Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

- Nāc, - es teicu, ar zināmām grūtībām pūlēdamies uzslie- ties sēdus, - ievietosim viņus piedienīgā krātiņā ar migu.

- Vai mazulis nav mīļākais radījums, kādu tu jebkad esi re­dzējis? - Lī vaicāja.

- Jā, jā, - es piekritu, - bet mēs varam dūdot par viņu arī tad, kad tas būs pienācīgi iekārtots.

Mēs kāpām augšā uz dzīvnieku māju, kur mūs, žilbinoši smaidīdami, gaidīja divi fermeri, kas bija ai-ai noķēruši. Viņi, protams, bija laimīgi, jo ne tikai jutās atbrīvojuši savu zemi no kaitētājiem, bet arī saņems dāsnu atlīdzību. Kad būris bija sa­gatavots un mums ar zināmām grūtībām izdevies pierunāt ai-ai nomainīt savu pagaidu ieslodzījuma vietu pret daudz plašāku mājokli, es ar ārkārtīgu atvieglojumu ievēroju, ka neviens no abiem nebija ievainots. Man par pārsteigumu, mātīte nevis ie­nira migā (kas jebkuram tikko noķertam savvaļas dzīvniekam ir svarīga drošības zona), bet nogūlās tai līdzās un izskatījās gandrīz vai hipnotizēta. Savukārt mazulis vēlējās migu izpētīt, tomēr neatkāpās no mātes tālāk kā pavisam mazu gabaliņu.

- Vai tu domā, ka viņa ir ievainota? - Lī nobažījusies vaicāja.

- Nē, es domāju, ka viņa saskata situācijā iespējamās bries­mas, jo nezina, ka mēs tai nedarīsim pāri, tāpēc nonākusi transā. Dumjais mazulis domā, ka tas viss ir jautra rotaļa, bet viņam mācīts neaiziet pārāk tālu no mātes. Nekad nevar zināt, kā dzīvnieks uzvedīsies. Man reiz bija dzīvnieks, kas ēda no rokas desmit minūtes pēc sagūstīšanas, toties cits neēda trīs dienas, un es jau domāju, ka nāksies viņu palaist brīvībā. Tad tas sāka ēst un gandrīz noēda man matus no galvas.

- Varbūt viņi vēlas ko ēdamu? - Lī minēja.

- Nē, mamma šobrīd neko neēdīs. Iedosim viņai ūdeni, un dumjajam mazulim ir mamma, ko ēst. Pašreiz labākais ir miers un klusums.

Tāpēc mēs apklājām būri un atstājām dzīvniekus mierā.

Atgriezušies dzīvojamajā mājā, mēs apsēdinājām ai-ai sa- gūstītājus, izsniedzām viņiem cigaretes un tad samaksājām at­līdzību. Septiņas vai astoņas reizes viņi vissīkākajās detaļās iz­stāstīja, kā noķēruši ai-ai, katru reizi ar piemērotiem izpušķo­jumiem, tādējādi demonstrēdami bagātīgas stāstnieku spējas. Tad viņi vairākas reizes attēloja mūsu reakciju, saņemot dzīv­niekus, it kā mēs paši scenārijā nebūtu piedalījušies. Tas bija ļoti uzjautrinoši. Cilvēki tā bieži dara, kad lasījuši vienu no manām grāmatām. Viņi man citē garus gabalus, pievēršot lielu uzmanību detaļām, un, atstāstīdami man jokus, kurus es va­rētu būt izteicis, viņi tos atkārto vairākas reizes, lai pārliecinātos, ka esmu tos sapratis. Reizēm es jūtu gandrīz nepārvaramu vēlmi izsaukties: - Ak, izklausās, ka šī grāmata ir smieklīga, būs jāno­pērk arī sev!

Kad Džons un Kventins atgriezās, sākās lielas gaviles. Pēc smagā darba un vilšanās bija tāda sajūta, ka mākonis aizslīdējis garām un atkal spīd saule. Neviens pat nežēlojās par liellopu konserviem un sardīnēm vakariņās jau otro dienu pēc kārtas. Mūsu garastāvoklis bija pacilāts, un mēs jutāmies tik labvēlīgi, ka pat atļāvām Džonam nodziedāt pantiņu no "Ilklejas tīreļa" [48] - tomēr sotto voce [49], lai nesatrauktu mūsu jaunos viesus.

Lī sagatavoja viņiem ēdienu, un mēs devāmies apciemot savus aizbilstamos. Māte bija mazliet izkustējusies, tomēr jo­projām uzlūkoja mūs ar skatienu, kādu esmu redzējis pacien­tiem slimnīcā, kad tuvojas apmeklētāju laiks un tie ar riebumu vēro ierodamies ģimeni, kas stiepj vīnogas, brošētas grāmatas, šokolādes kārbas un sliktas ziņas no mājām. Turpretī mazulis mūsu vizīti uzskatīja par vakara naglu un ar interesi vēroja, kā Lī ievieto būrī cukurniedres, kokosriekstus, medus bumbiņas, vienu šķīvi ar augļu maisījumu un otru - ar kustīgiem vaboļu kāpuriem. Viņš pat pasniedzās un izmēģinājuma kārtā apēda gabaliņu banāna. Veritijs pa to laiku blakus mājoklī rija nesā- tīgi, tādējādi rādīdams labu piemēru.

Pirmais pakāpiens nu bija sasniegts. Mēs apsveicām sevi, ka tagad mums atliek vienīgi noķert vēl četrus pareizā dzimuma ai-ai. Tajā vakarā mēs neko vairāk nevarējām iesākt, tāpēc likā­mies gultās un laimīgi aizmigām.

Pēc mierpilnās nakts es pamodos rītausmā. Mūsu gārņi precīzi noteiktajā laikā klusi laidās lejup gar upi jūras virzienā, un miglā virs upes uz mirkli kā opāls atmirdzēja zivju dzenītis. Kukali uzsāka savu gulgošanas plūsmu. Tad no upes otra krasta atskanēja cirvja klaudzieni, gluži kā sitot naglas zārkā, tad sekoja krītošā koka pirmsnāves šņuksts. Tas man atkal at­gādināja, cik mūsu misija ir svarīga, jo ikviens mirdzošā cirvja vai coup-coup cirtiens iekodās ne tikai cilvēka ekoloģijā, bet arī sarūkošajā ai-ai valstībā.

Mēs uzkāpām kalnā paskatīties, kā jaunie ai-ai ēduši. Tas vienmēr ir dramatisks bridis; ja dzīvnieks uzreiz sāk ēst, var at­viegloti nopūsties. Ja tas nav ēdis, nākas lauzīt galvu, lai izdo­mātu, kā viņu piespiest. Šoreiz mēs cerējām, ka Veritija klāt­būtnē, kurš rija kā cūka (ja man atļauts sajaukt sugas), varētu veicināt jaunās mātītes apetīti. Tomēr mēs ar sarūgtinājumu konstatējām, ka šis nebija tas gadījums. Vienīgi gabaliņš cukur­niedres bija negribīgi paknibināts, un mātīte joprojām uzlūkoja mūs ar tādām aizdomām, kā iesīkstējusi vecmeita uztvertu gar­matainu hipiju ar ģitāru zem viņas gultas. Mazulis izturējās mazliet iecietīgāk un bija iepriecināts, ka "pilsētā atkal ieradies cirks". Zināms daudzums banāna bija sapluinīts, un, kā mēs ba­žījāmies, to drīzāk bija izdarījis mazulis nekā māte.

Kad būrī uzturas divi dzīvnieki, ir grūti spriest, cik daudz ēdiena katrs notiesājis, ja vien būri nenovēro visu diennakti. Tomēr šajā gadījumā mēs zinājām, ka ar mazuli viss kārtībā, jo viņš joprojām izmantoja māti kā piena virtuvi. Viss, ko varējām darīt, bija rūpīgi novērot mātīti un cerēt, ka viņa drīz pieņems mūsu izšķērdīgo pārtiku, vai arī mums nāksies uzņemties sirdi plosošu uzdevumu - aiznest abus atpakaļ uz vietu, kur tie sa­gūstīti, un atlaist brīvībā. Mēs pateicām dažus skarbus vārdus Veritijam un pārmetām, ka viņš nav rādījis pietiekami iedves­mojošu piemēru. Nevarējām darīt neko citu kā vien gaidīt. Mātes izskats bija labs, un, kaut arī baroja savu ziņkārīgo ma­zuli, tā necietīs, ja nebūs ēdusi vēl četrdesmit astoņas stundas.

Tajā vakarā, kad vērojām, kā Veritijs veic nemitīgus uzbru­kumus medus bumbiņām un kāpuriem, vienlaikus paturot acīs kokosriekstus un cukurniedres, mums šķita, ka uztveram no blakus krātiņa nākam zināmu interesi, tomēr nolēmām, ka esam pieņēmuši vēlamo par esošo. Nākamajā rītā izrādījās, ka esam kļūdījušies. Mātīte bija apēdusi trīs kāpurus un daļu me­dus bumbiņu. Viņa izskatījās daudz mierīgāka, tomēr joprojām neuzdrošinājās ielīst migā. Mēs nokristījām mātīti mūsu mala­gasiešu draudzenes vārdā par Minu, taču aizvien vēl strīdējā­mies par to, kā saukt viņas dēlu. Tajā naktī Mina savam pārtikas krājumam pievienoja cukurniedri, un tā bija ļoti laba zīme.

Kventins, Džons un Džulians, kā parasti, devās ceļā, kad sāka krēslot. Viņi bija labā garastāvoklī, jo Minas un tās dēla ie­rašanās bija mūs uzmundrinājusi. Viņi triumfēdami atgriezās ap pusnakti - Džulians plati smaidīja un ķiķināja, Džons un Kventins pūlējās izskatīties tā, it kā katru mīļu dieniņu būtu noķēris pa ai-ai. Jaunieguvums bija jauka, jauna mātīte - daiļa un spožu spalvu. Kad biju to izpētījis no visiem iespējamiem skata punktiem un uzslavējis viņas daiļumus, mēs jauno mātīti ar nelielām grūtībām iedabūjām būrī.