Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Tovakar centos uzmundrināt savu nogurušo sievu (viņa bija zvanījusi pa telefonu kopš astoņiem no rīta) ar vēl vienu krāšņu austeru maltīti. Vienā no tām viņa atrada, kā pašai likās, pērli, un uzskatīja to par labu zīmi, taču izspļauts atra­dums izrādījās apbružāta un viltīga krustnagliņa. Kad es pie­vērsu viesmīļa uzmanību šai diezgan pārsteidzošajai simbiozei, viņš pamāja ar galvu, veltīja man platu, viesmīlīgu smaidu, pateica "Oui, Monsieur", piepildīja manu glāzi un aizgāja. Acīmredzot saskaņā ar viņa filosofiju, veiksmi neklājas ap­šaubīt.

Visu šo notikumu laikā gadījās negaidīts un nepatīkams trieciens - es uzzināju, ka miris mans vecākais brālis. Viņš vienmēr bija mans padomdevējs, un, patiesību sakot, tieši viņš ierosināja mani ķerties pie rakstīšanas. Tajā laikā es vairāk neko nevarēju iesākt, lai mierinātu viņa atraitni, daudzās bijušās sievas un vienīgo dzīvo meitu, kā vien paziņot viņām par mūsu iespējamo atgriešanos Džersijā. Tomēr šos drūmos jaunumus kaut mazliet atviegloja ziņa, ka Mikijs pēc šausmīga Tanā pa­vadīta laika (visbeidzot viņam tika atklāta smadzeņu malārija) beidzot atgriezies Džersijā un bija sācis atveseļoties.

Izrādījās - kad komanda bija nogādājusi Mikiju Tanā, viņš murgojis, viņam bijusi nepieciešama asins pārliešana un uz laiku pievienošana pie sistēmas. Malagasijas medmāsas atklāja, ka viņš ir pārāk stiprs un pastāvīgi rauj nost aparāta vadus. Tāpēc Kapteinim Bobam un Timām vajadzēja uzņemties pie- skatīšanu un turēt Mikiju ciet, kad tam uznāca lēkme, lai viņš nenorautu dzīvības uzturēšanas sistēmu. Bija brīnišķīgi uzzi­nāt, ka mūsu mīļais un dārgais draugs atveseļojas. Tas vismaz deva mums iemeslu atvērt šampanieša pudeli un iedzert gan par manu brāli - viņš šo žestu būtu augstu novērtējis -, gan par Mikija izveseļošanos.

Rosība kļuva drudžaināka. Kad lidmašīna un šoferis bija at­rasti, Lī nācās ienirt birokrātijas drūmajās dzīlēs, jo vajadzēja no pareizās ministrijas iegūt mums tik svarīgās eksporta atļaujas. Izskatījās, ka džentlmenis, kura uzdevums bija tās izdot, vien­mēr ir prombūtnē. Sadzinuši pēdas viņa midzenim, mēs ap­lūkojām ar biezu putekļu kārtu klāto telefona aparātu, kas likās pierādām, ka ierēdnis ticis vaļā no šā biroja kaitinātāja, vienkārši neceldams klausuli. (Protams, aparāts varēja te atrasties tikai prestiža dēļ. Es zinu, ka Argentīnā un Paragvajā nevienu oficiālu personu neuzskatīs par pietiekami oficiālu, kamēr uz viņa galda neatradīsies kāds no tiem mazajiem, līksmajiem karuselīšiem ar vismaz divdesmit pieciem piekarinātiem iespaidīgiem zīmo­giem. Ierēdnis to nekad neizmanto, tikai apcerīgi virpina apkārt, apsvērdams jaunus aizlieguma paņēmienus.)

Kad eksporta atļaujas bija rokā, mums vēl vajadzēja iegūt parakstu uz vitāli svarīgās CITĒS atļaujas. Kaut arī netrūkst slepenu ceļu, CITĒS (the Convention on Trade in Endangered Species - Konvencija par tirdzniecību ar apdraudētām sugām) ir spožs solis, lai apturētu retu savvaļas dzīvnieku, augu un to pro­duktu iztirgošanu. Tirdzniecība ar dzīvo dabu katru gadu mērāma miljardos dolāru, un dzīvā daba ir itin viss, sākot no orhidejām un beidzot ar ziloņiem. Lielākoties tirdzniecība ir nelegāla, jo iesaistītajiem dzīvniekiem un augiem draud iznīkšana. Dzīvnieku mīļotājiem, kas žēlojas par zoodārziem un cenšas traucēt tajos reto sugu pavairošanas darbu, vajadzētu pievērst uzmanību patiesa­jiem draudiem. 1980. un 1981. gada laikā cauri Amsterdamas lid­ostai izsūtīti trīsdesmit trīs tūkstoši savvaļā noķertu papagaiļu. Lielākā daļa putnu nobeidzas vai nu ceļā, vai drīz pēc tam, jo pārvadāšanas izmaksu taupības dēļ tie atrodas tādā saspiestībā, kā vergiem pieklājas. Ja papagaiļi izdzīvo, tos pārdod "putnu drau­giem" dažādās pasaules malās.

Japāna un Honkonga pastāvīgi samazina ziloņu skaitu, pār­vēršot mākslinieciskos griezumos viņu ilkņus, kas ziloņiem pašiem piestāv daudzkārt elegantāk. Tieši tādā pašā veidā leo­pardu, jaguāru, sniega leopardu un citu dzīvnieku brīnišķīgās ādas tiek izmantotas, lai ietērptu tukšprātīgu un lielākoties ne­glītu sieviešu augumus, kuriem trūkst elegances. Gribētos zi­nāt, cik daudzi cilvēki pirktu šos kažokus, ja zinātu, ka velk mugurā tādu dzīvnieku ādas, kas nogalināti ar mokošu vidus­laiku metodi - iegrūžot tiem pēcpusē sarkani nokaitētu iesmu, lai nesabojātu ādu.

Izmisīgi mēģinādamas glābt jebkuru dzīvību - no kaktusiem līdz krokodiliem - līdz šim CITĒS parakstījušas simt trīspadsmit valstis [53] . diemžēl šobrīd konvencijas parakstīšana ir vienkārši labas gribas žests, un tam nav juridiska spēka, ja valsts vēlas to ignorēt. Tomēr CITĒS ir pozitīvs sākums. Vislielākais klupšanas akmens konvencijas ceļā ir fakts, ka nabaga muitas ierēdņi nav biologi, un tāpēc nevar cerēt, ka tie pratīs atšķirt vardi ar dzel­teniem plankumiem uz zaļas ādas (kuras tirdzniecība ir at­ļauta) no vardes ar dzelteniem plankumiem uz purpurkrāsas ādas (kuras tirdzniecība ir nelikumīga). Par spīti viņu diezgan vājajām zooloģiskajām zināšanām, muitas ierēdņiem izdevies apturēt vairākas ievērojamas afēras (arī tādu, kurā iesaistīti kādi septiņdesmit zeltstaru bruņurupuči, kas rezultātā nonāca mūsu rāpuļu mītnē, kamēr atradīsim tiem mājas). Atliek cerēt, ka CITĒS, par spīti tās trūkumiem, ir sākums šīs nežēlīgās un postošās dzīvo būtņu tirgošanas kontrolei un iespējamai no­vēršanai.

Visbeidzot birokrātiskie sagatavošanas darbi bija padarīti, un mēs varējām vienīgi gaidīt Kventina ierašanos Tanā kopā ar mūsu ai-ai. Gaidīdami lidlaukā, iztēlojāmies visu, kas būtu va­rējis noiet greizi: Džons un Kventins nav saņēmuši mūsu ziņu un tikai tagad, šajā brīdī, cenšas iedabūt sašutušos ai-ai ceļo­juma būros; lidmašīna nav ieradusies vai arī, ja ir ieradusies, tad šobrīd atgriežas pie mums tukšā, vai, vēl ļaunāk, ir pilna ar dzīvniekiem, taču cieš liktenīgu avāriju kaut kur Madagaskaras centrā. Pat ja visas šīs šausmīgās prognozes izrādītos nepatie­sas - vai lidmašīna ieradīsies laikā, lai pagūtu uz nākamās izli­došanu? Agri no rīta mūs šokēja informācija, ka Air Mada- gascar kravas tilpne nav hermetizēta un temperatūra tajā var noslīdēt līdz četriem grādiem pēc Celsija. Panikā mēs aizstei­dzāmies uz zoma un nopirkām duci lētu segu, kurās ietīt būrus; vēlāk lidostā atklājās, ka informācija bijusi kļūdaina, un rezultātā mēs bijām kļuvuši par lepniem visā Tanā lielākās ne­vajadzīgu segu kolekcijas īpašniekiem.

Nav jābrīnās, ka mūsu nervi bija zināmā mērā saspringti, kamēr vērojām savu noīrēto lidmašīnu nosēžamies un ripojam mūsu virzienā. Kad parādījās Kventins ar savu parasto neizdi­bināmo sejas izteiksmi, mēs bijām pilnīgi gatavi uzklausīt ziņu, ka visi ai-ai nakti izbēguši. Gluži pretēji, Kventins pastāstīja lieliskus jaunumus - pēc tam, kad mēs ar Li bijām aizbraukuši, tika noķerti vēl divi ai-ai: mātīte un tēviņš. Tas nozīmēja, ka mēs ne tikai bijām apgādājuši savu glābēju Rolandu ar līgavu Veritijam, bet ari sagūstījuši pilnu komplektu dzīvnieku, kādu valdība bija mums atvēlējusi. Tomēr nebija laika sist uz pleca un iedzert par godu sasniegumiem, jo mums vajadzēja dabūt dzīvniekus uz muitas angāru.

Nu viss kļuva vēl sarežģītāk, un bija brīži, kad likās - sirds stāsies pukstēt. Ar šausmām atklājām, ka Kventins pazaudējis gan visu savu naudu, gan savus ceļojuma čekus. Tas bija no­pietni, jo Malagasijas varas iestādes rūpīgi atzīmēja, cik naudas ceļotājs ieved valstī, un vēlreiz to pārbaudīja izbraucot, lai pār­liecinātos, ka sterliņu mārciņas nav izlietotas, melnajā tirgū ne­legāli iepērkot Malagasijas frankus par pazeminātu kursu. Pal­dies dievam, mūsu vecais draugs Bendžamins Andriamahaja atradās Tanā, nevis bija aizbraucis atvaļinājumā. Drudžains te­lefona zvans uz Augstākās izglītības ministriju acumirklī at­sauca viņu uz lidostu. Saskaņā ar mūsu novērojumiem, Ben­džamins ir īsts Madagaskaras brīnumdaris. Apmēram stundas laikā Kventina vārds bija glābts, un viņam nevajadzēja sēsties cietumā uz mūžu.