Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Ezera tālākajā malā mēs redzējām audējputniņu kolonijas gandrīz kailajos kokos čakli darbojamies savu apaļo, groziem līdzīgo ligzdu ciematos. Mani vienmēr pārsteidzis, kā šie ma­zie, druknie putni, izmantojot vienīgi knābi un nagus, spēj no­aust savas brīnumainās ligzdas, kas grezno kokus kā dīvainu augļu raža. Braukdami tālāk, mēs iztraucējām divus pupuķus - krāšņus putnus melnā un laškrāsā ar Haijavatas galvasrotām un gariem, līkiem knābjiem kā austrumnieku zobeni. Tie aiz­lidoja piecdesmit jardus tālāk, no jauna nosēdās sarkanajos putekļos un izpleta cekulus kā burvju mākslinieks kāršu kavu.

Drīz mēs nogriezāmies no ceļa un braucām tālāk pa vienu no alejām. Tā bija šaurāka nekā galvenais ceļš, tādēļ abās pusēs varēja daudz pamatīgāk ielūkoties mežā. Mūsu priekšā pāri ceļam metās milzīgas Madagaskaras iguānas Oplurus- deviņas collas garas, tērpušās spīdīgās karameļu krāsas un zeltainbrūnās zvīņās, astes sacēlušas asos pīķos, atgādinādamas viduslaiku karotāju baru. Viena no tām bija tik aizņemta ar bedres rakšanu sarkanajā zemē, ka nemetās prom kā viņas biedri, bet flegmā­tiski turpināja ekskavāciju. Mēs kādu laiku viņu vērojām un nospriedām, ka ķirzaka rok kukaiņus un to kūniņas vai varbūt, tā kā bija vairošanās sezona, gatavo vietu olām. Ja tā būtu, tad iguāna savai bērnistabai bija izvēlējusies diezgan bīstamu vietu, jo, kaut arī šo aleju nevarētu nosaukt par dzīvu maģistrāli, smagās automašīnas ar baļķu kravu te garām brauca diezgan bieži, tātad pastāvēja reālas briesmas, ka bērnistaba iegrūs un olas tiks sašķaidītas. Tomēr vēl pēc pāris minūšu rakšanas ķirzaka zaudēja interesi un, nepametuši ne skatienu uz toijotas riteņiem divu pēdu attālumā, cēli iesoļoja krūmos.

Mēs nogriezāmies palielā izcirtumā, kur atradās izklaidus sa­celtas mežstrādnieku niedru un bambusa būdas, liela, ar zariem pārjumta teritorija ar strādnieku šūpuļtīkliem un prāva bam­busa būda ar verandu, kur mēs glabājām savu ekipējumu, gata­vojām ēdienu, ēdām un lasījām vai rakstījām. Turpat līdzās Džons un Kventins bija uzslējuši savas teltis un mūsu ļoti ele­ganto, jauno telti, kas sastāvēja no divvietīgas guļamistabas (pie­tiekami apjomīgas, lai vajadzības gadījumā ietilpinātu četrus gulētājus) un tādas kā lielas verandas, kurā varējām sakraut savas mantas. Pirts un ateja arī bija uzbūvētas no bambusa un niedrēm. Droši vien šo iestādi būtu pārlieku grandiozi nosaukt par pirti, jo šis vārds uzbur iztēlē mirdzošu krānu un vannu vīzijas kopā ar veselām kaudzēm milzīgu, baltu, pūkainu dvieļu kā polārlāču kopsapulci. Patiesībā tur bija aizvēsturisks skārda spainis un skārda kārba, ar kuru liet sev virsū ūdeni. Tā kā ūdeni vajadzēja gādāt no vairāku jūdžu attāla strauta, ar šo vērtīgo šķidrumu vajadzēja rīkoties piesardzīgi, tomēr neviens no mums vismaz nekļuva aromātisks.

Saule lēja gaismu pār mežu, svilinādama ar inkvizīcijas cie­nīgu nežēlību, jebkura vēsmiņa tika sapluinīta un sapīta starp kokiem, un tādējādi apdzisa, iekams vēl paguva sasniegt izcir­tumu. Iekārtojušies mēs malkojām remdenus dzērienus, kas vienīgi lika mūsu sviedru dziedzeriem darboties ar divkāršu sparu. Tad devāmies uz savu sabiedrisko verandu, kur mir­dzēja vējlukturi un netālo pavardu liesmas meta trīsuļojošas ēnas, ietīdamas apkārtni šaudīgos dūmu mutuļos.

Ar savu darbošanos raisīdams visgardākās smaržas, pāri pa­vardam bija noliecies monsieur Edmons - valdības mežsaim­niecības aģents, kura zināšanas par mežiem un ceļiem mums bija tikpat vērtigas kā viņa šefpavāra talants. Viņš bija kluss cil­vēks, kas reti runāja, ja vien netika uzrunāts, un šķietami bez­mērķīgi, kā jau daždien malagasieši, klīda apkārt, kaut ari pama­nījās sasniegt jebkuru nodomu ar iespējami vismazāko kņadu. Viņš pacienāja mūs ar gardu cāļa sautējumu, kam sekoja rožai­nas kā saulriets papaijas, kuras viņš kaut kā bija izbūris no meža bez augļu kokiem. Samtaini melnajās debesīs peldēja milzīgs pilnmēness kā sudraba medaljons un spīdēja tik spoži, ka tā gaismā varēja lasīt grāmatu. Es to zinu tāpēc, ka pats tā darīju.

Saritinājušies savās teltīs, apsegušies vienīgi ar daudzkrāsai­nām lamba, mēs klausījāmies naksnīgā meža orķestrī. Vasa papagaiļi savai dzimtai pilnīgi neraksturīgā manierē reizēm mēdza daļu tumsas laika pavadīt, dziedot cits citam, un tajā pirmajā naktī viņi kādu stundu bija sevišķi daiļrunīgi. Viņu balsis bija tik spalgas, ka nomāca visas pārējās meža skaņas. Tomēr, kad tie apklusa, mēs varējām noskaņoties pārējo meža iemītnieku radīto trokšņu uztveršanai. Fonā, kā vienmēr, ska­nēja liega kukaiņu mūzika, paukšķēšana, čivināšana, dūkšana, zāģēšana, trallināšana, tinkšķēšana un atraugāšanās. Tomēr cauri šim svelpjošajam audumam skaidri skanēja Microcebus vai pundurlemūru balsis: divi no šiem pasaulē vismazākajiem lemūriem ērti ievietotos tējas tasē. Tie ir smalki, mazi radījumi ar pelēkzaļu kažoku, milzīgām, zeltainām acīm un rožainām plaukstām, pēdām un ausīm, kas viscaur ir maigas kā rožu ziedlapiņas. Viņi izgrūda griezīgus spiedzienus un treļļus, un brīžos, kad satika otru savas dzimtas pārstāvi, kas droši vien pārkāpa svešu teritoriju, bija dzirdamas izteiksmīgas, niknas liliputu lamas, lemūriem citam citu nozākājot starp mēness­gaismas pielietajiem zariem.

Mēs varējām dzirdēt arī diezgan tuvu pienākušos zebiekst- lemūrus. Divi no tiem patiesi dziedāja kokā, kas apēnoja mūsu telti, - tie bija pagalam atbaidoši spalgi staccato kliedzieni. Mēs priecājāmies, kad viņi devās tālāk. Tikai zoologiem vien zināmu iemeslu pēc tie ir nokristīti par "sportiskajiem lemūriem" - droši vien aiz paraduma stāvus lēkāt no koka uz koku. Šiem lemūriem ir sešas pasugas, ieskaitot vienu ar impozantu nosaukumu "Ed­varda Milna [24] zebiekstlemūrs" - šāds vārds var būt cēlies vienīgi no Debrē kataloga. Tā kā lemūri pārtiek vienīgi no lapām, kas nodrošina tikai minimālu enerģijas līmeni, pastāv uzskats, ka tie barības sagremošanai izmanto fermentāciju un vēlāk ēd paši savus ekskrementus, tādējādi uzņemot "otrreizējās pārstrādes" barības vielas. Šie kaķiem visai līdzīgie radījumi ir kokos dzīvo­joši nakts dzīvnieki ar biezu, brūnganu kažoku un lielām ausīm un acīm. Dienasgaismas stundas tie pavada, saritinājušies koku dobumos. Iestājoties naktij, tie dodas pastaigā pa kokiem un kļūst draiskulīgi, ar saviem šaušalīgajiem dziedājumiem saceļot īstu jandāliņu.

Nākamajā rītā Kventins sadrūmis atklāja, ka abi noķertie truš- kāmji naktī aizbēguši. Nelikās iespējams, ka tik tukli dzīvnieki ar lielām galvām spējuši izspraukties caur mūsu saliekamo krātiņu režģiem, tomēr viņiem tas bija izdevies. Šādos kolekcionēšanas ceļojumos cilvēks pastāvīgi atklāj, ka dzīvnieki nav lasījuši pa­reizās grāmatas un pārsteidz, nemitīgi darīdami lietas, ko no tiem vismazāk sagaida. Esmu pat piedzīvojis gadījumu, kad izbēgušais dzīvnieks pēc pāris stundu prombūtnes atgriežas nometnē un ielaužas atpakaļ būrī, no kura ticis ārā. Tā nu mēs ieturējām drūmas brokastis un, pirms pamostas visa mušu populācija, devāmies pārlūkot izliktos slazdus.

Ceļš uz vietu, kur izvietoti slazdi, bija plats, samērā gluds un veidoja lielisku gozēšanās un medību apgabalu veseliem dučiem Oplurus. Dažas ķirzakas bija milzīgas, vecas un plecī­gas ar tik dzelokšņainām astēm, ka izskatījās velkam sev no­pakaļ Viktorijas laikmeta adatu spilventiņus. Šī vieta patika arī pupuķiem - mēs redzējām vairākus brīnišķīgus putnus laš- krāsas, baltos un melnos tērpos, ar vēdeklim līdzīgajiem ceku­liem putni šķitās izgājuši uz kara takas pret visiem pasaules kukaiņiem. Iedami cauri mežam, mēs iztraucējām mazu sifaku bariņu, kas lēkāja kā uz atsperēm mums pa priekšu, laiku pa laikam apstādamies, lai aplūkotu mūs ar interesi un zināmām bažām, gluži kā skaistas vietas iedzīvotāji, kad piebraucis ar tūristiem pilns autobuss.