Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Vēl viens maģisks radījums bija liels, žurkai līdzīgs nezvērs, kas, ja ar to iznākot saskarties, nekavējoties sākot masturbēt. Ga­rāmgājējam šī dīvainā uzvedība esot jāuztver mierīgi un visā no­pietnībā jāturpina savs ceļš. Ja viņš apstājoties un sākot smieties - un es domāju gan, ka masturbējoša žurka ir skats, kas izraisa ne­prāta līksmību - radījums pārskaišoties un saceļot pamatīgu vētru, kas tik ļoti mainot meža izskatu, ka ceļinieks varot apmal­dīties un viegli iet bojā.

Vēl kāds stāsts vēstīja par reāli eksistējošu dzīvnieku - slaidu, brīnišķīgu, mangustam līdzīgu radījumu, ko sauc par mungo.

Šiem mazajiem dzīvnieciņiem piemīt tieksme uz cāļiem, un, cie- matniekiem par dusmām, viņi tos nogalina un apēd, kad vien var atrast. Mungo it kā piemītot kāda riebīga rakstura īpašība. Ja tam gadoties nonākt pie pamatīgi būvētas un pārpilnas vistu kūts, tas visiem spēkiem cenšoties iekļūt iekšā. Ja būves pamatī­gums izjaucot slepkavīgos plānus, mungo aiz vilšanās atklājot sa­vas būtības visriebīgāko daļu. Niknumā griezdams zobus, tas pa­griežot kūtij pēcpusi un "palaižot vēju" cauri restēm. Fermeris, no rīta atnācis apraudzīt vistu kūti, atklājot, ka šīs nelietīgās rīcī­bas rezultātā visas vistas nosmakušas, tā ka no šīs velnišķības ciešot ne tikai pats mungo, bet arī fermeris. Es nejautāju skolotājam, vai tad vistu kūtī nav iespējams ierīkot gaisa kondicionētāju, lai no­vērstu šāda traumatiska notikuma risku.

Neveiksmīgās medības turpinājās, un diena, kad televīzijas uzņemšanas grupai nāksies atgriezties mājās, nāca tuvāk un tuvāk. Protams, mēs visu šo laiku bijām filmējuši, uzņēmuši daudzas pēdas filmas, kurā Lī baroja Veritiju. Tā kā filma bija kasetē un mums līdzi mazs televizoriņš, lai varētu apskatīt no­filmēto materiālu, iedomājāmies, ka būtu labi to aiznest uz vietējo skolu un parādīt bērniem dažus kadrus ar Veritiju. Mēs cerējām tādējādi sasniegt trīs mērķus. Pirmkārt, mēs domā­jām, ka būtu interesanti nofilmēt bērnu reakciju, jo daudzi no viņiem nekad agrāk nebija redzējuši televīziju. Otrkārt, tas pa­rādītu, cik Veritijs ir maigs un nekaitīgs. Treškārt, mēs cerē­jām, ka bērnu stāsti mudinās viņu vecākus palīdzēt mums ai-ai medībās. Tomēr viss nenotika gluži tā, kā bijām paredzējuši.

Skola atradās kādu jūdzi tālāk, un uz to veda ļoti stāva, lie­tus izdangāta, sarkana laterīta taka. Bija diezgan grūti pa to pārvietoties jau sausā laikā, un varēja tikai brīnīties, kā bērni tiek galā lietus laikā, kad taka, visticamāk, pārvēršas par kaut ko līdzīgu vienai no vissarežģītākajām un bīstamākajām slēpo­šanas nogāzēm.

Skolas ēkas bija diezgan pamatīgas, būvētas no koka un ķie­ģeļiem, un mūsu publika - apmēram simt piecdesmit bērnu - vecumā no sešiem līdz desmit gadiem - kā paklausības iemie­sojums sēdēja rindās. Mums ierodoties, atskanēja tikai daži zaglīgi čuksti, reizi vai divas ieklepošanās un basu kāju švīksti pa koka grīdu. Bērni vērās uz mums lielām, tumšām, pārstei­guma pilnām acīm. Šis bija lielu vazaha bars, kas, ja bija vēlē­šanās, spēja ēst mazus malagasiešu bērnus brokastīs, pusdienās un pie tējas, tā ka mazajiem nācās sēdēt klusi un rātni un vērot, kādus brīnumus mēs rādīsim.

Mēs novietojām televizoru tā, lai visiem būtu redzams, un es teicu īsu, vienkāršu runu, pastāstīdams, ka ai-ai nav ļauns radījums un ēd cukurniedres un kokosriekstus tikai tāpēc, ka meži, kuros tas mēdza dzīvot, tagad ir nocirsti - ļoti slikta rī­cība gan malagasiešiem, gan ai-ai -, un tas mudina dzīvnieku zagt ražu. Tad mēs sākām rādīt filmu, un bērni vienā mirklī sa­rosījās. Veritijam parādoties un iznākot būra priekšpusē, at­skanēja skaļa ieelsošanās, kas izplūda aši apspiestos pārstei­guma saucienos, kad parādījās Lī roka ar medus bumbiņu un bija dzirdama viņas maigā sarunāšanās ar Veritiju. Veritijs pa­ņēma ēdienu, un, kad bumbiņa bija apēsta, no jauna parādījās Lī roka, šoreiz turot vienu no resnajiem vaboļu kāpuriem. El­sošana pieņēmās spēkā. Tad lūk, kāpēc bērni bija vākuši tik daudz kāpuru - lai pabarotu ai-ai! Un par savākto pārtiku ai-ai, viņiem bija maksājuši īstu naudu un devuši saldumus. Cik neparasti! Acīm spulgojot un zobiem mirdzot, bērni ķiķināja un vēroja, kā ai-ai tiek galā ar kāpuru - nokož tam galvu un pēc tam ar savu burvju pirkstu izķeksē saturu no joprojām raustīgā

ķermeņa.

> >

Filma beidzās, bet rādījās, ka bērni spētu to negarlaikodamies skatīties visu dienu. Skolotājs lika viņiem nodziedāt mums pa­teicības dziesmu par apciemojumu, ko tie ar sajūsmu arī izda­rīja. Taču mums piedurknē bija paslēpts vēl viens pārsteigums. Kamēr bērni bija iegrimuši Veritija barošanas vērošanā un dziedājuši, mēs bijām viņus filmējuši. Nu mēs uzlikām šo filmu.

Brīdi valdīja stings klusums, iekams kāds atpazina draugu. Šī ziņa izskrēja pa rindām zibenīgā ātrumā, un tad bērni, smie­damies un rādīdami, izbrīnā pazina savus draugus un - brīnu­mainākais no visiem brīnumiem - arī paši sevi. Tas bija labāk, nekā nemitīgi vērot garlaicīgu vecu veco ai-ai. Teikt, ka filmai bija panākumi, nozīmētu nepateikt neko. "Mūzikas skaņas", "Mērija Popinsa" un "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" kopā ne­spētu izraisīt lielākas gaviles. Par tādiem panākumiem sapņo visi Holivudas varenie, bet gaužām reti tos sasniedz. Dabiski, ka filmu nācās atkārtot vēlreiz, un tad vēlreiz. Mēs jutām, ka šī filma, ja vien mēs atļautu, paliktu uz ekrāniem ilgāk nekā "Peļu slazds".

Pēc tam mēs izmēģinājām vēl vienu triku. Mēs pavērsām kameru pret klasi, un nu bērni varēja redzēt sevi uz ekrāna - te tuvplānā, te kopā ar draugu pulciņu. Neizbēgami, viņi māja sev ar rokām un slāpa vai nost smieklos, kad attēls māja pretī. Manuprāt, bērni labprāt līksmotu par mūsu brīnumiem visu dienu vai pat visu nākamo mēnesi. Bet diemžēl mums nācās viņus atstāt un atgriezties nometnē kopā ar savām burvju triku kastēm.

Es tiku brīnījies, kāpēc mūsu viesmājā pie Alaotra ezera tele­vizors bija ticis atstāts ieslēgts pat tad, kad bārā neviena nebija, līdz atklāju, ka apmēram piecdesmit cilvēku no tirgus laukuma stāvēja ārpusē uz ielas un caur diviem skatlogiem ekrānā iekar- suši vēroja ļoti krāsaino un detaļās ārkārtīgi izsmalcināto franču ziepju operu. Piekritu, ka televīzija var sniegt daudz, taču tai piemīt ari graujošs efekts. Biju pārliecināts, ka šis klases sauk­šana pie kārtības mūsu skolotājam prasīs daudz lielākus pūliņus nekā centieni savaldīt kaķi ar septiņām aknām.

Pa ceļam atpakaļ uz nometni mēs pabraucām garam zebu ganāmpulkam - milzīgiem, pēc izskata rāmiem dzīvniekiem ar samtainu ādu un kupriem kā maziem kamieļiem. Šis skats, pro­tams, Madagaskarā ir ļoti parasts, jo šos dzīvniekus godā kā sabiedriskā prestiža simbolus. Bagāta cilvēka bērēs liela daļa no viņa ganāmpulka tiek nokauta, un kapus reizēm grezno ar zebu ragiem. ŠI konkrētā bara īpatnība bija tā, ka ganāmpulku, kas sastāvēja no apmēram desmit lieliem dzīvniekiem, bruņo­jies ar rīksti paša garumā, uzraudzīja un trenkāja mazs zēns ar nemierpilnām acīm, ne vecāks par sešiem gadiem. Nebūtu pār­spīlējums apgalvot, ka zebu savam ganam nepievērsa ne ma­zāko uzmanību. Zebu ir nešaubīgi pārliecināti, ka ne tikai ceļi,

bet itin viss radīts vinu ērtībām.

>

Tie bezmērķīgi klīda, nopūtās, berzēja galvu, apstājās pakoš- ļāt gremokli vai noplūca zāles kumšķi ceļmalā. Reizēm kāds pagriezās un lempīgi soļoja atpakaļ pa to pašu ceļu, no kurienes nācis, un tad pārsteigts un apvainots blenza uz mazo zēnu, kas lēkāja tam pa priekšu un šmīkstināja pa degunu ar rīksti. Tik­līdz zēns lopiņu bija pagriezis pareizajā virzienā, viņš atklāja, ka kāds cits no aizbilstamajiem noklīdis no ceļa, iekļuvis mazā saimniecībā un ņemas to izlaupīt, ar dziļām gardēža apmierinā­juma nopūtām sveikdams pirmos tā gada sparģeļu dzinumus, līdz zēns, dzīvniekam par lielu sapīkumu, aizdzina to atpakaļ uz