Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Gailēna apmeklējums un aizsmakušais sveiciens aizbaidīja miegu. Kukali turpināja savu rītausmas kori. Maizeskoks, kas apēnoja mūsu telti, birdināja lapas; tās ar pakšķi nolaidās uz jumta un tad ar noslēpumainu čaboņu noslīdēja no telts zemē. Kad lapas sažuva, tās izskatījās pēc milzīgām, brūnām, artrīta savilktām rokām, kas kraukšķēja kā biskvīti man zem kājām, kad devos dzert pirmo rīta tējas tasi un prātoju, vai šī ir tā diena, kad mums paveiksies un mēs iegūsim savu ai-ai ar burvju pirkstu.

Tā kā Madagaskara ir pilna ar visdažādākajiem burvjiem, brīnumdariem un pareģiem, Frenks nolēma, ka vienu no tiem vajadzētu iekļaut mūsu filmā. Markam tika attiecīgi paziņots, ka mēs vēlamies, lai pareģis par mērenu samaksu noskaidro, kādas ir mūsu izredzes noķert ai-ai un vai mēs ejam pareizā virzienā. Marks paziņoja, ka pazīstot teicamu pareģi un sazinā­šoties ar viņu, tiklīdz būšot iespējams. Es teicu, ka mēs nevēla­mies parastu vecu gaišreģi, bet gan tādu, kura prognozēšanas spējas atstātu kaunā Makbeta raganu trio. Marks apgalvoja, ka šī vīra kvalifikācija esot nevainojama un ka viņš esot tuvu un tālu pieprasīts. Tā nu Marks nosūtīja ziņu šim tīrradnim, un, bez šaubām, mēs neko no viņa nedzirdējām.

Medības turpinājās dienu un nakti, Džons un Kventins iz­skatījās arvien vairāk nomocījušies un bezcerīgi. Laiks bija pret mums. Mūsu meklējumi turpinājās jau gandrīz četras nedēļas, un filmētājiem drīz vien vajadzēja atgriezties Džersijā. Tiesa, mums bija Veritijs, bet tas nozīmēja, ka filmā nebūtu iespējams parādīt patieso saviļņojumu, kad tiek noķerts savvaļas dzīv­nieks un kā dēļ viņi bija tik tālu braukuši (un tik dārgi mak­sājuši). Tomēr, kā es visiem atkārtoju tik bieži un ilgi, ka tiem metās slikti, viņi varēja noslēgt līgumu ar Lī un mani, lai mēs darītu visu, ko no mums prasa, taču ar ai-ai to pašu izdarīt nevar. Protams, tas bija tiesa, tomēr situāciju nekādi neuzla­boja. Mēs visi sākām justies nervozi - ne tikai filmas dēļ, kas tāpat bija gana nozīmīga, bet arī tādēļ, ka ai-ai noķeršana bija visas šīs ekspedīcijas galvenais mērķis, kurā gan es, gan trests bija ieguldījis ievērojamus līdzekļus. Ēdienreizes kļuva drūmas.

- Vai esi kaut ko dzirdējis par pareģi? - Frenks vaicāja.

- Jā, - Lī atbildēja, - tas ir, es neko neesmu par viņu dzirdē­jusi, bet Marks zina, ka tu viņu gribi.

- Nu, tad paskubini viņu mazliet! - es mudināju. - Mēs va­rēsim nofilmēt kaut vai pareģi.

- Varbūt man izkrāsoties un pašam notēlot pareģi? - Frenks ierosināja.

- Teicama doma, - es sirsnīgi teicu. - Kā tev veicas ar mala­gasiešu valodas apguvi? Mēs to lietu vienmēr varam padarīt noslēpumainu, tā ka tev neko citu nevajadzēs darīt kā nomur­mināt dažus vārdus, tādus kā "Ambatondrazaka" vai "misaotra tompoko". Kā tu izskaties, tērpies gurnautā?

Frenks brīdi padomāja.

- Eksperts, - viņš beidzot teica.

Mums tomēr nenācās mesties šajās galējībās, jo nākamajā rītā Marks triumfējoši paziņoja, ka pareģis ieradīsies pie mums jau šo pašu vakaru.

Viņš ieradās ar tumsas iestāšanos - labi noaudzis, pēc mala­gasiešu standartiem, gara auguma vīrs ar interesantu, diezgan impozantu seju. Mums par zināmu pārsteigumu, viņš ieradās savas mātes, sievas un četrus mēnešus vecā bērna pavadībā. Viņš paskaidroja, ka tie esot viņa asistenti. Arī bērns, mēs brī­nījāmies? Nē, tikai māte un sieva. Bērns esot vienīgi skatītājs.

Mēs spriedām, ka tas pat šajā vecumā iegaumēs dažus paņē­mienus.

Visi smaidīdami apsēdās zemē un klusi sarunājās. Sieva pa­sniedza mazuli vecmāmiņai, kuras klēpī tas gulēja rāmi kā šo­kolādes brūns Mišelina cilvēciņš. Sieva mainīja pozu un sa­krustotām kājām apsēdās pareģim aiz muguras. Tas atlaidās guļus un pilnībā apsedzās ar lielu, baltu lamba. Sekoja melo­dramatiska pauze, dziļa ieelpa, un tad pareģa ķermenis, īpaši kājas, spēcīgi nodrebēja, it kā viņš būtu saņēmis stipru elek­triskās strāvas triecienu. Kā mums paskaidroja, tas nozīmē, ka tagad viņš esot vienīgi senču domu paudējs. Vīrs noņēma pa­lagu, apsēdās un ļoti pieklājīgi palūdza alu un cigareti. Sieva paskaidroja, ka pareģis nedzerot un nesmēķējot, toties tas kon­krētais sencis, kas grasās dot mums padomu, darot gan vienu, gan otru. Acīmredzot tur, kur sencis šobrīd uzturas, nav pie­ejami līdzekļi, lai nodotos šiem diviem baudpilnajiem netiku­miem, taču pēc pirmā reibinošā malka un plaušās krāšņi ie­vilkta milzīga dūmu mutuļa sencis bija gatavs darbam.

Dabiski, ka mūsu pirmais jautājums bija - vai, pēc senča ie­skatiem, mūsu medības vainagosies ar panākumiem. Sencis ievilka vēl malku alus un dūmu mutuli, un tad ārkārtīgi izsme­ļoši un retoriski, gluži kā sers Henrijs Ērvings savā runā "Zva­nos" [44] , atbildēja, ka mēs, protams, esam viesmīlīgi gaidīti, ja mūsu motīvi ir šķīsti, nevis vienkārši kalpo par aizsegu kolo­niālam apvērsumam.

Tajā mirklī man šis paziņojums šķita smieklīgs un stipri vien atgādināja politisku runu. Tomēr mums pavisam nopietni tika stāstīts, ka šis zemes iedzīvotāji dzīvojot pastāvīgās bailēs no vazaha, kas atgriezīsies un vēlreiz atņems viņiem to zemi. Tādēļ mēs pārliecinājām senci, ka Madagaskaras iekarošana ar spēku ir visupēdējais, ko mēs vēlētos darīt, un ka mēs vienkārši gribam iegūt dažus no šīs zemes ievērojamākajiem dzīvniekiem, lai aiz­vestu sev līdzi un parādītu citiem vazaha, cik Madagaskara ir lieliska zeme un kādi brīnišķīgi dzīvnieki tajā dzīvo.

Sencis likās apmierināts ar atbildi, un pēc brīža, uzmundri­nājis sevi ar vēl mazliet alus un krāšņiem cigaretes dūmu mā­koņiem, atbildēja. Viņš teica - tā kā mūsu motīvi esot šķīsti, mēs neapšaubāmi gūšot sekmes. Šī vienkāršā pareģojuma pa­ziņošana aizņēma krietni ilgu laiku - pirmkārt, tāpēc, ka tas izteikts malagasiešu valodā un malagasiešiem patīk garas, kom­plicētas un teatrālas runas, un, otrkārt, tās laikā tika ieturētas pienācīgas pauzes atspirdzinājumiem.

Visbeidzot, kad alus bija izdzerts un cigaretes gals apdzēsts, sencis atkal nozuda zem lamba un parādījās pareģa izskatā. Mēs pasniedzām viņam niecīgo atlīdzību, kādu pareģis prasīja par saviem pakalpojumiem, un viņš, mums par pārsteigumu, uzstāja, ka samaksāšot par alu. Tad pareģis ar savu svītu aiz- soļoja naktī.

Mēs nekad neuzzināsim, vai veiksmes cēlonis bija vai nebija senča iejaukšanās, taču drīz pēc pareģa viesošanās mums tie­šām uzsmaidīja veiksme. Es nepavisam necenšos padarīt šo tikšanos par farsu, jo malagasieši kontaktus ar saviem senčiem uztver patiesi nopietni. Kurš gan tiesīgs pateikt, kam taisnība- tam, kas tic Jēzum, Muhamedam, Budam vai tam, kas tic senčiem? Man šķiet, ka lielākā daļa reliģiju pasaulē ir pārāk dogmatiskas. Tās sludina "dzīvo un ļauj citiem dzīvot" filoso- fiju, taču praksē īsteno to visai reti.

Nākamajā vakarā mūs apciemoja vietējais skolotājs un pēc dažām pudelēm alus pacienāja mūs ar stāstiem par dīvaino, mītisko faunu, kādu malagasieši nometinājuši savā ainavā. Va­rētu domāt, ka šajā zemē jau tāpat valda patiesi dīvainu radī­jumu pārpilnība un nemaz nav nepieciešams apgrūtināt sevi ar pasaku tēlu izgudrošanu. Tomēr skolotājs pauda mums tādus stāstus, kas izklausījās pēc viduslaiku bestiārijiem [45] . piemēram, tika pieminēts radījums, kas izskatās pēc gigantiska kaķa un kuram līdztekus briesmīgajai ārienei un spējām nogalināt ar skatienu vien piemīt neparasts atribūts: septiņas aknas. Tā kā šis radījums ir tik naidīgs, nav viegli aptvert, kā gan kāds šo atklājumu izdarījis. Un tomēr zvēram esot septiņas aknas. Pro­tams, ir dzirdēts, ka kaķim esot deviņas dzīvības, taču septiņas aknas izklausījās pēc pārmērības. Es prātoju, vai šī aknu pār­pilnība norāda uz to, ka dzīvnieks ir pamatīgs dzērājs - un, ja tā, vai kādam nevajadzētu informēt par viņu Anonīmos Alko­holiķus. )