Džeralds Darels: Ai-Ai un ES

Kad es pārmetu Karlam, ka viņš šo ainu iepriekš iestudējis, viņš man zvērēja pie slavenā baložu pazinēja Loida Džordža kapa, ka tā neesot. Bija tik silti ap sirdi redzēt Džersijā audzētu putnu tupam kokā, savās mājās šajā salā: lūk, kādēļ vajadzīgi zoodārzi - labi zoodārzi.

Nākamajā dienā mēs valdības helikopterā devāmies uz Raundas salu, lidodami zemu pāri koši zaļajiem cukurniedru laukiem; tos kā gigantiskas ziloņu mēslu čupas izgreznoja vul­kānisko iežu uzkalniņi, kas bijuši pārāk lieli, lai tos nolīdzinātu. Tikko bijām pametuši Maurīciju, un, lidojot virs mirdzošā, zilā ūdens, mēs sev priekšā ieraudzījām Raundas salu kā kroplīgas bruņurupuča muguras augšdaļu. Tikai 1986. gadā mēs pārlieci­nājāmies, ka trušu problēma uz šīs salas ir atrisināta un ka arī pēdējie šie kaitētāji ir iznīcināti. Tagad divas retu sugu palmas, kas tika drošībā audzētas Pamplemousses Botāniskajā dārzā, varēja tikt no jauna pārstādītas savās likumīgajās mājās, un at­likusī salas veģetācija varēja mierīgi vairoties un augt, nebaido­ties no trušu un kazu gastronomiskās uzmanības izrādīšanas.

Mēs ar lielu putekļu mākoni nolaidāmies vietā, ko eifēmiski dēvē par helikopteru laukumu un kas, patiesību sakot, ir vie­nīgais līdzenais laukumiņš uz salas, kur helikopters var nolais­ties. Nezinātāja acij sala joprojām izskatās pēc liela terakotas un pelēku mālu skrīņa, ko uzputojis gigantisks olu putotājs un tad izlējis uz jūras līmeņa, izveidojot teritoriju, kas atgādina miniatūru Dorē zīmētu Dantes elles gabaliņu. Vērīgāks ska­tītājs pamanīja ieleju malās un līdzenās vietās parādāmies zaļus plankumus, kas mums izskatījās krāsaini kā karogi. Zem vē­dekļveida palmām auga mazi pulciņi sējeņu atvasīšu, saslējuši mazās, zaļās lapas kā augu pasaules romiešu pretoru sargi, ga­tavi doties kailā, karstā tufa kontinenta iekarošanas gājienā. Šī jaunaudze bija izraisījusi brīnišķīgu ķēdes reakciju, jo bija sa­vairojusies kukaiņu pasaule, kas nozīmēja vairāk pārtikas gekoniem un ķirzakām, un tie, kļūdami resnāki un spīdīgāki, savukārt nodrošināja vairāk pārtikas retajām boa čūskām. Mums bija sekmējies apturēt procesu, ko iesākusi cilvēku muļ­ķība. >

Salu, kas reiz bija biezi noaugusi ar palmām un tādiem ciet- koksnes augiem kā melnkoks, divu zaļajām audzēm visposto­šāko radījumu ieviešana bija pilnīgi atmežojusi. Šie radījumi biji nograuzuši salu gandrīz kailu, un vējš un lietus irdināja at­likušo tufu un nopludināja jūrā. Tagad ar mūsu palīdzību salai bija iespēja atkopties. Nu mēs varējām vest atpakaļ tai piede­rošās mazās palmu savannas un, cerams, no jauna iestādīt cietkoksnes augus, kas izplatīsies šajā mazajā kalnu apgabalā. Būs gan vajadzīgi ilgi gadi rūpīgas aizbildnības, lai atdotu salai tās sākotnējo izskatu, tomēr visas sastāvdaļas jau bija šeit un darbojās. Tāpēc mēs patiesi varam apgalvot, ka ar Maurīcijas valdības un daudzu cilvēku palīdzību visā pasaulē mūsu Džer­sijas trests ir izglābis unikālo Raundas salu, kas bija jau gandrīz mirusi. Tas ir kaut kas tāds, ar ko mēs ļoti lepojamies, un, kaut arī pēc piecdesmit gadiem mūsu, šajā procesā iesaistīto, vairs nebūs, es ceru, ka neskaitāmi citi cilvēki būs sajūsmināti par mūsu sasniegumiem.

Karls bija apsolījis, ka vakarā pirms mūsu aizbraukšanas es redzēšu nebrīvē izaudzētus lauku piekūnus, kas atkal nonākuši savā vaļā. Mēs aizbraucām uz vienu no daudzajām vietām, kur viņš bija palaidis brīvībā šos mazos vanadziņus. Tā bija liela, līdzena teritorija, daļēji cukurniedru lauks, daļēji nopļauts ku­kurūzas lauks. Fonā atradās daudzi skaisti, mežiem apauguši kalni, kas vēlās gar horizontu kā zaļi viļņi. Debesis bija pelēki zilas, ar vietām izkaisītiem rožainu mākoņu triepieniņiem.

- Tā, - Karls izrīkoja, izvilkdams no kabatas un pasniegdams man visai nelaimīga izskata beigtu peli, - tagad ej un vienkārši no­stājies tur priekšā, un turi peli paceltu, kamēr es viņus sasaukšu.

Es nostājos kukurūzas rugājos un paklausīgi pacēlu peli uz augšu, juzdamies kā šaušalīga, tukla Brīvības statuja. Karls ņēmās izdot garas "cooee"skaņas, ļaudams pilnu vaļu savas balss sop- rāna daļai. Tas turpinājās labu laiku, un man sāka sāpēt roka.

- Tur jau viņi ir! - Karls pēkšņi iesaucās.

Gaisu sakustināja tikko manāma eņģeļa elpa, brūns ķer­menis nozibēja kā plakstiņa kustība, uzplaiksnīja acs, maniem pirkstiem vieglītēm pieskārās gari nagi, izveicīgi satverdami peli, un vanags aizlaidās kopā ar medījumu. Tas bija pārstei­dzoši - šo putnu savvaļā bija palikuši tikai četri, tagad ar pavai­rošanu nebrīvē tie atkal atguvuši drošību, un nu viens kā šautra metas lejup no debesīm un paķer peli man no rokas. Karla platais smaids un mirdzošās acis liecināja, ka viņš novērtē sava smagā darba panākumus tāpat kā es.

Nākamajā dienā mēs braucām uz Londonu, un mīdīdamies pa milzīgo lidmašīnu, es vēl aizvien jutu lauku piekūna garo nagu vieglo skrāpējienu kā glāstu maniem pirkstu kauliņiem.

Kad ieradāmies Džersijā, bija ļoti auksts, un savas nevērības pēc mēs joprojām bijām tropu apģērbā. Mēs drebinājāmies visu ceļu no lidmašīnas līdz muižas mājai, kur pūlējāmies pa­augstināt savu asiņu temperatūru virs nulles ar viskija un visu iespējamo silto apģērba gabalu palīdzību. Tad sekoja lieliskais brīdis, kuru bijām gaidījuši, - mēs ieraudzījām brīnišķīgos ra­dījumus, kas savākti Madagaskarā.

Mēs apbrīnojām skaistos kapidolo, kuru bruņas mirdzēja un lieliskās krēmkrāsas ūsas izskatījās kā tikko nākušas no tei­cama bārddziņa mīlošajām rokām. Tad sekoja mūsu daiļās čūskas - gludas un siltas kā pludmales oļi, turklāt viena bija tukla kā iecienītais houri, kas lika mums domāt, ka pirms kri­šanas mūsu rokās tai bijis sekmīgs romāns ar citu boa. Mēs ar Kventinu atcerējāmies, kā viena no šīm graciozajām čūskām bija pārlocījusies pāri laukumam, kad mēs (pirms miljons gadiem) aplūkojām nometnes iekārtošanas vietu, tādējādi apliecinā­dama mūsu bezaizspriedumainajiem prātiem, ka sagaidāma veiksme. Tad, tā kā apģērbs kopā ar Rāpuļu mājā valdošo tem­peratūru mūs strauji atkausēja, devāmies apciemot truškāmjus.

Šie neparastie radījumi bija iekārtojušies tik pašpārliecināti, ka likās - vietējā pilnsapulcē pieņemts vienbalsīgs lēmums, ka visiem Madagaskaras milzu kāmjiem nāktos emigrēt uz Džersiju, kur darba un lēkāšanas iespējas, kā arī dzīvokļu un pārtikas cenas ir krietni izdevīgākas nekā Morandavā un, kā dzirdams, nav arī tik daudz blusu. Kāmji bija iekārtojušies brī­nišķīgi un līdz šim nav radījuši mums nevienu no tām satrau­cošajām problēmām, kādas spēj sagādāt daži tikko sagūstīti dzīvnieki. Mani sāka pārņemt aizdomas, ka šiem dzīvniekiem piemīt lielāka apķērība nekā dažiem lemūriem, tāpēc mums pienācās sekot tiem ar interesi.

Tālāk devāmies apraudzīt savus jaukos ezera iemītniekus - pelēkos lemūrus, kas beidzot bija iemitināti plašajos krātiņos karantīnas zonā. Visi izskatījās labi. Lemūru kažoki, kas ir tei­cams labsajūtas rādītājs, bija uzbužināti. Edvards bija pamatīgi izaudzis un sāka izrādīt kareivīgas izturēšanās pazīmes. Ara­minta ar kuplo kažoku likās labā formā un pašpārliecināta, gluži kā viņas vārdamāsa.

Visbeidzot mēs nonācām pie leģendārajiem radījumiem, kurus vākt un aizsargāt bijām devušies tik tālu ceļu, - pie mūsu mazās radījumu cilts ar burvju pirkstu. Pirmais dzīvnieks, kuru jebkad tiku redzējis, bija sagādājis man šoku, neparastas nervu trīsas un pārsteiguma sajūtu, kādu nebija izraisījis ne­viens cits radījums. Un es taču biju ticies ar jebkuru dzīvnieku - no vaļa līdz kolibrijam pelnu plēksnes lielumā, ar īpatnējiem dzīvniekiem - no žirafes līdz pīļknābim. Tagad beidzot es ieraudzīju ai-ai Džersijā - pētām savus būrus ar tādām acīm, kas, atšķirībā no citiem lemūriem, ir koncentrētas un, šķiet, aiz tām slēpjas ass prāts. Uzzināju, ka visi ir iekārtojušies un labi ēd; tas bija ārkārtīgs atvieglojums. Radās tāda sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas nozīmīgs.