Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Tajā vakarā Lī pabaroja Veritiju ar īpatnēju barību, ko bijām sagatavojuši. Pirmkārt, tajā ietilpa vaboļu kāpuri - kādas trīs collas gari un gandrīz unci smagi. Kāpuri izskatījās pēc īpatnējām, dzīvām dūnu segām, tie grozījās kā vecas, resnas dāmas blāvos zīda naktskreklos un droši vien būtu pārvērtu­šies lielās vabolēs, kādas tikām redzējuši, - katra tik liela kā sērkociņu kastīte un brūna kā tikko nopulēta, ar milzīgu de­gunradža ragu uz galvas. Kāpuri, jāatzīst, izskatījās diezgan pretīgi, gluži kā caur spēcīgu mikroskopu aplūkoti cirmeņi, taču Veritijs nemocījās ar mākslinieciskiem aizspriedumiem un uzklupa tiem ar tādu dedzību kā bērns, kuram priekšā no­likts saldējums. Viņš ēda arī maizes bumbiņas ar jēlu olu un medu, kas tam ļoti garšoja. Negribēdami pieļaut, lai Veritija zobi pārāk izaugtu, mēs papildus izsniedzām viņam cukurnied­ru gabalus un reizēm kādu kokosriekstu. Šīs diētas iespaidā ai-ai atplauka un pēc pāris dienām jau rāpās lejup pa virvi, lai ņemtu ēdienu no Lī rokas.

Kad atgriezāmies no nometnes ierīkošanas, Džulians teica, ka vēloties doties nakts medībās uz savu roku, lai pārbaudītu, vai iespējams Antanambaobes apkārtnē atrast kādas mūsu kā­rotā medījuma pēdas. Ļāvām savam medniekam iet, cerēdami, ka viņš no rīta atgriezīsies un pastāstīs, ka esam iekārtojuši no­metni lielākajā ai-ai koncentrācijas vietā, kāda zinātnei pazīs­tama, tomēr diezgan stipri to apšaubījām. Galvenās grūtības sagādāja ai-ai čigāniskais dzīvesveids - viņi pastāvīgi pārvie­tojas. Tie atrod piemērotu fermu, ko izlaupīt, un, kad līdz sātam pieēdušies, iekārto ligzdu pārgulēšanai. Šīs ligzdas no arhitektoniskā viedokļa ir diezgan masīvas - no lapām un vīn­stīgām ar mīkstu migu iekšpusē. Šajās kotedžās ai-ai dienas laikā atpūšas un naktī no tām kā pirāti dodas uzbrukumā, meklēdami nākamo fermu, no kuras iekasēt desmito tiesu. Vienīgās cerības uz laupījumu ir rāpties uz šīm ligzdām dienas laikā. Kaitinoši bija tas, ka vietējās žurkas būvēja zināmā mērā līdzīga lieluma un formas ligzdas, un nebija iespējams noteikt, kuram dzīvniekam miteklis piederēja, kamēr tas nebija sa­sniegts. Rāpties piecdesmit vai sešdesmit pēdu augstumā kokā (riskants pasākums pats par sevi) tikai tāpēc, lai atklātu, ka ligzda pieder žurkai, bija augstākajā mērā kaitinošs un laikie­tilpīgs pasākums. Izskatījās - kaut arī pilnīgi pārliecināti mēs nebijām -, ka ai-ai uzbūvē ligzdu, pārguļ tajā un nākamajā dienā dodas tālāk, lai turpmākajai naktij būvētu jaunu ligzdu. Pat tad, ja ar milzu grūtībām izdevies uzrāpties kokā, ir pilnīgi iespējams, ka ligzda būs tukša. Vēl viens apstāklis bija tāds, ka mēs bijām ieradušies, kā tika uzskatīts, vairošanās sezonas vidū, un, zinot par ai-ai tik maz, mums nebija skaidrs, vai mā­tīte pēc mazuļa piedzimšanas paliek tajā pašā ligzdā, kamēr tas izaug pietiekami liels, lai viņai sekotu, vai arī turpina parastos barības meklējumus, katru nakti būvēdama jaunu ligzdu, un pārnes bezpalīdzīgo mazuli uz jauno bērnistabu.

Mūsu zināšanu trūkums par šo neticamo dzīvnieku (kā, pa­tiesību sakot, par lielāko daļu dzīvnieku) ir nožēlojams. Tomēr cerība pastāv. Pirms dažiem gadiem vairāki ai-ai tika noķerti (toreiz tika uzskatīts, ka tie ir pēdējie, kas vēl eksistē) un pār­vietoti uz rezervāta salu, ko sauc par Nosy Mangabe. Tur šie dzīvnieki laimīgi dzīvoja, un šajā salā ieradās draudīga dāma, vārdā Eleonora Stirlinga. Viņa jau divus gadus pēta salas ai-ai un, kad beidzot publicēs savu doktores disertāciju par tiem, ir cerība, ka lielākā daļa šo dzīvnieku noslēpumu būs atklāti.

Nākamajā rītā Džulians pilnīgā bezbēdībā atgriezās un, lai­mīgi smaidīdams, paziņoja, ka viņa misija bijusi nesekmīga.

Kaut ari mēs to bijām paredzējuši, šīs ziņas tomēr bija kaitino­šas, un mēs devāmies uz nometnes vietu drūmā garastāvokli. Tomēr noskaņojums uzlabojās, kad sasniedzām upes krastu un atklājām, ka viss, ko bijām prasījuši, ir izdarīts - tīrais brī­nums jebkurai vietai pasaulē. Gigantiski bambusi, šķērsgrie­zumā katrs apakštasītes lielumā, zaļā un veca ziloņkaula krāsā, vietumis izraibināti ar melniem traipiem, bija nocirsti otrā upes krastā un atpludināti šurp. Kaudzē sakrauti, tie izskatījās pēc gigantisku kandiscukura stieņu kolekcijas. Bambuss ir viens no dabas mātes visapbrīnojamākajām augu daudzveidības izpaus­mēm. Izgriežot vienu tā posmu (katrs ir apmēram trīs pēdas garš) un nocērtot tā vienu galu, var iegūt gandrīz nesalaužamu, elegantu trauku: krūku, burku, ūdens tvertni vai vāzi. Pārcēr- tot posmu uz pusēm un aplīdzinot malas, iegūst divas krūzes, pāršķeļot posmu gareniski, iegūst gigantisku pelnu trauku vai ērtu paplātes veida trauku, kur glabāt tādus priekšmetus kā saspraudes, zīmuļus un pildspalvas.

Mēs bijām nomērījuši virtuves un dzīvojamās telpas platību, un darbi sākās, tiklīdz bijām ieradušies. Bija aizraujoši vērot, kā būve veidojas. Vispirms ar lāpstām tika izraktas bedres stāv- baļķiem. Vienīgais instruments, kas vēl tika izmantots celtnie­cībā, bija coup-coup (dažādās pasaules malās pazīstams arī ar nosaukumu mačete, cutlass, parang, kri vai yataghari). Šis ār­kārtīgi vērtīgais instruments ir kaut kas līdzīgs zobena mazajam brālim, ass kā bārdas nazis, prasmīga vira rokās tas kļūst gan­drīz vai par ķermeņa daļu, par nāvējošu un precīzu viņa rokas pagarinājumu. Labi uzasināts coup-coup spēj nocirst cilvēkam roku, pāršķelt galvaskausu uz pusēm vai precīzi pārcirst zāles stiebru divās daļās.

Ātrums un precizitāte, ar kādu ciematnieki rīkojas ar šiem nāvējošajiem ieročiem, ir neiedomājami. Tiklīdz bedres bija izraktas, no bambusu stumbriem nogrieza visas lapas un ma­zos zariņus. Bambuss tika ievietots bedrē, tā ka mēs varējām novērtēt tā garumu, jo nevēlējāmies tādu māju, kurā, kaut arī tā būtu visnotaļ piemērota septiņiem rūķīšiem (vai malagasie- šiem), mums pastāvīgi galvas sistos pret spārēm, it kā mēs dzī­votu Elizabetes laikmeta kotedžā. Kad ēkas augstums bija no­teikts, bambusu galotnes nocirta konusveidā, iedzina zemē un pamatīgi nostiprināja. Pa to laiku no viena bambusa tika no­vilkta tā izturīgā miza, kas sagādāja nepieciešamo "virvi", ar kuru piesiet šķērskokus pie stateniskajiem stumbriem. Vien­laikus tika sagatavots jumta materiāls. Tas sastāvēja no palmu zariem, kuru centrālā dzīsla bija pāršķelta gareniski, tā ka lapas varēja nokarāties uz abām pusēm kā telts. Kad mājas sijas bija uzliktas un nostiprinātas, tika uzklāts šis zaru jumta segums.

Līdz pusdienlaikam pamatkonstrukcija bija gatava un puse jumta uzklāta. Ātrums bija neticams. Līdz tam brīdim, kad mēs atgriezāmies no pusdienām, ēka bija gatava. Līdz tējas laikam teltis bija uzslietas: mūsējā - zem maizes koka, toties filmēšanas grupa gribēja redzēt savas elegantās, zaļās teltis noteiktā rindā. Frenks uzstāja, ka viņa oranžā telts ar baltajām svītrām jāuzceļ smilšu kāpā, kas pilnīgi sabojāja skatu no mūsējās telts. Bet kas gan mēs bijām, lai strīdētos ar režisoru? Tagad bija vajadzīgas tikai dažas detaļas, lai pabeigtu ierīkojumu, - mazmājiņas, at­kritumu bedres un tā tālāk. Mūsu daudzveidīgā bagāža bija iz­kravāta un salikta vienā kaudzē jaunuzceltajā mājā, lai to izšķi­rotu. Ap to laiku ciemata iedzīvotāji jau bija pārliecībā, ka pil­sētā ieradies cirks.

Trakākā rosība tobrīd notika mazliet augstāk kalnā, kur tika būvēta dzīvnieku mītne, kad mums negaidot uzbruka šķietami visjaunākā Antanambaobes iedzīvotāju paaudze un sastājās divpadsmit lokos apkārt mājai. Bērni bija ļoti glīti, ļoti klusi un rātni, taču, izplatoties ziņām par mūsu ekscentriskumu, viņu saradās arvien vairāk un vairāk, un loks nepārtraukti savilkās ciešāk. Viņi bija teicami audzināti, tomēr pats fakts, ka bērni sasēdušies apkārt, aizkavēja mūsu iedzīves izsaiņošanu un ie- kārtošanos. Turklāt no kopā sablīvēto ķermeņu karstuma vien dzīvojamās mājas iekšējā temperatūra palielinājās par pieciem grādiem.