai, viskaitinošāk, pūlējās iekļūt acīs. Mocītāju nogalināšana lielu apmierinājumu nedeva. Atradušas lielisku oāzi, slaidbites bija dzērumā tā apdullušas, ka rāpās mums pāri kā apstulbušas. Ar vienu sitienu varēja nokaut piecdesmit vai vairāk kukaiņu, taču to vietu nekavējoties ieņēma piecdesmit citi tautieši, un tra­cinošā kņudināšana sākās no jauna. Es bieži domāju: ja spiegu kailu piesietu saulē slaidbišu apsēstā apgabalā, no viņa acu­mirklī varētu izspiest atzīšanos bez jebkādas vulgāras asinsizlie­šanas.

Mazliet vēlāk dienas gaitā, kad mājas mušas un slaidbites jau bija padarījušas mūs trakus, ieradās diždunduri. Tie bija aši, klusi un spēja nolaisties tik viegli, ka mēs pat nemanījām. Tomēr likās, ka ikviens no dunduriem ir bruņots ar motor- zāģi, tā ka mēs netikām ilgi turēti neziņā par viņu klātbūtni. Pēkšņās sāpes, diždunduram iedzeļot, bija tik mokošas, it kā ļaunprātīgs miljonārs pret atklātu ķermeņa daļu būtu nodzēsis lielu, dārgu Havannas cigāru.

Vairāk par šiem kaitīgajiem kukaiņiem satrauc tas, ka tie ir tik valdzinoši. Palūkojoties mikroskopā uz mušu vai moskītu ar norautām kājām, cilvēku acumirklī aizrauj tā uzbūves arhitek­toniskais daiļums. Piemēram, mājas mušas saliktā acs ir kons­trukcijas brīnums. Dažu šo kukaiņu spārnu smalkums zem mikroskopa atklāj skaistāk veidotu vitrāžu par jebkuru Šartras katedrālē redzēto. Nudien, kad dažu šo radījumu sastāvdaļas redzētas palielinājumā un izstudēta to uzbūves neticamā kom­plicētība, uzmācas viegla vainas sajūta, ar vienu sitienu sa­kaujot šo strukturālo brīnumu. Mušu dzimta, protams, ir milzīgi liela un izplatīta visā pasaulē. Tās spēj dzīvot visur, kur spēj dzīvot cilvēks, un tās dzīvo un vairojas tādos apstākļos, kur cilvēks nespētu izdzīvot, nemaz nerunājot par pēcnācēju radīšanu. Krastmušas dzīvo un vairojas tik koncetrētā sāls­ūdenī, ka jābrīnās, kā jaunuļi to spēj izturēt. Citas mušu sugas tikai sev vien zināmu iemeslu pēc dzīvo Islandes, Amerikas, Japānas un Jaunzēlandes karstajos avotos, un to mazuļi laimīgi mitinās ūdenī, kura temperatūra sasniedz piecdesmit piecus grādus pēc Celsija. Kalifornijā - kur gan citur? - ir mušu sugas, kas dzīvo jēlnaftas ezeros, un to kāpuri elpo pa caurulīti kā ar savdabīgu akvalangu. Ēdot beigtos kukaiņus, šīs mušas uzņem organismā gan barību, gan naftu, taču kādas ārkārtīgi smalkas iekšējās tehnoloģijas rezultātā sagremo tikai ēdienu, nevis naftu.

Mušu dzimtas pieaugušo un nepieaugušo pārstāvju barības vielu saraksts ir pārsteidzošs un šķietami bezgalīgs, sākot no govs mēsliem, pūstošas gaļas, slimu koku pūžņiem un sulas, līdz tīkamākai ēdmaņai, tādai kā narcišu gumi un sīpoli, spar­ģeļi un burkāni. Arī to radījumu daudzums, kurām tās uzbrūk gan ēšanas, gan parazitēšanas nolūkos, ir apbrīnojams. Polē- niju jeb sliekmušu jaunuļi par mājvietu izvēlas sliekas, citi dzīvo kamenēs, vēl citi - dažādos kāpuros. Būdamas parazitēs, tās uzglūn pilnīgi visiem, sākot ar cilvēku. Augļmušas spēj pār­nēsāt nepatīkamu slimību, ko sauc par frambēziju, savukārt, ba­rojoties ar acs izdalīto šķidrumu, tās var izraisīt konjunktivītu. Siermušai - mušu dzimtas gardēdei - garšo labas kvalitātes siers, tāds kā Gorgonzola vai Stilton, kurā tā iedēj olas. Daži ar dzelzs gribu apveltīti gardēži pat apgalvo, ka siers nav gatavs lietošanai, ja tajā neraustās un neplivinās siermušas cirmeņi. Tomēr ne visi būtu tik apņēmīgi, ja zinātu, ka šos cirmeņus cil­vēka gremošanas sulas neietekmē un tie spēj laimīgi dzīvot gardēža vēderā, kamēr to drudžainās aktivitātes rezultātā izvei­dojas vēdera gļotādas iekaisums.

Parazītu ēšana nav ierobežota vienīgi civilizētajā Eiropā. At­sevišķas indiāņu ciltis vāc un cep Ziemeļamerikas medniek- mušas, kuras pulcējas zem tiltiem, lai pirms nāves izsētu cir­meņus; šādi tiek gatavota tādu kā sarkanādaiņo indiāņu versija par karsto krustmaizīšu tēmu [25] . vienas diezgan šausminošas parazitējošo mājas mušu sugas pārstāves dēj olas uz nelaimī­giem (un droši vien izklaidīgiem) krupjiem. Kad izšķiļas kā­puri, tie apmetas krupju deguna ejās, kur ne vien bojā gļotādu, bet pat apēd visu nabaga abinieka galvas priekšējo daļu. (Citas Ziemeļamerikas mušas - līķmušas kāpuri tādā pašā veidā uz­brūk cilvēkiem un, ja vien nenotiek ārstēšana, panāk tikpat postošus un šausminošus rezultātus.)

Ticiet vai ne, bet mušām piemīt dīvaina pievilcība, noderīga un arī šaušalīga. Piemēram, viena no augļmušām ļāva izdarīt lielu atklājumu mūsu zināšanās un ģenētikas izpratnē, tāpēc tai bija un joprojām ir liela nozīme cilvēces attīstībā.

Termītmušām ir neparasts dzīves stāsts, turklāt tās atlīdzina radījumiem, kurus ekspluatē. Sākumā visas mušas ir tēviņi, bet vēlāk kaut kādas kukaiņu alķīmijas rezultātā kļūst par mātītēm. Tās katru reizi izdēj tikai vienu lielu olu, un tad notiek vēl viena neparasta burvestība. Drīz izšķiļas pilnībā attīstījies kāpurs un dažu minūšu laikā kļūst par kūniņu - tas noteikti ir visstraujā­kais dzīvesstāsts dzīvnieku pasaulē. Mušas, protams, dzīvo ter­mītu kolonijā un ēd termītu olas, taču termīti piekopj "dzīvo pats un ļauj dzīvot citiem" politiku, jo mušas tos atalgo. Kūni- ņas masīvā ķermeņa galā reizēm ir dzeltens kušķis, kas izdala sekrētu, ko termīti uzskata par delikatesi, un tādējādi, sekojot vecajam Bībeles principam dalīties uzturā ar savu jūga lopu, termīti pacieš savus dīvainos viesus un to niecīgos posta dar­bus olu noliktavā.

Dažām dejotājmušām ir burvīgs rituāls, kā savaldzināt pie­vilcīgu mātīti. Precinieks noķer citu kukaini un ietin to tādā kā zīda kāzu šķidrautā, ko izstrādājis viņa ķermenis. Viņš satver dāvanu un dejo ar to savas iecerētās priekšā, un viņa, izšķērdī­gās gādības pārņemta, nekavējoties padodas. Kamēr mātīte mielojas ar ēdamo, tēviņš ar viņu pārojas. Citu sugu tēviņi, bū­dami brutāli un cietsirdīgi aprēķinātāji, ir atklājuši, ka viņu mātītes ir daudz vienkāršāk pavedināmas. Nav nekādas vaja­dzības šķiest spēkus, medījot izredzētajai dāvanu, - viņš vien­kārši paņem plīvuru un dejo ar to. Mātīte, plīvura kustību ap­burta, pati noved sevi pirmslaulību svētlaimē. Tad tēviņš met plīvuru pie malas un parāda savu īsto seju, un mātīte kļūst par viņa iekāres upuri. Mušu dzīve var būt tikpat sarežģīta un ne­reāla kā jebkura televīzijas ziepju opera.

Nākamo pāris dienu laikā mēs pastāvīgi palielinājām savu kapidolo kolekciju. Vieglais lietus tieši pirms mūsu ierašanās bija izvilinājis bruņurupučus no slēptuvēm, un nu tie vēlās pa meža klaju un baudīja dzīvi, lēnām čāpodami pāri baļķu izve­šanas ceļiem krustu šķērsu visā apvidū. Mums paveicās arī ar truškāmjiem, un drīz vien bijām sagūstījuši atļautos trīs pārus, kas visi lieliski iekārtojās savos jaunajos mājokļos un pielāgojās jaunajai diētai. Savādi, ka trūcīgā literatūra, kāda pieejama par šo valdzinošo dzīvnieku, neko nemin par truškāmja balsspējām, jo to ņurdēšana, šņākšana, vaukšķēšana un dziļās nopūtas drīz vien iekļāvās mežonīgajā korī, kāds sacēlās ap mums, tiklīdz no­rietēja saule.