Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

- 'veiks, Džerij, - viņš līksmi uzsauca. - Essu ieradies, kā redzi, a tev sviežas?

Kad Rolanda roka bija paspiesta un abi vaigi noskūpstīti, viņš tika nosēdināts nedrošajā krēslā un apgādāts ar dzērienu.

- Kur tu, ellē ratā, biji? - es jautāju, kamēr viņš man staro­joši uzsmaidīja. - Spriežot pēc visām tām baumām, ko esam dzirdējuši, tu esi bijis itin visur no Nosy Be līdz Fort Dauphin [33].

- Es essu bijis itin visur, - Rolands atteica. - Tagad, kad essu Biosfēras rezervāta konsultants, es essu ik minūti 'ite, tur un visur kur. Tas ir briesmīgi. Essu pārguris.

Izskatīdamies pēc veselības un labklājības iemiesojuma, viņš no jauna piepildīja glāzi.

- Nu, - viņš noprasīja. - Kā tev ir 'ājis?

- Pagaidām viss kārtībā, - es atbildēju. - Pie Alaotra ezera mēs dabūjām lemūrus, un Morandavā bruņurupučus un truš- kāmjus. Tie visi ir drošībā Tsimbazazā. Nu mums atlicis no­ķert dažus sasodītos ai-ai.

- Pas de probleme [34], - rolands teica, malkodams vīnu. Bija tik mīļi dzirdēt šo viņa iemīļoto frāzi. Iepriekšējā ceļojumā, kad viņš mums palīdzēja, pas de probleme bija viņa atbilde uz šķietami visneatrisināmākām problēmām, kuras viņš tika pie­nācīgi nokārtojis. Viņš atkārtoja šo teicienu tik bieži, ka mēs viņu nokristījām par Professeur Pas de Probleme, un savu grā­matu par šo ceļojumu es veltīju Rolandam. Būdams aizrautīgs cilvēks, Rolands, likās, spētu tikt galā pat ar tik daudzveidīgiem uzdevumiem, kādi uzticēti Herkulesam, - ar rokas mājienu un izsaucienu pas de probleme.

- Lielākā problēma ir izdomāt, kur iekārtot galveno no­metni, - es turpināju.

- 'ite, - Rolands kodolīgi atteica.

- Te, uz salas? - es pārsteigts jautāju.

- Nē, nē, - Rolands nepacietīgi sacīja. - Es domāju 'ite, ne­tālu no Mananaras, un tad vari medīt tieši līdzās Biosfēras re­zervātam. Ja tev neveiksies, es tev sagādāšu atļauju medīt rezer­vāta ārējā lokā. Es zinu, ka tur ir ai-ai un ka cilvēki tos nogalina, kaut arī zina, ka tas ir aizliegts.

- Viņi tos arī ēd, - es drūmi teicu.

- Ēd? - Rolands šokēts iesaucās. - Tas ir ļoti slikti. Nogalināt tos tāpēc, ka viņi ēd kokosriekstus, ir viena lieta, bet, ja cilvēki sāk medīt tos pārtikai, tas ir briesmīgi.

- Mēs bijām domājuši ierīkot nometni ciematā kaut kur līdzās tam bruģētajam ceļa posmam, - es stāstīju. - Tas vismaz nozīmē, ka tiksim uz pilsētu pēc krājumiem.

- Ļoti labi, - Rolands uzteica. - Tā ir vislabākā doma.

- Problēma tāda, ka uzņemšanas grupai ir tik maz laika, - es turpināju, - tāpēc mums jāiedabū ai-ai filmā, pirms tie dodas prom.

- Pas de probleme, - Rolands mierināja. - Es tev vienu jau essu dabūjis.

- Tu vienu jau dabūji? - es neuzmanīgi iekliedzos. Krēsls ap­vēlās uz muguras kopā ar mani, un nu es gulēju ar kājām gaisā.

- Džerij, 'ev 'ajag uzmanīties un nesavainot savas 'ūžas, - Rolands norūpējies teica, palīdzēdams man piecelties, izteik­dams vairāk skaņu nekā parasti.

- Tu tiešām esi dabūjis ai-ai? - es jautāju tik pārsteigts, ka ignorēju manu gūžu protestus.

- Jā, jā, viens ir. Tu vari to aizņemties filmēšanai un tad at­dot man, lai varu to palaist te uz salas pie pirmā.

Es pastāstīju labās ziņas komandai, un viņi bija aplaimoti, jo, ja mēs pēc tik gara un varen dārga brauciena nebūtu iegu­vuši ai-ai, tas nozīmētu lielus materiālos zaudējumus, nemaz nerunājot par vilšanos, ka neesam ieguvuši ne pēdu filmas par vienu no retākajiem un dīvainākajiem radījumiem uz zemes.

- Ejam, - es mudināju. - Atgriezīsimies pilsētā un paskatī­simies uz to.

- Tas nav piejaucēts, - Rolands brīdināja. - Nav tik rāms kā 'emfrijs.

- Lai viņš būtu kaut cilvēkēdājs, - es atteicu, - ja vien varam to filmēt.

- Es neesmu apdrošināts, lai tiktos ar cilvēkēdāju ai-ai, - Frenks domīgi aizrādīja.

- Būs labi, - es teicu, - ai-ai ari nav apdrošināts, lai tiktos ar tevi.

- Negribu izskatīties neveikls, - Frenks neatlaidās, - apso­līju savai jaunajai sievai atgriezties no šā ceļojuma kā lunkans džungļu zvērs, nevis kā sakropļots grausts.

- ja vien mēs tiekam pie filmas, mūs neinteresē, vai tu kļūsi par lunkana džungļu zvēra sakropļotu graustu, - paziņoja Bobs Evanss, kuru Frenks tikai sev vien zināmu iemeslu dēļ bija iesaucis par Kapteini Bobu - vārdā, kas likās vislabāk pie­dienam Boba mundrajam, kustīgajam raksturam.

- Labi, beigsim vāvuļot par Frenka seksuālo dzīvi, dosimies atpakaļ uz pilsētu un apskatīsim dzīvnieku, - es mudināju.

- Tas ir liels dzīvnieks, - Rolands teica.

- Ļoti labi, - es sacīju. - Tas nozīmē, ka pat tāds operators kā mūsējais nespēs to palaist garām.

Tims uzmeta man aizvainotu skatienu.

- Un vēl runā, ka sievietes esot pļāpas, - Lī iesaucās. - Dieva dēļ, ejam!

Mēs iespiedāmies pirogā un devāmies ceļā.

Gabalu tālāk no viesmājas galvenajā ielā atradās dēļu nams uz cementa balstiem - Biosfēras rezervāta birojs. Te, mājas ēnā un vēsumā, lielā kastē, ūsas raustīdams, tupēja un raudzījās laukā lielākais ai-ai, kādu jebkad biju redzējis. Tā bija mātīte un vērās uz mums ar vieglu ziņkārību kā cilvēka mīļotais kaķis, kas tup uz palodzes. Varētu nodomāt, ka viņa bijusi nebrīvē kopš dzimšanas.

- Manuprāt, viņa ir veca, - Rolands ieminējās. - Viņa izska­tās veca, vai - ja nav veca, tad 'usmūžā.

- No filmēšanas viedokļa tam nav nozīmes, - es atteicu. - Nu-

» '

dien, Roland, esam tev ļoti pateicīgi.

- Pas de probleme, - Rolands atbildēja

- Kā mēs viņu sauksim? - Lī vaicāja.

- Par Veritiju, - es stingri paziņoju.

- Kāpēc Veritiju? - Džons jautāja.

- Nu, pirmkārt, tas ir jauks, vecs Viktorijas laikmeta vārds. Otrkārt, Frenka filmas ir slavenas kā "cinema verite" [35].

- Hm, - Frenks norūca, - tu tā neteiktu, ja būtu redzējis, kā es pūlos uzdabūt Džīnu Ātriju zirgā.

- Tomēr viņa bus Veritija, - es teicu, un ta palika arī tad, kad mēs atklājām, ka viņa ir viņš.

Tagad, kad Professeur Pas de Probleme bija parādījies mūsu vidū, mēs visi varējām sākt rosīties. Kā jau allaž Mada­gaskarā, pirmais darbs bija doties vizītē pie Mananaras apga­bala prezidenta. Viņš bija kluss, patīkams cilvēks, kuram, patei­coties madagaskariešiem raksturīgajām labajām manierēm, gandrīz izdevās noslēpt savu slepeno pārliecību, ka mēs visi esam līdz pēdējam ekscentriskas būtnes, iespējams, pat uz plān­prātības robežas. Tā kā izskatījāmies pēc nekaitīgiem jukuša- jiem, apgabala prezidents samierinājās ar domu, ka mums jāielaužas viņa jurisdikcijā, un uzņēma mūs ar prieku.

Apciemojuši augstāko priekšniecību, mēs devāmies pa bru­ģēto senču ceļu, kamēr nonācām Antanambaobes ciematā, kur Lī bija noskatījusi iespējamo nometnes vietu. Pa ceļam, pro­tams, ikviens zaudēja cerību redzēt īstu mežu un centās izbau­dīt to, kas cilvēkam no meža atlicis. Tas bija kaut kas dīvaini pievilcīgs. Apkārtnei piemita tumši zaļš sulīgums ar Ravenala palmu izplestajiem vēdekļiem, un sīkajās aizās, kur erozija bija sadzinusi dubļu laukumus, negaidot parādījās sīciņi rīsa lau­ciņi - četrstūraini kā no bērnu ūdenskrāsu kastes izkritis sma­ragdzaļais trauciņš. Ciematos ar glītajiem dārziem līčiju koki bija pilni ar oranžsarkaniem augļiem, un krustnagliņu koki - tik perfekti izstiepta ovāla formā, ka atgādināja par pasakai­niem centieniem dārzu mākslinieciskajā apcirpšanā.