Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Pīlēni ņēmās kāri rit. ŠI skata satraukts, es pavēros apkārt, mek­lēdams savu spieķi, jo baidījos, ka ziepju putas, iespējams, satur kādu toksisku vielu, kas varētu pīlēniem būt kaitīga, - taču at­klāju, ka muļķīgā kārtā esmu to atstājis karājamies kokā kādas divdesmit pēdas tālāk. Es nevarēju pīlēnus aizgainīt, jo tie bija patvērušies zem Bloksama kastes.

Nākamajā mirklī es vairs neraizējos par pīlēnu labsajūtu, bet gan par savējo. Bloksama kastes virspusē bija caurums, caur kuru - protams, diskrēti - cilvēkam nācās izstādīt tās savas ana­tomijas daļas, kas parasti netiek atklātas publiskai apskatei. Ve­cākais pīlēns paskatījās uz augšu un ieinteresēts iepēkšķējās. Pārējie divi ari paskatījās un tāpat iepēkšķējās. Vai šie viņu ska­tienam atklātie tīkamie kumosi būtu ēdami - varbūt kādi līdz šim nepazīstami augļi? Visi reizē nolēma to noskaidrot.

Mani sāpju un niknuma auri pa vējam esot bijuši sadzir­dami pat Antananarivo. Lī skriešus metās pie manis, taču ie­raudzījusi, kas notiek, viņa vienkārši atspiedās pret koku un histēriski smējās. Dažas sievas palīdz saviem vīriem, ja tiem gadās nelaime, dažas pret tiem izturas tik cietsirdīgi, ka mar­ķīzs de Sads viņas būtu uzslavējis.

- Dabū tās sasodītās pīles prom! Nestāvi tur un nesmejies, - es auroju. - Viņas mēģina mani pataisīt par nolādētu einuhu!

Beidzot LI saņēmās un padzina pīlēnus, taču kopš tās dienas es pirms mazgāšanās vienmēr pārliecinājos, ka mans spieķis ir sasniedzamības robežās. Kopš tā laika es Anas ģinti vienmēr uzlūkoju ar zināmām aizdomām un nelabvēlību. Skumja un pazemīga doma, bet man šķiet, ka viņas nebūtu iedrošinājušās darīt to, ko izdarīja, ja es būtu sers Pīters Skots [46] .

Jau pieminēju, ka pīļukiņi centās notiesāt sardīņu kārbu. Šīs kārbas bija savāktas nometnē tāpēc, ka mēs izmazgājām un rū­pīgi glabājām katru skārdeni vai kasti, ko tikām izmantojuši: tādā nabadzīgā valstī kā Madagaskara šie priekšmeti bija neno­vērtējami dārgumi. Pudeles tiek glabātas tā, it kā tās būtu blaš­ķes, no kurām dzēris Šekspīrs; pret kartona kastēm izturas tik godbijīgi, it kā tās būtu sandalkoka un dzintara tējas kārbiņas ar zelta inkrustācijām; un sardīņu kārbai - vai, vēl labāk, gaļas kon­servu kārbai - bija lielāka vērtība nekā jebkurai pasaules vēsturei zināmajai Minu dinastijas vāzei. Mēs nolēmām, ka šīs dāsnās veltes izplatīšana ciematnieku vidū tiks uzticēta abām mūsu glī­tajām, kautrīgajām istabenēm - Veronikai un Armadīnei, un viņas alkatīgi uzmanīja aizvien pieaugošo kaudzi.

Atklājām, ka drīzumā gaidāma Veronikas divdesmitā dzim­šanas diena, un vienā no tirgus apmeklējumiem izmisīgi mek­lējām viņai kādu dāvanu, bet diemžēl pilsētā nebija atrodamas lietas, kas iesildītu jaunavas sirdi, - tādas kā auskari vai kakla­rotas, kas gan izskatās kā darinātas no tīra zelta, tomēr nenoved pircēju pie finansu krīzes. Visbeidzot mēs, sev par pārsteigumu, pamanījāmies sadzīt pēdas pudelītei ar smaržām, kuru krāsa un asums nekavējoties pārvērstu doktoru Džekilu par misteru Haidu ar pieskārienu vien, nemaz nerunājot par iedzeršanu. Veroniku dāvana apbūra, tomēr es jutos zināmā mērā vainīgs, jo biju pārliecināts, ka šo smaržu lietošana samazinās meičas laulību izredzes vismaz uz pusi, ja vien viņas pielūdzējs nebūs zaudējis ožas spējas.

Televīzijas uzņemšanas grupas uzturēšanās laiks Madagas­karā tuvojās beigām, taču mums joprojām nebija paveicies. Protams, visur klīda nostāsti par plašām ai-ai ordām turpat ne­tālu, bet, kad mēs šo informāciju pārbaudījām, mājokļi izrādījās ļoti veci un to īpašnieki apšaubāmi, turklāt, lai kam piederēja ligzdas, to īpašnieki nekad nebija mājās. Tomēr tagad mūsu galvenā rūpe bija Mikijs. Lietojot Ziemeļanglijas izteicienu, viņš kādu laiku jutās nelādzīgi. Tomēr viņš turpināja apzinīgi strādāt un ar katru dienu arvien mazāk un mazāk atgādināja to Mikiju, kuru mēs pazinām un mīlējām. Mēs atsaucām vietējo ārstu, un viņš Mikijam izdarīja dažas injekcijas (izmantojot mūsu adatas un šļirci), bet tās nesniedza cerēto atvieglojumu. Viņš cītīgi tika dzēris visas nepieciešamās zāles, ko mediķi ie­saka Madagaskaras apceļotājiem, tāpēc šī slimība bija neizpro­tama. Mikija temperatūra sacēlās astronomiskos augstumos, un mēs bijām ārkārtīgi noraizējušies. Ja paveicās, no Manana­ras izlidoja trīs lidmašīnas nedēļā, un mēs nolēmām, ka Mi­kijam jālido atpakaļ uz Tanu, kur vismaz bija pienācīgas aprū­pes iespējas. Nebija viegli kārtīgi aprūpēt liela auguma vīru sep­tiņas pēdas garā un trīs pēdas augstā teltī. Tiklīdz mēs bijām pieņēmuši šo lēmumu, debesis līksmi atvērās. Domāju, ka ie­raksts manā dienasgrāmatā apkopo mūsu kopīgās izjūtas:

"Spēcīgas lietus gāzes appludina telti. Mikijam ir sliktāk. Mitrumā gūžas briesmīgi sāp, deguna blakusdobumi tāpat. Es tik tikko varu pakustēties. Domājams, ka labākais, ko varu da­rīt ekspedīcijas labā, ir nomirt."

Mikija temperatūra turējās krietni pāri simt grādiem [47] , un viņš palaikam murgoja. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nespētu ceļot viens. Divu komandas locekļu prombūtne pieliktu punktu jebkurai filmēšanas turpināšanai, tā ka beidzot viņi aizbrauca visi. Pavadīšanas brīdi nabaga Tianu tik ļoti pār­ņēma skumjas par prombraukšanu, ka viņš izplūda asarās, un

mums visiem nācās vinu mierināt.

>

Kad uzņemšanas grupa bija prom, nometne likās tukša un drūma. Viņi bija brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem varēja sadarboties, un mēs vienīgi vēlējāmies, kaut ceļojumam būtu bijuši lielāki panākumi. Tomēr Rolands Pas de Probleme bija mūs izglābis, sagūstīdams Veritiju, citādi visa ekspedīcija finansiālā ziņā ciestu vienīgi zaudējumus. Tonakt mēs ieturējām nomācošas vakariņas, kuras vēl drūmākas vērta sveces smilšu trauciņos, tiekdamās pretī iznīcībai mazajā cigarešu galu kapsētā.

Septiņi gārņi, kas ligzdoja līdzās nometnei un bija zvejojuši jūdzēm tālu jūrā, laidās pret straumi uz savām laktām kokā. Viņi bija satriecoši balti un lidoja apkārt pavisam klusi, mir­dzēdami kā zvaigznes uz tumšās upes un koku fona.

Nākamajā dienā pēc pusdienām Kventins bija aizgājis pār­baudīt dažas ligzdas, drūmi pareģodams, ka tās piederot žur­kām. Džons pilsētā iepirkās, Lī darbojās dzīvnieku mājā. Es rakstīju dienasgrāmatu, kurā ieraksti pēdējo pāris dienu laikā bija sarukuši, un tad nolēmu nosnausties diendusu. Padzinis savu draugu gailēnu un vistas, kas inspicēja kukaiņus manā gultā, es apgūlos un centos domāt jaukas domas - viegli tas ne­bija, jo gailēns, sašutis par izraidīšanu, bija nolēmis sniegt man dziedāšanas stundu. Beidzot, kad trešais manis mestais spieķis sasniedza mērķi, gailēns uztvēra mājienu un devās prom kalnā.

Es tikko laidos snaudā, kad sadzirdēju Lī saucam mani. Gu­lēdams lūrēju ārā no telts un redzēju viņu steidzamies lejup no kalna uz telti, nesot kaut ko tādu, kas izskatījās pēc veca maisa un stiepļu pinuma; pieņēmums izrādījās pareizs, jo no stiepļu pinuma bija pagatavots raupjš būris un drošības pēc iebāzts maisā.

- Paskaties, ko viņi atnesuši! Paskaties, ko viņi atnesuši! - Li kliedza, un viņas seja laistījās priekā un uzbudinājumā kā bērnam, kas tikko saņēmis vislieliskāko un negaidītāko Ziemassvētku dāvanu. Es paskatījos un ieraudzīju viņas sajūsmas iemeslu.

Stiepļu pinuma būri tupēja pieaugusi ai-ai mātīte un līdzās viņai mazulis, tieši tik liels, lai to varētu nošķirt no mātes. Māte, protams, bija nobijusies, taču mazulis visu notikumu likās uz­tveram kā dzīves krāsainības daļu un vērās apkārt ar lielām, intereses pilnām acīm, neizrādīdams nekādas baiļu pazīmes. Un tā divdesmit četras stundas pēc tam, kad filmēšanas grupa bija aizbraukusi, mēs ieguvām savu pirmo ai-ai, turklāt nevis vienu, bet divus šos lieliskos dzīvniekus.