Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

- Vai viņu bija grūti noķert? - es jautāju.

- Nē, - Kventins atbildēja. - Tajā kokā bija diezgan viegli uzkāpt - nudien, ja salīdzina ar dažiem citiem. Un viņa tupēja ligzdā, kamēr Džulians to saķēra. Vienīgi dusmas par mazuli.

- Par kādu mazuli? - es satrūkos.

- Nu, viņai bija mazulis, bet tas ķeršanas laikā aizbēga.

- Un jūs viņu tur atstājāt? - es noprasīju.

- Mums nācās atstāt. Es gribēju teikt, mēs viņu visur izmek­lējāmies, bet es bažījos par māti. Gribēju atnest viņu šurp un, cik ātri vien iespējams, dabūt pienācīgā būrī. Lai nu kā, Džuli­ans apgalvo, ka mazulis uzturēsies ligzdas tuvumā, tāpēc mēs rīt no paša rīta iesim atpakaļ un viņu noķersim.

- Nu ko, ceru, ka Džulianam ir taisnība, - es teicu. - Man netīkas domāt, ka mazulis skraida apkārt savā vaļā. Varbūt tas vēl nemaz nav nošķirams no mātes.

- Esmu drošs, ka mēs viņu dabūsim rokā, - Džons mierināja. - Džulians ir par to pārliecināts.

Es īgni noņurdēju, jo biju noraizējies.

- Ja viņam nav taisnība, jums nāksies aiznest mātīti atpakaļ uz to pašu vietu un palaist vaļā, lai tā var atrast savu atvasi.

- Aiznesīsim, aiznesīsim, - Kventins mierināja.

Es biju uztraucies par mazuli, un pat ziņas par to, ka visi mūsu ai-ai ēd dūšīgi, nespēja mani nomierināt. Es pastāvīgi iz­tēlojos, kā vientuļais, nemācītais muļķa mazulis klaiņo apkārt, kā to nemitīgi vajā negantu malagasiešu ordas ar asiem, zibo­šiem coup-coup, apņēmušies mazuli noķert, pakārt un sacirst četros gabalos. Iztēlojos viņu nonākam aci pret aci ar gludeno, pumai līdzīgo fosu, par kura eksistenci viņam nekas nebija zi­nāms un kurš notriec viņu pie zemes ar samtaino ķepu un vienā lielā, rožainā kampienā aprij. Vai arī, šausmu šausmas, viņš va­rētu satikt kaķveidīgo briesmoni ar septiņām aknām, kas cieš no gremošanas traucējumiem un ir dzirdējis, ka ai-ai mazulis, no­rīts bez uzdzeršanas, šo kaiti noteikti izdziedē. Vai varbūt ma­zulis vienkārši tup kokā un šņukst, satriekts par to, ka māte viņu tik nekrietni pametusi. Vienkāršāk izsakoties, es ņēmos sevi ie­dzīt pilnīgi antropomorfiskā un sentimentālā stāvoklī, kāds sa­ņem tik bargu nosodījumu citu ar dzīvniekiem saistītu cilvēku rīcībā.

Nākamajā rītā Kventins, Džons un Džulians gatavojās doties

ceļā.

- Atcerieties, - es teicu, droši vien jau kādu desmito reizi, - jums tas apvidus jāpārmeklē tik ilgi, kamēr viņu atradīsiet.

- Jā, jā, - Kventins nepacietīgi atteica, - mēs tā darīsim.

- Un, ja mazuli neatradīsiet, jums jāatgriežas un jāaiznes mā­tīte atpakaļ.

- Jā, jā. Es sapratu. Esmu par mazuli tikpat ļoti noraizējies kā tu, - Kventins sarūgtināts teica.

Es paskatījos uz viņu - tik flegmātisku kā Gibraltārs. No­spriedu, ka viņam nekad nevarētu būt tāda iztēle kā man.

- Nu ko, dariet visu iespējamo, - es nerimos.

- Es nudien vēlos, lai tu beigtu satraukties, - Lī teica. - Kven­tins par mazuli ir tikpat nobažījies kā tu. Tu uzvedies kā māte.

- Neuzvedos vis, - es stingri atteicu. - Man vienkārši nepa­tīk, ka jebkura dzimuma jauniņi ai-ai naktī klaiņo pa mežu bez pieskatīšanas. jāieskatās tikai tajā intelektuālajā laikrakstā The Sun, lai saprastu, kas var notikt.

- Nāc brokastīs, - Lī noteica.

Rīta tējas sagatavošana un dzeršana, likās, aizņēma neparasti daudz laika. Pagāja septiņas mūžības, kamēr tika pasniegtas brokastis. Pat bariņš bērnu, kas atnesa plastmasas šķīvi, kurā vilnīja kaudze resnu, pelēkbaltu kāpuru, neiepriecināja manu sirdi tik ļoti, kā pienāktos. Tad pēkšņi atskanēja kliedziens, pa ceļu tuvojās Kventins, Džons un Džulians kopā ar palīgiem; Kventins saudzīgi nesa rokās vienu no mūsu lielajām, baltajām, mīkstajām kolekcionāru somām.

- Mēs viņu atradām, mēs viņu atradām! - Kventins triumfē­joši sauca. - Mēs atradām mazuli - viņš bija tieši tur, kur Džu­lians paredzēja!

Es rausos augšup kalnā, tikko spēdams noticēt mūsu laimei.

- Vai viņš nav cietis? - es jautāju.

- Nepavisam ne, un viņu bija viegli noķert, - Džons teica. Es atvēru būri, kurā mitinājās mazuļa māte, Kventins uzmanīgi atdarīja somu un pielika vaļējo galu pie būra durtiņām. Nezinu, ko biju gaidījis, bet katrā ziņā ne to, kas notika. No somas pa­rādījās mazuļa galva, lielās ausis grozījās uz visām pusēm, acu skatiens bija rāms un intereses pilns. Viņš brīdi palika mierā, majestātiski mūs nopētīdams, tad graciozi izrāpās no somas un ietrausās būrī tik augstprātīgi kā mazs princis, kas ieņem savas likumīgās karaļvalsts troni. Šī ierašanās bija tik izcili teatrāla un mazulis tik aristokrātisks un neticami skaists, ka es muļķīgā kārtā izplūdu atvieglojuma asarās.

- Es domāju, ka tu būsi priecīgs, - Kventins novilka, manas uzvedības samulsināts, - nevis staigāsi apkārt raudādams.

- Es esmu priecīgs, - atteicu, izšņaukdams degunu, - un es nemaz neraudu. Vienkārši man no ai-ai piemetas siena drudzis,

sevišķi no mazuļiem.

- jā, - Kventins piekrita, - tas ir ļoti nepatīkami.

Mēs vērojām, kā mazulis aizsoļo pie mātes. Abi par savu at­kalredzēšanos neizrādīja ne mazākās emociju pazīmes. Varētu nodomāt, ka viņi nemaz nav bijuši šķirti. Aši izpētījis būri, ma­zulis ķērās pie nopietnā slāpju dzesēšanas darba - slāpēm nu­dien vajadzēja būt pamatīgām, ja ņem vērā pasākumam iztērēto laiku. Mēs ieturējām gaviļpilnas otrās brokastis un nolēmām jauno mātīti par godu tās sagūstītājam Džulianam nosaukt par Džuljetu.

Kā parasti, gandrīz nonācām līdz kautiņam, spriezdami par to, kā nokristīt mazo princi, un pie vienota slēdziena nonācām tikai tad, kad Kventins ierosināja saukt mazuli par Seru Blok- samu.

Nu mums piederēja četri no atļautajiem sešiem dzīvnie­kiem. Veritiju nedrīkstējām pieskaitīt, jo viņš bija Rolanda dzīvnieks, kuru tas vēlējās savai salai. Visi dūšīgi ēda, un mazuli izturējās tā, it kā būtu jau dzimuši nebrīvē. Tagad, kad viņu bija tik daudz, bija aizraujoši vērot katra uzvedību, īpaši iz­veicīgo slaidā burvju pirksta izmantošanu. Dzīvniekam kusto­ties, šīs jutīgais orgāns tika pastāvīgi izmantots, izklauvējot ap­kārtni.

Jau 1859. gadā Sendvits visos sīkumos aprakstīja ai-ai uz­vedību:

"…noliecis ausis uz priekšu un piespiedis degunu cieši pie zara, viņš aši izklauvēja virsmu ar īpatnējo otro [sic] pirkstu, gluži kā dzenis klauvē pa koku, kaut arī sacēla daudz mazāku troksni, un laiku pa laikam iebāza slaido pirkstu kāpuru ejās, zondēdams kā ķirurgs… Es vēroju šīs darbības ar lielu interesi un biju ārkārtīgi pārsteigts par dzīvnieka apbrīnojamo pielā­go tību saviem paradumiem; to pierāda viņa asā dzirde, kas dod ai-ai spējas atšķirt dažādās skaņas, ko viņa vieglie klauvē­jieni izvilina no koka; viņa acīmredzami asā oža, kas palīdz meklējumos; …dīvainais, slaidais pirksts, kāda nav nevienam citam dzīvniekam un kuru tas pārmaiņus lieto kā izklaudzinā- mo āmurīti, zondi un smeļamo kausu."

Mūsu draudzene Renē Vinna, kas Vincennes zoodārzā Parīzē pirmo reizi iepazīstināja mūs ar ai-ai, pastāstīja, ka novērojusi dzīvniekus izklaudzinām pasniegtos kokosriekstus, droši vien lai noskaidrotu "piena" līmeni, tādējādi nosakot vietu, kur urb­ties riekstā iekšā. Viņa mums parādīja vēl kādu ļoti dīvainu pa­rādību. Viens no ai-ai pasniegtajiem ēdieniem bija biezs, diez­gan blīvs krēms parastos, plakanos plastmasas šķīvjos. Dzīvnieki apgrieza šķīvjus otrādi, izkoda tiem dibenā caurumu un tad caur to izķeksēja krēmu ar pirkstu. Izskatījās, ka viņi neprot ēst krēmu tieši no šķīvja - savu gastronomisko tieksmju pilnai apmierinā­šanai tas tika ēsts caur caurumu.