Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Mūsu piecpadsmit gadus ilgā sadarbība ar Maskarēnu salām sākās tolaik, kad es izraudzījos Maurīciju par atvaļinā­juma vietu. Beigu beigās mēs izvēlējāmies par tresta simbolu fantastisko dodo, jo šis putns tika atklāts Maurīcijā 1599. gadā un līdz 1693. gadam bija pilnīgi izmiris, tādējādi savā veidolā apkopodams to, ko vispār cilvēks nodara pasaulei. Tomēr, sa­sniedzis salu, es atklāju, ka ir vēl citas sugas, kam draud sekošana dodo pretī iznīcībai. Maurīcijas lauku piekūns, piemēram, bija apdraudēts tāpēc, ka tika izcirstas viņa mājvietas - meži un visā apkārtnē izsmidzināti insekticīdi. Pasaulē bija zināmi tikai četri atlikuši putni. Brīnišķīgo rožaino baložu skaits samazinājies tiktāl, ka atlikuši kādi divdesmit. Netālajā Rodrigesā brīnišķīgo, šīs salas iedzimto zeltaino augļēdāju sikspārņu skaits pašlaik no­slīdējis tikai līdz simt divdesmit. Raundā, mazā saliņā netālu no Maurīcijas, truši un kazas, kas muļķīgā kārtā tur ievesti deviņpa­dsmitā gadsimta sākumā, radījuši ekoloģisku haosu, kas apdraud šejienes unikālo rāpuļu un augu populāciju.

Bija skaidrs, ka Maskarēnu florai un faunai izmisīgi vaja­dzīga palīdzīga roka. Starptautiskā putnu saglabāšanas padome bija uzsākusi mēģinājumu pavairot nebrīvē lauku piekūnus un baložus (tas diemžēl izrādījās nesekmīgs), taču neviens neko nedarīja Rodrigesas augļēdāju sikspārņu vai Raundas dīvaino rāpuļu labā. Manas brīvdienas pārauga darbā.

Ar Maurīcijas valdības piekrišanu un palīdzību mēs no­ķērām mazu sikspārņu koloniju un trīs grupas Raundas salas rāpuļu, ko aizvest uz Džersiju, lai tur izveidotu pavairošanas kolonijas. Pa to laiku mēs ar valdības līdzdalību visrosīgākajā veidā centāmies atbrīvot salu no postošā mēra - trušiem un kazām. Mums tas izdevās, palīdzot Jaunzēlandes savvaļas dabas dienestam, kas ir ļoti pieredzējis paņēmienos, kā atbrīvot salas no nepatīkamiem iekarotājiem, un - ticiet vai ne - arī piepalī­dzot Austrālijas jūras kara flotei, kas aizdeva helikopteru mūsu komandas un ekipējuma nogādāšanai salā. Pa to laiku mēs vie­nojāmies ar Starptautisko putnu saglabāšanas padomi pār­ņemt baložu un lauku piekūnu problēmas risināšanu, kaut arī bija maza cerība saglabāt kaut vai vienu no sugām [59] .

Sugu saglabāšanā devīzei vienmēr jābūt - "nekad nesaki - mirt". Tika noķerta maza grupiņa baložu: pusi no tiem atstāja Maurīcijā valdības organizētajā pavairošanas stacijā Blekriverā, pārējos nosūtīja uz Džersiju. Mēs grūti cīnījāmies, līdz beidzot apguvām paņēmienu, kā apgādāt baložus ar to, ko tie vēlas, un guvām panākumus. Šodien, pateicoties centieniem pavairot putnus nebrīvē gan Maurīcijā, gan Džersijā, baložu populācija pieaugusi no sākotnēji zināmajiem divdesmit savvaļas put­niem līdz simt piecdesmit baložiem nebrīvē. Kaut arī galvenās pavairošanas kolonijas atrodas Maurīcijā un Džersijā, turp­mākai drošībai mēs nodibinājām mazas kolonijas ari Anglijā un Amerikā. Mūsu darbs, protams, vēl nav pabeigts, jo sākot­nējais genofonds ir mazs un nākotnē var rasties problēmas. To­mēr mēs vismaz varam teikt, ka esam pavairojuši putnu skaitu, tā ka nu mums ir paraugi, ar kuriem eksperimentēt. Mēģinā­jums glābt putnu, kura skaits sarucis līdz divdesmit īpatņiem, ir ļoti riskants, saspringts sugas saglabāšanas darbs.

Situācija ar lauku piekūniem bija vēl sliktāka, jo bija zināmi tikai četri saglabājušies putni. Karls nogaidīja izdevību un, tiklīdz viens pāris sāka ligzdot, savāca olas un nogādāja putnu mājā Blekriverā. (ja šādā veidā savāc olas, ir gandrīz pilnīgi droši, ka vecāki dēs vēl, tā ka šī rīcība nav gluži tik bezatbildīga, kā izklausās.) Blekriverā Eiropas lauku piekūni tika turēti gatavībā, lai kļūtu par audžuvecākiem, kad vērtīgās olas būs iz­perētas, un Karls bija arī sagatavojies mākslīgajai barošanai, ja tas būs nepieciešams. Tas bija sākums Karla spožajam darbam ar lauku piekūniem, kuru dāsni atbalstīja Piekūna fonds [60] amerikā, ja par kādu cilvēku vispār var teikt, ka viņš atrāvis kā­du sugu no izmiršanas bezdibeņa malas, tad tas ir Karls ar savu mazo vanadziņu. Izmantodams vecos paņēmienus medīšanai ar piekūnu, Karls līdz 1990. gadam aizraidījis atpakaļ savvaļā simt divpadsmit jaunus lauku piekunus. Tas ir neticams varoņdarbs.

Kad mēs ieradāmies no Madagaskaras Maurīcijā, rožaino baložu, lauku piekūnu un Rodrigesas augļēdāju sikspārņu pa­vairošanas kolonijas veiksmīgi darbojās gan Džersijā, gan Mau­rīcijā. Džersijas rāpuļu mājā mums bija būri, pārpilni ar salas gekoniem, scinkiem un boa čūskām, un ievesto kaitnieku pro­blēma Raundas salā bija atrisināta. Tagad bija pienācis laiks sa­ņemt ziņas par operācijas virzību Maurīcijā.

Karls aizveda mūs uz Makabē mežu - vietu, kurā nebrīvē izaudzēti baloži tika atlaisti brīvībā; daži putni nāca no mūsu Džersijas putnu mājas. Maurlcija ir apburoša sala ar dīvai­niem, savītiem kalniem, kas atgādina fonu Dali uzņemtā filmā. Kur vien paskaties, visur milzums dažādu leknu un tropisku zaļumu. Tomēr, ieskatoties tuvāk, var redzēt, ka deviņdesmit procenti veģetācijas te ir ievesti no citām pasaules malām un lēnām virza iedzimtos augus tuvāk iznīcībai. Šis skats ielīksmo tūrista neprašas skatienu, jo viņš gaida, ka teju teju no šīs brī­nišķīgās augu gūzmas, apakštases lieluma hibisku ziediem, lieliem un sarkaniem kā saulriets, no bugenvilijām, kas atgādina pavirši uzmestus rožainus un laškrāsas ziedu apmetņus, pirkstus kopā savijuši, iznirs Tarzāns un Džeina uzticamo šimpanžu pa­vadībā. Par laimi, pagaidām Maurīcija vēl nav tiktāl degradē­jusies.

Makabē mežs ir viens no pēdējiem atlikušajiem iedzim­tajiem mežiem Maurīcijā un tika izraudzīts baložiem par brīvē palaišanas vietu tāpēc, ka tur putniem bija gana daudz platības un dabiskās barības. Mēs ieradāmies mazā nometnē - glītā tel­šu puduri, kur dzīvoja baložu sargi un novērotāji. Katru putnu varēja identificēt pēc krāsaina riņķīša ap potīti, un dažiem bija piestiprināts raidītājs, lai biezajā mežā tos varētu viegli izsekot. Baloži, protams, tika rūpīgi novēroti, lai mēs zinātu, kurš ar kuru pārojas, ko kurš ēd un kurā meža vietā tas viss notiek.

Kaut arī komandu vadīja tāds pārliecināts neprātis kā Karls un tā dzīvoja visai primitīvos apstākļos, ļaudis izskatījās lai­mīgi un šķita, ka darbs viņiem sagādā prieku. Mani vienmēr pārsteidzis tas, ka cilvēkiem, kuri cenšas saprast apkārtējo pa­sauli un gūt zināšanas, pirms tā nolīdzināta ar zemi, jāstrādā par nožēlojami mazu algu vai niecīgām, riskantām dotācijām, kaut arī viņi dara vienu no svarīgākajiem darbiem pasaulē. Jo, tikai mācīdamies saprast pasauli, mēs redzēsim, ko darām ne­pareizi, un varēsim glābt gan pasauli, gan paši sevi.

Kamēr mēs tā sēdējām un pļāpājām, uzklausīdami ziņas par projektu no pirmavotiem, notika kaut kas jauks. Atskanēja pēkšņas spārnu vēdas, un kādas divdesmit pēdas virs mums kokā ielaidās rožainais balodis. Mums par pārsteigumu, tas bija viens no Džersijā izaudzētajiem un brīvē palaišanas prog­rammas ietvaros šurp atsūtītajiem putniem, kā varējām spriest pēc gredzenojuma. Tas aši sakārtoja spalvas un tad, krūtis iz- riezis, tupēja kokā - skaists, tukšu skatienu, kāds raksturīgs vi­siem rožainajiem baložiem, un pilnībā izskatījās pēc viena no nelaimīgajiem Viktorijas laikmeta taksidermijas paraugiem. Protams, mēs balodim pastāstījām jaunumus par tā ciltsbrā­ļiem, ko viņš uzklausīja stoiskā mierā un drīz vien aizlidoja mežā.