Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Mēs nonācām pilsētā un devāmies uz viesmāju - iedzert un atvadīties no Madame. Bija dzirdams nebeidzamais kristālu kalēju "trink, trink, trink", un, pirms doties uz lidostu, es ie­grābu nelielu sauju. Agrāk tajā rītā es kā mīlas iztvīkusi viktoriā- niska jaunava (kuru es nekādā veidā neatgādinu) biju noplūcis dažas dīvainas formas lapas no kokiem, kas auga ap mūsu telti, un ielicis starp savas mazliet juceklīgās dienasgrāmatas lappu­sēm. Tam, ka visas lapas pa ceļam uz Džersiju izbira un pazuda, nav nozīmes.

Zāļainajā lidlaukā ieradāmies brīdī, kad lidmašīna tikko bija nosēdusies. Ieņēmām savas vietas, un man acumirklī radās ie­spaids, ka mūsu transporta līdzekli kādā prāta mulsuma brīdī Sniegbaltīte konstruējusi savu rūķīšu vajadzībām. Mēs sēdē­jām niecīgos sēdekļos, kas atradās tik tuvu kopā, ka mūsu ceļ­gali bija kā pienagloti pie priekšējā sēdekļa atzveltnes - maigi izsakoties, tā bija neērta poza. Lidmašīna bija būvēta sešpa­dsmit pasažieriem, un nebūs pārspīlēts, ja sacīšu, ka tā atgādi­nāja pamatīgi piebāztu sardīņu kārbu.

Es nositu līdz lidojumam atlikušo laiku, lasīdams brošūru ar fascinējošu nosaukumu "Fepetra Rahatra Doza"{"Jūsu drošībai").

Uz tās bija lidmašīnas attēls ar norādītām avārijas izejām, no kurām neviena, ņemot vērā saspiestību, nelikās mums sasnie­dzama. Tālāk sekoja aizkustinošs attēls par to, ko vajadzētu da­rīt briesmu gadījumā, - proti, jānoliecas uz priekšu un jāno­vieto galva starp ceļiem. Arī tas man likās neiespējami, pat tad, ja kāds no mums būtu profesionāls akrobāts.

Ļaunākais vēl sekoja. Brošūra vēstīja, ka zem katra sēdekļa at­rodoties glābšanas veste. Es piesardzīgi nopētīju visus sēdekļus, ko spēju saskatīt, ieskaitot savējo, bet nekādas glābšanas vestes nebija. Pamatīgākas apskates rezultātā atklājās, ka glābšanas veste atrodas iepakojumā pie priekšējā sēdekļa atzveltnes - lai to dabūtu rokā, būtu vajadzīga cērte. Ilustrācija liecināja, ka slaida, priecīga un romantiska dāma ne tikai izvilkusi vesti no iesaiņo­juma, bet arī rekordātri uzdabūjusi mugurā, lai varētu eleganti ienirt Indijas okeānā, kad lidmašīna sasniegs ūdeni.

Es rūpīgi pārbaudīju visu scenāriju un nešaubīgi secināju, ka tas nav saprātīgs. Avārijas gadījumā mēs visi apzinīgi cen­stos ieķīlēt galvas starp ceļgaliem, kurus stingri vietā noturētu priekšējā sēdekļa atzveltne. Galvaskausa izmēri šajā procedūrā būtu ļoti svarīgi, un sāpju kliedzieni nemaldīgi norādītu uz pa­sažieriem ar lielāku smadzeņu tilpumu (neandertāliešiem tu­vāka rada cilvēki sasniegtu mērķi ar patiesiem vaidiem un cie­šanām).

Kas notiek, kad galva iespiesta pareizajā pozīcijā un pilots paziņo, ka lidmašīna kritīs ūdenī, nevis zemē? Neapšaubāmi acumirklī saceltos panika. Cilvēkiem nāktos izgrozīties no em­brija pozas un uzvilkt glābšanas vesti. Mazāk vērīgie pasažieri, protams, nebūtu spējīgi atrast savas vestes zem sēdekļa, tādējādi palielinādami bezcerības un nolemtības noskaņu. Pat pieņemot, ka viņi atklātu savas glābšanas vestes atrašanās vietu un aiz­ņemtos cits no cita Šveices armijas nažus, lai uzšķērstu plēvi un dabūtu vestes laukā, - nepietiktu vietas, lai mēs visi vienlaikus tās uzvilktu. Mums to nāktos darīt pēc kārtas - protams, sie­vietēm un bērniem vispirms.

Baidos, ka līdz tam laikam, kad tas būtu padarīts, lidmašīna jau būtu piecas jūdzes dziļi starp haizivīm, pirms vēl kāds pa­gūtu izteikt "Fepetra Rahatra Doza". Es aizvēru acis un centos nedomāt par mehāniskajiem traucējumiem, kad lidmašīna ļodzīgi kā tauriņš pacēlās gaisā.

Mēs atgriezāmies Tanā bez sarežģījumiem un, kompensā­cijai par lielo daudzumu sardīņu un konservētas liellopu gaļas, no kā bijām spiesti pārtikt, pagodinājām sevi ar lieliskām vakariņām Kolberta viesnīcā, sākot ar diviem dučiem austeru katrs un beidzot ar bezē krēmu un ļoti labu vietējo sieru. Pie- bāzušies kā pitons, kas aprijis veselu pigmeju cilti, mēs ar Li devāmies uz guļamistabu, un Li ķērās pie sarežģītā telefonu zvanu un faksu izsūtīšanas uzdevuma, kas bija nepieciešams, lai pabeigtu mūsu darbu. Aplūkojot dzīvnieku zoodārzā, vaja­dzētu padomāt arī par tiem, kas viņu tur atgādājuši. Šis slogs gūlās uz Lī pleciem, jo viņa ļoti labi runāja franciski, kamēr man šīs valodas zināšanas, kā apgalvo mani franču draugi, stipri atgādina spāņu govs izteikšanos - ārkārtīgi necienīga at­tieksme pret angli, kas lētticīgi uzskata, ka runā fran^ais.

Mēģināšu uzskaitīt mūsu darāmos darbus. Pirmkārt, aizsū­tīt garu faksu Džersijas zoodārza direktoram Džeremijam Malinsonam, izlielīties ar saviem panākumiem un sīki izklāstīt, kas katram ai-ai patīk un nepatīk, un to pašu arī par visiem pā­rējiem kolekcijas dzīvniekiem, no maigajiem lemūriem līdz truškāmjiem. Otrkārt, zvanīt, kā likās, vismaz desmittūkstoš reižu, lai noskaidrotu, vai ir pieejama kāda maza kravas lidma­šīna, kuru varam noīrēt. Dabiski, ka mēs negribējām tērēt naudu par lidaparātu Concorde lielumā, pat tad, ja lidmašīna spētu nosēsties bērnu mutautiņa izmēra lidlaukā.

Kā par brīnumu, lidmašīnu izdevās sadabūt bez lielām grū­tībām. Tagad mūsu diskusijās ielauzās matemātika: par cenu nācās vienoties Malagasijas frankos, vienlaikus atceroties, cik sterliņu mārciņas mums atlikušas, kā arī norādīt ceļojuma būru svaru un izmērus metriskajā sistēmā, kaut visus skaitļus rūpīgi bijām pierakstījuši mārciņās un collās. Kopš es astoņu gadu vecumā, saskaitīdams pieci ar četri, pamanījos summā iegūt pārsteidzošo skaitli divdesmit astoņi, tiku sevi uzskatījis par neatzītu matemātikas ģēniju. Atvairīdama manus protestus, ka patiesībā esmu neapjūsmots Einšteins, Lī lika man iziet ārā un izklaidēties zoma, kamēr viņa ar sava kā zutis veiklā sievietes prāta palīdzību pati tiks galā ar šo uzdevumu.

Pēc tam galvenā problēma bija noteikt lidmašīnas izlidoša­nas laiku. Tā kā tobrīd līčiju sezona bija pašā karstumā un cil­vēki tos vadāja uz visām pusēm, noteikt pulksteni bija sarež­ģīti. Taču bija ļoti svarīgi, lai lidmašīna ar Kventinu un mūsu vērtīgajiem dzīvniekiem ierastos Tanā atbilstoši starptautiskā lidojuma grafikam. Turklāt, papildinot šo jau tāpat sarežģīto kārtību, mums vajadzēja atrast arī šoferi, jo pat Džons ar sa­viem daudzveidīgajiem talantiem nevarētu pārvest divas toi­jotas pa šausmīgajiem ceļiem. Atkal mūsu dzīvē ielauzās ne­prātīgie līčiji (augļi, kas man garšoja, bet kurus tomēr es iemā­cījos nīst). Visi labākie šoferi bija aizņemti, braukājot šurpu turpu ar kravas mašīnām un pārvadājot šos tīkamos un gardos augļus. Tomēr beidzot mums izdevās sadzīt pēdas vienam šo­ferim, kam bija laiks uzņemties šo misiju.

Tad savu atbaidošo galvu pacēla nākamā problēma. Mums vajadzēja informēt Džonu un Kventinu par sekmīgu lidma­šīnas noīrēšanu un par tās precīzu ierašanās laiku Mananarā, lai tajā brīdī ai-ai (kas visu laiku mitinājās plašajos krātiņos nometnē) būtu gatavi ceļojuma būros lidot uz Tanu. Šā uzde­vuma veikšana prasa zināmu laiku, un tāpēc, jo ātrāk Džons un Kventins par to uzzinās, jo labāk. Bija trīs paņēmieni, kā no­raidīt viņiem jaunumus: varēja izmantot vietējo pastu vai radio Rolanda birojā, vai arī kādam, kuram mēs varējām uzticēties, būtu jālido uz Mananaru. Tā kā visas telefona līnijas bija ierī­kojis labvēlīgais Mao Czeduns, tās darbojās tikpat labi kā vies­mājas atslēgas. Mēs negribējām riskēt, tāpēc nosūtījām ziņas pa visiem kanāliem.