Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

ceļa.

>

Mazais zēns lēkāja apkārt savam ganāmpulkam kā sīks, brūns naktstauriņš ap lielu, kūtru, lempīgu un iespējami bīstamu sveces liesmu. Ieraugot toijotas tuvošanos, gan zēns, gan zebu izrādīja visus kolektīva nervu sabrukuma simpto­mus. Kaut arī mēs apstājāmies, zebu trauksmaini auļoja pa apli, un mēs baidījāmies, ka kāds no viņiem varētu uzmīt ma­zajam zēnam un sabradāt to līdz nāvei, pat nemanīdams. Par laimi, tajā brīdī pieskrēja zēna tēvs, kas iepriekš bija apstājies papļāpāt, un ar savu izturīgo nūju kliegdams noslānīja zebu, cik necik ieviesdams ganāmpulkā kārtību, izrīkodamies gluži kā nikns virsseržants ar nevīžīgiem jaunkareivjiem pilnā parā­des laukumā. Dodamies mums garām, viņš pacēla cepuri un starojoši uzsmaidīja. Mazais zēns izskatījās sarūgtināts, taču es redzēju, ka viņš divas vai trīs reizes bija izvairījies no gandrīz pilnīgi drošas nāves, tā ka es jutu - viņam par tēva iejaukšanos vajadzēja būt pateicīgam.

Apmēram tajā laikā parādījās Džona briesmīgie pīlēni. Līdz šim es biju domājis, ka viņi ir pārāk mazi, lai pamestu mātes, kas iesprostojušas viņus ciematā. Nu tie bija paaugušies un gana lieli, lai dotos meklēt barību uz savu roku. Pirmajā dienā mēs varējām dzirdēt pīlēnu uzbudināto pēkšķēšanu jau ilgi, pirms ieraudzījām tos vienā rindā nākam pa taku no ciemata, sa­trauktus kā bērnus, kas iet uz jūrmalu. Pīlēni bija trīs: abi lielākie brūni, mazākais balts. Viņi pārvietojās ašā, gāzelīgā riksī, nemi­tīgi pēkšķēdami. Iedami pa taku, tie nozuda pāri kāpai upes virzienā.

- Cepetim pārāk mazi, - Frenks skumīgi secināja. - Toties no tiem varētu iznākt laba zupa.

Džons apstulba.

- Tu nevari tos ēst, - viņš protestēja. - Tik mīļi mazulīši! Man patīk pīles.

- Man arī, no kulinārā viedokļa, - Frenks atteica.

Pusstundu vēlāk pīlēni pēc peldes atkal parādījās no kāpas otras puses un noturēja apspriedi. Mūsu nometne viņus neap­šaubāmi ārkārtīgi interesēja, un pēc īsas sarunas par labāka­jiem veidiem, kā tai tuvoties, pīlēni nostājās rindā, metās lejā no kāpas, skaļi pēkšķēdami iegāzelējās mūsu vidū un aizti- pināja pie Tima, kurš tobrīd centās aiznest tasi tējas Mikijam, kurš jutās slikti un bija spiests uzturēties telti. Tims gandrīz nogāzās visā garumā, tēja aizlidoja pa gaisu.

- Sasodīts! - viņš iesaucās. - Ir jau gana slikti, ka gailēni auro tev ausi četros no rīta. Un nu viss pagalms pilns ar pilēm.

- Mazie mīlulīši, - Džons maigi dūdoja. - Mīļie, mazie pī-

lukini!

) >

- Ak, kungs, - Frenks noteica. - Es eju uz savu telti. Pasakiet man, kad Šērlija Tempļa būs beigusi, labi?

Pa to laiku plļukiņi izbrīnā pētīja mūsu mājokli gluži kā sa­vulaik malagasiešu bērni. Visvairāk viņus interesēja kaudze rūpīgi izmazgātu skārda kārbu vienā kaktā. Viņi lēnām tuvojās kaudzei, apmainīdamies ar klusām, dūdojoši jautājošām ska­ņām. Tad viens no pīlēniem paliecās uz priekšu un drošsirdīgi centās apēst sardīņu kārbu.

- Nabaga mazulīši ir izsalkuši, - Džons secināja, pasniedzās pēc saziedējuša maizes gabala un ņēmās to drupināt mazos ga­baliņos.

- Tev nevajadzētu viņus iedrošināt, - es brīdināju, bet bija par vēlu. Pīļukiņi savā īsajā mūžiņā vēl nekad nebija redzējuši maizi un vienprātīgi ņēmās līksmoties. Vienu no viņiem šī jaunā delikatese tik ļoti apbūra, ka tad, kad maize izbeidzās, viņš ieraudzīja pagaru cigaretes galu un uzklupa tam. Cigaretes gals ieķērās tam knābja kaktiņā, un pīlēns nu izskatījās pēc diezgan izlaidīga Donalda Daka.

- Nē, nē, tēvocis Džons neļauj, - Džons dūdoja, paceldams putnu un izvilkdams vainīgo nodeguli.

- Pilnīgi pareizi, - es piekritu. - Viņi ir pārak jauni, lai

smēķētu.

>

- Tēvocis Džons iedos jums vēl mazliet gardās maižukiņas, - Džons turpināja.

Protams, ka no tā brīža mums vairs nebija glābiņa. Pīlēni ieradās katru rītu, aši nopeldējās un tad pāri smilšu kāpai au­ļoja pie mums kā amerikāņu kavalērija, uzbrūkot nepakļāvī­gam indiāņu ciematam. Viņi tika iekšā itin visur un drūmā ap­ņēmībā centās nogaršot itin visu. Mēs pastāvīgi klupām un kāpām viņiem virsū. Brīnums, ka nevienu nenogalinājām. Pī­lēni tik ļoti integrējās mūsu sadzīvē, ka pat diendusu snauda kopā ar mums, ja un kad vien atpūtāmies. Būdami nometnes iemītnieki, viņi uzvedās tikpat trakulīgi un kaitinoši kā tikko no mātes atšķirts, nedisciplinētu kucēnu metiens. Tad pienāca liktenīgā pērkondārdu kastes cīņas diena.

Kamēr dzīvojām Mananaras viesmājā, mūs apciemoja divi seni draugi - Renē un Deivids Vinni. Dzīvodama Parīzē, Renē bija palīdzējusi kopt un pētīt pirmos trīs ai-ai, un viņa arī bija iepazīstinājusi mani ar mazo Hemfriju, kurš iedvesmoja mūs rīkot ekspedīciju. Aizbraukdama Renē man atstāja ārkārtīgi noderīgu dāvanu. Tas bija melns plastmasas maiss ar piestip­rinātu dušas šļūteni. Maiss jāpielej ar ūdeni un jāatstāj saulē, un apmēram pēc stundas ūdens ir dušas temperatūrā. Tad maiss jāuzceļ piemērotā kokā, tādējādi izveidojot karstas dušas kabīni.

Mēs bijām iztīrījuši vietiņu starp krūmiem un pagodinājuši to ar nosaukumu "vannas istaba". Vienā stūrī bija maza palmu lapu būdiņa, kurā atradās liels caurums un pāri tam majes­tātiski uztupināta "pērkondārdu" jeb Bloksama kaste. No koka nokarājās dušas maiss un zem tā - plastmasas plāksne, uz kuras stāvēt. Sākumā mums bija grūtības ar dušu. ja maiss bija pacelts pietiekami augstu, lai es varētu stāvēt apakšā, tad Lī savukārt nevarēja aizsniegt atgriežamo rokturi. Pāris dienu mēs mocījāmies ar šo problēmu, un tad Lī radās spoža ideja.

- Bloksama kaste, - viņa triumfējoši teica. - Vienkārši jāno­liek tā zem dušas, kamēr tu mazgājies, un tu vari uz tās sēdēt.

Es ar prieku gaidīju iespēju izmēģināt šo jauninājumu, kaut arī nebūtu tik dedzīgi vēlējies piedalīties eksperimentā, ja zi­nātu, kāds būs tā rezultāts.

Nākamajā rītā Bloksama kaste tika pienācīgi pārvietota, es apsēdos uz tās un drīz vien biju klāts ar ziepju un šampūna putām. Tieši tobrīd, pabeiguši rīta peldi, nometnē ieradās pīļu- kiņi. Viņiem par pārsteigumu, nometnē neviena nebija. Visi jaukie cilvēki, kas parasti klupa pār viņiem, kāpa tiem virsū, kliedza uz viņiem un reizēm arī pabaroja, bija nozuduši. Tajā mirklī, ziepju un ūdens uzmundrināts, es sāku dziedāt.

Pīlēni acumirklī juta pamudinājumu rīkoties. Visi steidzīgi metās apkārt teltij, triekdamies un klupdami cits citam pāri, sajūsmināti par to, ka izdevies atrast vismaz vienu no jauka­jiem cilvēkiem. Nokļuvuši vannasistabā, tie uz brīdi aprima un pārsteigti blenza apkārt. Viņi šeit nekad nebija bijuši, un te nu viens no viņu mīļotajiem cilvēkiem sēdēja ūdens baseinā kā pīle. Vai vismaz viņš izskatītos pēc pīles, ja nebūtu divu lietu. Cilvēks sēdēja uz kastes, un ūdeni klāja baltas putas.

- Sveikas, pīles! - es draudzīgi uzsaucu, apraudams savu "Valdi, Britānija!" priekšnesumu. - Nāciet izpeldēties!

Pīles noturēja ašu, klusinātu apspriedi. Viņas nosprieda, ka tas baltais uz ūdens droši vien ir ēdams - iespējams, tāda kā pūkaina maize. Lai nu kā, viņas nolēma to pagaršot. Visas kā viena tās gāzelēdamās pienāca tuvāk un iegremdēja knābjus manā vannas ūdenī, paskrubinādamas putas. Kā jau viņas bija pieņēmušas, tās bija ēdamas - kaut kas līdzīgs sorbītam ar lavandas aromātu.