Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Mazā ai-ai kolonija Djūka Universitātē Amerikā, par kuru minēju iepriekš, pavisam nesen piedalījās aizraujošā eksperi­mentā, ko tika ierosinājis profesors Eriksons ar mērķi noskaid­rot, kā ai-ai atrod savu medījumu no kukaiņu pasaules. Vien­kāršāk izsakoties, Eriksons cēla ai-ai priekšā baļķi ar daudziem caurumiem, no kuriem daži bija tukši, daži piepildīti ar samal­tiem miltu tārpiem, citi - ar dzīviem kāpuriem. Caurumiem bija dažādi veidi. Daži bija izveidoti tā, ka dzīvniekam tika liegta iespēja izmantot redzi un ožu, lai noskaidrotu, kuros no tiem atrodas tārpi. Caurumi arī bija izurbti dažādos dziļumos. Eksperimenta rezultātā Eriksons secināja:

"Kaut ari redzes un ožas spējas, iespējams, palīdz atklāt ku­kaiņu kāpurus un izvilkt no koksnes, šis pētījums vedina do­māt, ka ai-ai ļoti paļaujas uz klaudzināšanu, lai atklātu šo kāpuru ejas… Ai-ai auss gliemežnīca ir salīdzinoši lielāka nekā jebkuram citam lemūrveidīgajam, un ļoti ticams, ka šai sugai piemīt ārkārtīgi smalka dzirde, kas uztver kāpuru pārvietoša­nās skaņas un dažādus toņus, ko izraisa klaudzienu atbalss… Konkrēti pētījumi liek domāt, ka šis primāts, tāpat kā dažu sugu sikspārņi, savās medībās izmanto eholokāciju. Vēl vairāk, klaudzināšana barības meklējumos var palīdzēt vairāk nekā dzirde. Kā atzīmējis Sendvits, klaudzināšana ir pārsteidzoši liega. Iespējams, ka trešā pirksta ādas ārkārtīgais jutīgums pie­šķir tam neparastu spēju uztvert atšķirības starp virsmas vibrā- cijām. Vidējā pirksta mazais svars droši vien ļauj tam rezonēt ar virsmas vibrācijām. Klaudzināšana arī varbūt rosina medī­jumu izdarīt sadzirdamas kustības."

Eriksons devis ai-ai klaudzināšanas paradumam burvīgu apzīmējumu - "barības meklējumi ar perkusijas metodi".

Mums par šo pārsteidzošo dzīvnieku vēl tik daudz jāmācās, ka nemaz nezinām, kādus neparastus noslēpumus mēs nākotnē atklāsim par ai-ai burvju pirkstu. Tas patiesi var izrādīties vēl maģiskāks, nekā burvji domā, un, ja pierādīsies, ka tam piemīt eholokatora vai neparasti attīstītas taustes spējas, šis būs vēl viens apliecinājums tam, cik tālu daba apsteigusi cilvēku.

Nākamajā dienā Kventins, Džons un Džulians devās izlūkot cerīgas ligzdas un apbrīnojami ātri atgriezās, nesdami lielu ai-ai tēviņu, kurš izturējās kā bokseris. Nav brīnums, ka tēviņš, ār­kārtīgi aizvainots par diendusas pārtraukšanu, ielīda būrī un ar daudziem vareniem aizkaitinājuma šņācieniem pauda nici­nājumu pret cilvēku cilti. Par godu mūsu otrajam medniekam mēs viņu nosaucām par Patrisu, taču savas izturēšanās dēļ dzīvnieks drīz iemantoja palamu "Izsitējs".

Tajā vakarā vēl pirms barošanas viņš šņākdams un sprauslā­dams ņēmās sīki un smalki izpētīt būri un izmēģināja tā iztu­rību. Ikkatrs stiepļu režģis tika iztrinkšķināts, novērtējot garšu, koks, no kura darināta miga, pamatīgi izpētīts un pakraukšķi- nāts. Kad dzīvnieks bija paēdināts, viņš pamatīgi apskatīja bļo­das un izmētāja tās pa būri, lai pārbaudītu izturību. Par troksni, ar kādu viņš ēda (īpaši cukurniedres un kokosriekstus), Patriss būtu uz visiem laikiem padzīts no Kleridža vai Riča viesnīcas. Mēs nolēmām, ka viņš uzvedas tik huligāniski ne jau tāpēc, ka noteikti vēlas izbēgt, bet gan tāpēc, ka vienkārši radīts tāds kā tie cilvēki, kuri neuzskata sazināšanos par apmierinošu, kamēr nav triekuši dūri galdā un uzbļāvuši. Tomēr Izsitēja trakošana tik ļoti satrauca ciltsbrāļus, ka mums nācās viņu pārvietot uz dzīvnieku mītnes vistālāko galu, kur viņa vētrainā daba neat­stāja tik postošu iespaidu. Es prātoju, vai viņš tāds jau piedzi­mis vai tāds kļuvis ar laiku. Tēviņš bija tik trokšņains un tik ļoti pievērsa sev uzmanību, ka es brīnījos, kāpēc viņam jau sen nav trāpījis kāds labi tēmēts coup-coup. Vietā, kur klusums bija ne­pieciešams izdzīvošanai, viņš pievērsa sev uzmanību ar gluži vai pašnāvniecisku rupjību.

Nu mums bija pieci no sešiem dzīvniekiem, kurus bija at­ļauts noķert; vajadzīgs vēl tikai viens pieaudzis tēviņš, un lieta darīta. Es vienkārši nespēju ticēt, ka esam gandrīz sasnieguši savu mērķi - vēl vairāk, iekļaujoties laika limitā. Bija pienācis laiks noturēt kara apspriedi.

Ieradušies Mananarā pēc satricinošā brauciena no Tanas, mēs vienprātīgi bijām nolēmuši, ka tad, ja sagūstīsim kaut vienu ai-ai, mēģinājums vest viņus atpakaļ uz Tanu pa šādām elles bedrēm būtu nelaimes piesaukšana. Vienīgā alternatīva bija lidošana. Mananarā atradās sīciņš lidlauks, no kura, ja pa­veicās, lidmašīna trīs reizes nedēļā izlidoja uz Tanu un atgrie­zās atpakaļ. Es saku "lidmašīna", kaut patiesībā tas ir eifē­misms, jo lidaparāti atgādināja Pirmā pasaules kara relikvijas, un jābrīnās, ka tās joprojām lido un pie stūres nesēž Sarkanais Barons [50] .

Tiem cilvēkiem, kuri apmeklē zoodārzus un vēro visdažādā­kos eksotiskos dzīvniekus lēkājam savos būros, vajadzētu atlici­nāt laiku domām, cik sarežģītos ceļos dzīvnieki tur nokļuvuši. Piemēram, kad mēs pametām Džersiju, pilnīgi nevarējām iedo­māties, vai iegūsim kārotos radījumus vai nāksies atgriezties tukšām rokām. Ņemot vērā, ka maz ticams, vai mums izdosies noķert ai-ai, karantīnas zonā vajadzēja turēt kārtībā būrus tā­diem dzīvniekiem, kuri, kā likās, pilnībā spējīgi izgrauzties cauri Singsinga [51] mūriem. to vajadzēja izdarīt, jo, ja mums laimētos iegūt ai-ai, mēs gribējām tos pārvest uz Džersiju, cik ātri vien iespējams, nevis gaidīt, kamēr būri tiek pagatavoti.

Tomēr svarīgākais bija aizgādāt dzīvniekus no Mananaras uz Tanu un brīdināt Džersiju, ka mums veicies. Mūsu aizbil­stamo ceļojuma būri neietilptu parastajā Sarkanā Barona lid­mašīnā, un mēs negribējām paļauties uz komerciālo lidojumu gadījuma rakstura grafikiem. Tāpēc nolēmām, ka vislabāk būtu, ja mēs ar Lī lidotu uz Tanu, nosūtītu ziņu uz Džersiju un nolīgtu lidmašīnu.

Bija pienācis laiks doties prom. Gan man, gan Lī bija žēl to darīt, sevišķi man, jo biju ļoti pieķēries nometnei, kas bija tik skaista, un vienīgais, kas to bojāja, bija mans mazkustīgums. Mums abiem pietrūks šejienes ikdienas dzīves: pārcēlāja skan­dalozās vai histēriskās mutvārdu laikrakstu piegādes; meitenes ar spaini un viņas dziesmu; pārējo rāmo dāmu, kas mazgāja veļu un virzījās tuvāk un tuvāk uzņemšanas grupai, kad vīri mazgājās kaili, - droši vien, lai pārliecinātos, ka viņu vīrieši anatomiski ir tikpat labi kā jebkurš vazaha; kukalu vibrējošo guldzienu, kas iesāka dienu; bērnu svinīguma, kuri piegādāja kāpurus mūsu vērtīgajiem dzīvniekiem un kuriem mēs maksā­jām ar sīknaudu vai saldumiem. Atcerēsimies mazo zēnu, kurš kopā ar savu četrgadīgo māsu atnesa mums lapā rūpīgi ievīs­tītu kāpuru, kas bija gandrīz mikroskopisks. Mēs iedevām viņam lielu, koši krāsainu konfekti un skatījāmies, kā zēns uzmanīgi pārkoda to un pusi iedeva māsai. Atcerēsimies mazo bērnu bariņu, kuri, saņēmuši puspudeli limonādes, uzmanīgi sniedza to cits citam, katrs iedzerdams tikai mazu malciņu, līdz pudele bija tukša. Visi šie sīkumi bija kļuvuši par mūsu dzīves sastāvdaļu, un pat gailēni ar savām vistām un trīskārt nolādētie pīļukiņi bija kļuvuši par mūsu draugiem un, kaut uz īsu laiku, tomēr padarījuši mūsu dzīvi gaišāku.

Mūsu uzticamais Marks raudāja, abas mīļās, maigās dāmas tāpat. Viņu sēras neremdēja pat arvien pieaugošā kārbu, pu­deļu un kastu grēda, kuras izdalīšana saviem tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem beigu beigās būs meiču patīkamais uzde­vums. Mēs izbraucām cauri ciematam, no visiem atvadījāmies, vēlreiz piepildījām plaušas ar eksotisko aromātu bagātīgo mai­sījumu - krustnagliņu muskusu, vaniļas saldumu, pavardu viesmīlīgo smārdu un smalko, nenosakāmo saulrieta smaržu uz zaļām lapām. Zem līčiju koka, kas bija pilns ar sārtiem augļiem, trīs zebu gulēja un gremdējās ēnā, kā Kapteinis Bobs mēdza teikt, un pret viena zīdaini silto sānu atbalstījies gulēja sešgadīgais ganiņš, turēdams ļenganajā rokā rīksti - savu Eks- kaliburu [52] .