Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Bija kāds vīrs, kura uzvedība mūs visus apstulbināja. Mēs ilgi strīdējāmies par to, ko tā nozīmē, taču bijām pārāk gļēvi, lai ietu un pajautātu viņam pašam. Viņš šķērsoja upi pirogā un tad devās pāri smilšu kāpai uz veļas mazgātāju taku. Vīrs bija mazs un slaids, rūpīgi tērpies īsbiksēs un tīrā kreklā. Viņam galvā bija Malagasijā tik iecienītā salmu cepure un pār plecu spieķis, kura galā šūpojās maza salmu somiņa, kurā droši vien atradās viņa pusdienas. Nonācis iepretim mūsu mājoklim, vīrs apstājās, noņēma cepuri, nolieca galvu embrija pozā un no­murmināja sveicienu, kuru mēs atņēmām. Kad šī ceremonija bija galā, viņš no jauna uzlika cepuri un turpināja ceļu garām dzīvnieku mītnei. Tikai tad, kad viņš bija pagājis garām vairāk­kārt, es pamanīju, ko vīrs dara. Pacēlis cepuri mūsu priekšā, viņš to atkal pacēla, iedams garām dzīvnieku mītnei, kuras vie­nīgais iemītnieks bija Veritijs. Vai viņš domāja, ka šis dzīvnieks ir ļaunprātīgs un tādējādi viņa pienākums ir izrādīt cieņu, pirms viņu ķērusi kāda šausmīga liksta? Mēs to nekad neuzzi­nāsim, tomēr ikreiz, kad vīrs šķērsoja upi, viņš noņēma cepuri gan mūsu, gan mūsu vērtīgā īpašuma priekšā.

Vēl viens tēls, ko mēs labi iepazinām, bija meitene ar spaini. Tukla, tomēr gracioza, ar platu, mirdzošu smaidu un miegai­nām, izaicinošām acīm, šī jaunā dāma divreiz dienā nāca uz upi pēc ūdens. Šim nolūkam viņa izmantoja milzīgu, dzeltenu plastmasas spaini. Vispirms mēs dzirdējām meiteni dungojam pie sevis sulīgā un melodiskā strazda balsī, tad parādījās viņa pati ar spaini galvā kā cepuri. Tā kā spainis bija liels, tas pilnīgi apsedza galvu, tā ka meiča spēja saredzēt tikai savas kājas, tomēr viņa soļoja pa taku ar visiem tās akmeņiem un saknēm tik droši kā kalnu kaza. Spainis, protams, darbojās kā pastiprinātājs, pie­šķirdams viņas dziesmai atbalss efektu. Atceļā, balansēdama

spaini ar ūdeni uz galvas, meitene mums žilbinoši uzsmaidīja, novēlēja labu dienu un turpināja kāpt kalnā, joprojām laimīgi dziedādama. Mēs ļoti gaidījām viņas pārāk īsās serenādes un cirka priekšnesumu ar spaini.

Ap to laiku Veritijs bija kļuvis ļoti rāms, un Lī katru vakaru baroja viņu no rokas. Barošana no rokas nav pilnīgi nepiecie­šama, bet nudien palīdz gūt patiesu priekšstatu par to, cik daudz barības dzīvnieks patērē. Atstāti savā vaļā, dzīvnieki mēdz iz­mētāt ēdienu un sašķaidīt gabalos, tā ka no rīta, tīrot būri, ir ār­kārtīgi grūti saprast, cik daudz dzīvnieks apēdis. Veritijam ļoti garšoja medus bumbiņas badmintona bumbiņas lielumā, dari­nātas no medus, olas un maizes. Pēc tam viņš dabūja savus kustīgos, resnos vaboļu kāpurus, kurus ar baudu sagrauza. Tā kā ai-ai masīvie zobi pastāvīgi aug, ir svarīgi dot dzīvniekam kaut ko cietu graužamu, lai zobi nepārvērstos ilkņos. Līdzeklis, protams, bija labi daudz pūstošu baļķu, kokosrieksti ar visu čaulu un cukurniedru stiebri. Tos un vaboļu kāpurus piegādāja Marks, kas bija mūsu celtniecības darbu priekšstrādnieks - maza auguma plecīgs, mundrs cilvēks, pilnīgi pārņemts no Lī, taču nemitīgi, viņai par dusmām, sauca to par mammu.

Bija aizraujoši vērot dažādās metodes, kādas Veritijs izman­toja katrai ēdmaņai. Medus bumbiņas bija mīkstas, tāpēc viņš ar vidējo pirkstu kā dakšiņu cēla gabaliņus pie mutes. Tāda pati apiešanās pienācās resnajiem kāpuriem, bet parasti viņš tiem vispirms nokoda galvu, tā ka kāpuri locījās, izbīdīdami dažādas savu iekšējo orgānu daļas un saplakdami kā diezgan pretīgi baloni. Cukurniedres viņš ar saviem milzīgajiem zo­biem pārkoda starp posmiem, nolobīja cieto, ārējo mizu, ka­mēr tika pie mīkstākās, sulīgās serdes. Kad katrs cukurniedres gabaliņš bija šādā veidā apstrādāts, tas izskatījās pēc dīvaina vi­duslaiku instrumenta - īpatnējas basa taures vai varbūt kaut kā līdzīga arhaiskai flautai.

Kokosrieksti, gandrīz tikpat lieli kā pats ai-ai, sagādāja cita veida grūtības. Pirmkārt, vajadzēja ar kaltveida zobiem noplēst biezo, mirdzošo, zaļo mizu. Kad ai-ai nolēma, ka noplēsis pie­tiekami lielu mizas daļu, viņš ķērās klāt riekstam, kas nu bija daļēji atsegts. Viņš izurbās tam cauri kā loka zāģis, veidodams apmēram divarpus collas lielu caurumu. Tie, protams, bija jauni rieksti, kuriem iekšā joprojām bija "piens", tāpēc Veritijs vēlreiz izmantoja pirkstu, iemērkdams to pa caurumu šķid­rumā un tad neticami ātri un izveicīgi celdams pie mutes. Šajā attīstības stadijā kokosrieksta mīkstums vēl nav sastindzis kā tajos riekstos, kas nonāk Eiropā, bet atgādina nedaudz saldu, puscaurspīdīgu, bālu želeju ar kokosriekstu garšu. Ticis pie garduma, Veritijs tagad izmantoja savu kustīgo burvju pirkstu, lai aši ķeksētu ārā želeju. Pēc tam viņš bija notiesājis visu želeju, kurai spēja tikt klāt, sekoja pārtraukums, kad caurums tika paplašināts, un tad pirksts atkal tika laists darbā. Šis trešais pirksts nav garāks par pārējiem, bet tāds izskatās, jo ir ļoti tievs un kaulains.

Saņēmis sapuvušu baļķi, ai-ai to rūpīgi izpētīja, ūsas kustinā­dams, ausis grozīdams, gatavs uztvert klusāko čaboņu, resnam kāpuram graužoties koka iekšienē. Tad viņš uzbruka baļķim ar zobiem, izgrauza tuneli, iebāza pirkstu uzmanīgi kā ķirurgs zondi, uzdūra kāpuru uz naga un izveicīgi izvilka no tā pazemes mājas. Izklausās dīvaini, bet Madagaskarā nav dzeņu, un pastāv vie­doklis, ka putnu lomu mežu ekoloģiskajā sistēmā izpilda ai-ai.

Vienīgā skaņa, ko ai-ai izdeva, ja tika negaidot iztraucēts, bija līdzīga garai ošņāšanai. Kventins ļoti precīzi aprakstīja, ka skaņa izklausās kā centieni apslāpēt pamatīgu šķaudienu. Kādu nakti Mikijs izdzirdēja ai-ai kliedzam tā, kā to būtu darījis mīlas apsēsts kaķis, un viņa pienākuma apziņa bija tik liela, ka Mikijs sadabūja savu aparatūru, uztrausās kalnā uz dzīvnieku māju un, pārciezdams miljoniem līksmu izsalkušu moskītu uzbru­kumu, šo skaņu ierakstīja. Vērodams Veritiju un viņa ciltsbrā­ļus, es nācu pie nepārprotama slēdziena, ka tie ir sīksti dzīvnie­ki, varētu teikt - izdzīvotāji, un ievērojami saprātīgāki par citiem lemūriem, ar kuriem man līdz šim nācies saskarties.

Iekārtošanās nometnē izrādījās tikpat sarežģīts process kā ie­vākšanās jaunā mājā. Uz daža laba ciešanu pilnajiem kliedzie­niem, cenšoties noskaidrot kādas lietas - no skrūves līdz sardīņu kārbai, no kompasa līdz alus pudelei - atrašanās vietu, vienmēr atsaucās Greiema rāmā balss. Ar kāda sestā prāta palīdzību, kas zinātnei nav izskaidrojams tāpat kā rīkstniecība, Greiems bija paturējis prātā tādu kā mūsu mantības atrašanas karti, kuru spēja atpazīt kā dators. Reiz es tā, starp citu, iejautājos, kur pali­kusi Lī. Pat nepacēlis acis no grāmatas, kuru viņš tobrīd lasīja, Greiems sniedza man sievas gaitu īsu aprakstu, sākot no tā mirkļa, kad viņa tajā rītā piecēlās, un beidzot ar informāciju, ka viņa tikko uz brīdi aizgājusi uz ciematu, droši vien apvaicāties par cukurniedrēm. Greiems bija mūsu ekspedīcijas Džīvsa [38] ko­pija, un bez viņa mēs visi jutāmies dezorientēti kā Pavlova suņi bez zvana.

Pa to laiku medības turpinājās. Džons, Kventins un Džulians gandrīz katru nakti devās prom un atgriezās tukšām rokām.

Reiz viņi ieraudzīja ai-ai, Džulians neticami ātri un izveicīgi uzskrēja kokā un satvēra dzīvnieku aiz astes. Nav jābrīnās, ka, saskardamies ar šādu necieņu, ai-ai pagriezās un iecirta zobus Džulianam rokā. Par laimi, pirms lieta nonāca līdz amputācijai, Džulians palaida asti vaļā, bet brūce tomēr palika. Lieki piebilst, ka, medniekiem atgriežoties, pa visu nometni skanēja sauciens: "Greiem, kur ir plāksteris? Greiem, kur ir antibiotiskais bal­zams?" Greiems rāmā balsī kā Hārlijstrītas speciālists vadīja mūsu centienus.