Džeralds Darels: Ai-Ai un ES

Dabiski, kaut arī visa mūsu kolekcija bija ārkārtīgi vērtīga, ai-ai atradās saraksta augšgalā, un mēs jutām, ka ir svarīgi no­sūtīt tos uz Džersiju, cik ātri vien iespējams. Tsimbazazas zoo­dārzā, kur bijām nometinājuši mūsu pārējo kolekciju, nebija ai-ai piemērotu telpu, tāpēc tika nolemts, ka Kventins kopā ar tiem lidos uz Maurlciju, pabaros, pa nakti pieskatīs un nāka­majā dienā nosūtīs uz Londonu. Londonā dzīvniekus sagaidīs Džeremijs un zoodārza darbinieki, un Kventinam, kurš līdz pašai Maurīcijai bijis aukles lomā, jāatgriežas Madagaskarā un jāpalīdz mums sagatavot ceļam pārējos dzīvniekus. Lai to pa­veiktu, Kventinam bija vajadzīga otrreizējas iebraukšanas vīza. Viņa nodriskātās pases izpēte atklāja faktu, ka tajā vairs nav nevienas brīvas lappuses, kurā iespiest vīzu. Acumirklī sacēlās panika, un Kventins kopā ar Bendžaminu drudžainā ātrumā ar taksometru traucās uz Lielbritānijas vēstniecību papildu lappuses meklējumos. Vēstniecības darbinieki, kas līdz šim bi­juši tik pieklājīgi un izpalīdzīgi, šoreiz sagādāja triecienu. Viņi nevarot izsniegt atsevišķas lappuses, tikai pasi kopumā, un šobrīd nevienas krājumā neesot. Tāpēc mums nācās cerēt, ka Kventins saņems jaunu pasi no Lielbritānijas pārstāvniecības Maurīcijā un tad turienes Malagasijas konsulātā dabūs otrrei­zējās iebraukšanas vīzu.

Galu galā viss noritēja gludi, taču brīdī, kad jāpārved tik vēr­tīga krava no vienas pasaules malas uz otru, ikviena birokrātiskās sistēmas nožagošanās samazina paredzamo mūža ilgumu.

Tajā vakarā Kventins piezvanīja, lai pastāstītu, ka ceļojuma pirmais posms pagājis bez aizķeršanās. Ai-ai esot iekārtoti un pabaroti, un viņam tiks atļauts pašam personīgi novietot tos Londonas reisa kravas nodalījumā. Nākamajā dienā mēs no Džeremija saņēmām faksu ar apliecinājumu, ka viņš nolīdzis lidmašīnu dzīvnieku pārvešanai no Londonas uz Džersiju, kur tos gaidot liels daudzums visu to gardumu, ko mēs Džeremijam bijām likuši sagādāt. Vēlāk Kventins piezvanīja un pastāstīja, ka veiksmīgi ievietojis dzīvniekus lidmašīnā uz Londonu un ka visi izskatoties ļoti mundri. Nu mums atlika tikai lūgt Dievu.

Nākamajā dienā Lielbritānijas vēstnieks Deniss Emijs vēl­reiz nāca mums talkā. Tik daudzi mūsu draugu draugi bija mums palīdzējuši, ka nebija iespējams ielūgt viņus ciemos katru atsevišķi, lai pateiktos. Bija nepieciešamas viesības.

- Laba doma, - Deniss ierosināja, - uzaicini viņus visus uz ballīti ar dančiem manā mazajā mājoklī.

Tā nudien bija krāšņa ballīte. Ieradās gandrīz visi, kurus bijām satikuši: dārgā Madame Berta no Bendžamina ministrijas, kuru mēs pazinām vairāk nekā desmit gadu, pats Bendžamins; Raimonda kungs, Džordža kungs un Selestīnas kundze no Ūdeņu un mežu ministrijas, kas bija devuši atļauju ekspedīcijai un sākumā mūs iedrošinājuši; Bartelemī un viņa skaistā sieva Kolete; Martins, Lisjēna un Olivjē no Pasaules dabas aizsardzī­bas fonda; Mihanta ar savu mūžīgo smaidu. Tās bija spožas viesības, un pēdējam zeltījumam noderēja fakss no Džeremija, ko glabāju kabatā. Tajā bija teikts:

"Ar prieku paziņoju, ka visi seši ai-ai sveiki un veseli iera­dušies Džersijā un iemitināti savos mājokļos. Mina un viņas mazulis ēda banānus un cukurniedres lidojumā no Londonas, Alēns pa to laiku pētīja pasauli no savas migas drošā patvē­ruma, Džuljeta bija saritinājusies ar savu mazuli, un Patriss sa­ritinājies tādā pašā pozā. Mina un mazulis iznākuši no sava būra plašajā karantīnas zonā un jau ēd.

Nav iespējams izjust vēl lielāku prieku un sajūsmu par Darela ekspedīcijas panākumiem. Apsveicam visus šajā projektā iesais­tītos."

Bija sāpīgi pamest Madagaskaru - vietu, kas tik pārpilna ar neparastām dzīvības formām, salu, ko mēs sirsnīgi mīlējām un kurai nākotnē cerējām palīdzēt vēl vairāk. Lī un Kventins apņēmās ievietot ceļojuma būros pelēkos lemūrus un pārējos dzīvniekus, un nekādas neveiksmes negadījās. (Pēdējā mirklī izbēdzis dzīvnieks spēj likt matiem nosirmot.) Kamēr viņi ar to nodarbojās, mēs ar Džonu aizvedām uz lidostu mūsu ekipē­jumu, lai varētu to nogādāt Maurīcijā.

Tā kā diena bija apmākusies un līņāja, es uzvilku vieglo franču zvejas jaku, kuru biju valkājis visā ekspedīcijas laikā, un, kamēr gaidījām mūsu reisa pieteikšanu, atradu kabatā divus pa­pīrus. Viena bija veidlapa, kuru vajadzēja aizpildīt, lai apmestos viesnīcā Morandavā. Šis birokrātiskais absurds, protams, notiek it visur pasaulē, un kaut kur jābūt milzīgam namam (iespējams, Kafkas projektētam), kurā visi šie nevajadzīgie papīra gabali lēni virst un irst kā piemērs muļķībai, ko cilvēki nodara citiem cil­vēkiem. Šo veidlapu es tomēr biju saglabājis, jo tajā bija iekļauts kāds intriģējošs jautājums. Tur bija rakstīts:

(1) Prēciser bien s'il agit de Mr, Mme ou Mīle (Precīzi norādīt "kungs", "kundze" vai "jaunkundze")

(2) Passeport, C.N.I., I.E, Permis de conduire (Pase. Tiesību vadītājs)

(3) Rayerles mentions inutiles [54](Nevērtīgs materiāls)

Baidos, ka līdz mūža galam palikšu samulsumā un neiz­pratnē, vai es esmu vai neesmu "nevērtīgs materiāls".

Uz otra papīra gabala bija attēlots kaut kas tāds, kam vaja­dzēja nozīmēt avarējušu lidmašīnu ar slīdtrapu pie durvīm;

pa to lejup slidinājās smaidoša dāma ar pilnīgu tāda cilvēka sangfroid [55], kas to vien dara kā nonāk šādā situācijā. Zem pa­skaidrojuma franču valodā bija parakstīts noslēpumains tul­kojums: "Sēdiet uz strazda un šļūciet ar kājām pa priekšu."

Atcerējos, ka tiku saglabājis šo lapiņu, lai parādītu Karalis­kajā putnu aizsardzības sabiedrībā un apjautātos, ko viņi grasās šajā situācijā iesākt. Šie abi papīra gabaliņi, kāpjot lidmašīnā un dodoties no Madagaskaras uz Maurīciju, bija īsti pienācīgi su­venīri.

Nolēmu, ka mēs ar Lī pāris dienas paliksim Maurīcijā un pār­baudīsim vienu no mūsu galvenajiem sugu saglabāšanas projek­tiem, kas sekmīgi darbojās jau piecpadsmito gadu. Mūs sagaidīja pašu cilvēks Maurīcijā Karls Džonss - ar izstīdzējušiem locekļiem, brūniem matiem kā klaidā atstātām jūraszālēm, zibošām acīm, siltu smaidu kā vienai no skaistākajām vēderrunātāju lellēm un tādu balsi, kas variēja visus toņus no dziļa basa līdz jaun­dzimuša sikspārņa vārajam pīkstienam.

- Tātad esat ieradušies aplūkot pienācīgu projektu, ko? - viņš mūs sveica. - Atstājāt kašķainos lemūrus un atbraucāt paska­tīties uz pieklājīgiem putniem. Pēc visiem tiem lemūriem jums būs īsti vērtīgi redzēt dažus putnus… VēL. Es redzēju tos ai-ai, briesmīgi radījumi, nudien. Kam gan tādi vajadzīgi, ja ir īsts Maurīcijas lauku piekūns? Esat gan jūs aušas!

- Ja turpināsi tādā garā nozākāt lemūrus, - Lī draudēja, - es aizņemšos Džerija spieķi, un tu runāsi falsetā uz visiem laikiem, ne tikai uz brīdi, kā tagad.

Karls lielu daļu laika, kad ir nomodā, pavada, vingrinādamies būt ekscentrisks. Viņam veicas spīdoši, tomēr vēl tāls ceļš ejams, iekams izdosies sasniegt tādas virsotnes kā dažiem no viņa priekštečiem zooloģijā. Baklends [56] , piemēram, Londonas zoo­dārzā izcepa pīrāgu no beigta degunradža un vadāja līdzi, lai izsniegtu "praktiskajiem darbiem" sava brauciena laikā pa Zie- meļangliju ar lekcijām. Vatertons [57] , ceļodams pa Gviānu, ie­mantoja pēdās nelāgas un sāpīgas smilšu blusas, taču atstāja tās in situ [58], lai garā, lēnā atceļa laikā uz Angliju izpētītu, kurā temperatūras pazemināšanās punktā tās nobeidzas. Tiesa, atverot Karla ledusskapi, lai paņemtu alu, nekad nevarēja būt drošs, ka no tā neizvelsies delfīna mazulis vai beigtu mangustu birums. Tomēr viņam vēl tālu līdz Baklendam, kurš ar virvju un trīšu palīdzību uzvilka augšup gar savas Londonas mājas sienu beigtu Bengālijas tīģeri, lai iedabūtu to bēniņos un tur secētu.