Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Pēc bērnu domām, protams, mēs bijām kaut kas pārpasau­līgs. Mēs nebūtu varējuši radīt varenāku iespaidu pat tad, ja būtu ieradušies ar lidojošo šķīvīti. Mēs bijām Bārnuma un Bei- lija cirka, Lordmēra šova [37] un pils sardzes maiņas krustojums ar vairāku Disneja filmu piejaukumu. Bija interesanti vērot viņu sejas, kad bērni ieplestām acīm pētīja mūs ar tādu kā tele­vīzijas mānijas apsēsto alkatību. Lielākā daļa mūsu izsaiņoto lietu viņiem bija tikpat neizprotama kā aģenta 007 ekipējums, kas vienmēr tiek izmantots Bonda filmās. Vienīgi tad, kad mēs izvilkām kādu saprotamu lietu - drēbes, lamba, sardīņu vai liellopu konservu kārbas, mirdzoši zeltainas pudeles ar cepamo eļļu, rīsu un biskvītu kastes -, bērnu acis iepletās pla­tākas un pūli pāršalca svelpjoši atpazīšanas čuksti. Ikviena mūsu kustība tika izsekota tik pamatīgi, it kā viņi būtu Skotlendjarda ierēdņi nozieguma vietā. Nekas no mūsu rīcības nepalika nepa­manīts bērnu spulgajām zīdkoka ogu krāsas acīm, lai, bez šaubām, vakarā to pavēstītu saviem dedzīgajiem vecākiem. Es vēroju bērnus, kāpdams pāri, paklupdams pret tiem un reizēm nejauši uzmīdams virsū.

- Es nepavisam negribu šiem bērniem sabojāt prieku, - es teicu Lī. - Šis neapšaubāmi ir ievērojamākais, kas viņu īsajā dzīvītē noticis. Bet viņi man ļoti palīdzētu, ja atkāptos mazliet nostāk, lai mēs nenosmaktu. Vēl labāk būtu, ja viņi ietu prom un atgrieztos rīt; ja vien kāds spētu viņus pārliecināt, ka mēs te paliksim vairākas nedēļas un pa nakti nenozudīsim. Vai tu va­rētu notvert Monsieur Jerome un lūgt viņu palīdzēt? Pārliecini viņu, ka mīlam bērnus, taču ne šajā konkrētajā gadījumā.

Mēs tobrīd ar vāji slēptu pretīgumu dzērām kūpošu, ļoti rūgtu sutinātu tēju ar saldu kondensēto pienu, kad Lī ķiķinā­dama atgriezās no uzdevuma.

- Kā gāja? - es apjautājos. - Vai satiki Monsieur Jerome?

- Jā, - Lī atbildēja, - un viņš mūs ļoti labi saprata, tāpēc ie­teica ieviest apmeklētāju pieņemšanas laiku.

- Ieviest ko? - Džons neticīgi pārjautāja.

- Apmeklētāju laiku.

- Tu gribi teikt - kā zoodārzā? - es vaicāju.

- Jā, laikam gan, - mana sieva atbildēja.

- Loks noslēdzies, - Frenks ar baudu pavēstīja. - Es zināju, ka viss beigsies ar zoodārzu.

- Joprojām nesaprotu, - es teicu.

- Mums jāievieš īpašas stundas, kad bērni var nākt un uz mums skatīties, - Lī skaidroja. - Es ierosināju no pusvienpa- dsmitiem līdz pusdivpadsmitieņi. Nodomāju, ka tajā laikā mēs ēdīsim, tāpēc viņi mums nebūs tik ļoti pa kājām.

-Un?

- Žeroms teica, ka bērni tajā laikā esot skolā. Tāpēc visbei­dzot mēs vienojāmies par laiku no četriem līdz pussešiem, - Lī stāstīja. - Izskatās, ka tas visus apmierina.

- Jā, gandrīz vai dienas izrādes laiks, - Kapteinis Bobs piekrita un sapņaini piebilda, - jaunībā es bieži apmeklēju dienas izrādes.

- Kas mums būtu jādara? - es vaicāju.

- Nekas, - Li atteica, - vienkārši jāizturas dabiski.

- Mēs nevaram nedarīt neko astoņsimt cilvēku lielas publi­kas klātbūtnē, - es iebildu. - Mums kaut kas ir jādara.

- Jā, - Mikijs piekrita, sarkanajiem matiem spurojoties uz visām pusēm un ūsām entuziasmā saslienoties, - jādara gan. Es varu padziedāt kādas vecas varietē dziesmiņas. Jūs jau ziniet, tādas kā Any Old Iron.

- Es varētu tev spēlēt pavadījumu uz ķemmes, ja vien spēšu to atrast, - Tims pieteicās.

- Es varētu notēlot dunča ainu no "Makbeta", - es ierosi­nāju. - Savulaik biju visai baismīgs Makbets.

- Tu esi visai baismīgs, arī netēlodams Makbetu, - Frenks piezīmēja.

- Lī var padziedāt franciski, - es turpināju, viņu ignorē­dams. - Viņai ir jauka balss.

- Es arī varu, - Džons dedzīgi iesaucās. - Es protu dziedāt.

- Nē, neproti vis, - es stingri teicu. - Es tevi pazīstu trīsdes­mit gadu un milzum daudzās vietās visur pasaulē esmu dzirdējis to, ko tu sauc par dziedāšanu, tādēļ nepārprotami varu apgalvot, ka dziedāt tu neproti. Tu nespēj noturēt melodiju un atcerēties vārdus.

- Vai tas tiesa? - Greiems ieinteresēts vaicāja. - Es arī to ne­spēju. Varbūt mēs varam izveidot duetu?

- Pasarg Dievs! Jūs tos nabaga mazulīšus nobiedēsiet līdz nāvei. Sjerraleonē vietējie dēvēja Džonu par "masa, kas rada vē­dersāpes".

Tomēr mūsu lielās cerības izrādījās veltas. Pulksten četros mēs dedzīgi vērāmies apkārt pēc publikas, bet neviens skatītājs neieradās. Vēlāk mēs atklājām, ka vecāki tā sabrāzuši bērnus par nepiedienīgo uzvedību, ka nabadziņi neiedrošinājās rādīties.

Vēl vairāk - aizgājuši uz vietu, kur bija atstātas mašīnas, mēs ieraudzījām pie staba pienaglotu lielu plakātu. Uz tā diezgan greiziem burtiem malagasiešu valodā bija rakstīts: " Vazaha ir mūsu godājamie viesi. Viņus nedrīkst uztraukt. Uz viņiem

atļauts skatīties tikai vakarā, ne vairāk kā dažiem vienlaikus."

Bija skaidrs, ka ciematnieki grasās respektēt mūsu nošķirtību uz mūsu aktierisko ambīciju rēķina.

Par spīti tam, mūsu nometne bija itin jauka, jo atradās starp divām takām, kas veda no ciemata uz upi. Viena taka veda uz vietu, kur bija pietauvota kuģošanai ārkārtīgi nepiemērotā pi- roga, kas vadāja cilvēkus un viņu mantību pāri šokolādes krāsas ūdeņiem. Otrs ceļš vijās uz upes krastu, kurp ciemata dāmas divas reizes dienā devās svētceļojumā, lai iesmeltu ūdeni un mazgātu veļu. Tā kā es lielākoties biju nometnei piesaistīts in­valīds, tad šīs divas takas, antropoloģiski runājot, sagādāja man daudz prieka un intereses.

Piemēram, tur bija kāds glīts, jauns cilvēks, kas dzīvoja kaut kur upes otrā krastā. Viņam piederēja jauks, resns, kastaņ- brūns zebu - vērtīgs īpašums tik jaunam cilvēkam -, senči ne­apšaubāmi varētu ar viņu lepoties. Viņš divreiz dienā veda savu glīto dzīvnieku uz upi mazgāties. Šajā laikā pārcēlājs, ja tam gadījās būt otrā upes krastā, atraisīja savu pirogu, pārairē- jās pāri un piesēja laivu pie lielas saknes. Zebu stāvēja līdz ple­ciem ūdenī, un īpašnieks rūpīgi berza viņu ar kuplas zāles vīkšķi un reizēm ar plakanu akmeni - zebu par šo procesu līk­smoja. Kamēr skeptiskais zebu īpašnieks pārliecinājās, ka no katras viņa lepnuma ķermeņa collas tiek noskrāpētas visas zebu raksturīgās blusas, ērces, dēles, blaugznas un tamlīdzīgas lietas, pārcēlājs īpašnieku pamieloja ar nometnes pilnīgi trako vazaha svaigākajām izdarībām. Pēc tās nakts, kad mēs pārbaudījām ģeneratoru un pārpludinājām nometni ar bais­mīgu gaismu, pārcēlājs, mēģinādams zebu īpašniekam aprakstīt šo skatu, lietoja tik grandiozus žestus, ka apsvieda pirogu un ar plunkšķi ievēlās upē. Es ar prieku noskatījos, ka zebu labvēlīgi uzlūkoja savu jauno vannas kompanjonu.

Šo vēršvannas seansu laikā zebu īpašnieks tik ļoti aizrāvās ar pārcēlāja tēlainajiem stāstiem, ka pārtrauca savus tiešos pienā­kumus. Viņš dedzīgi iztaujāja pārcēlāju, un zebu pa to laiku garlaikojās. Lopiņš izvilka slapjumā spīdošo rumpi no upes un slāja pa krastu, vilkdams valgu aiz muguras. Drīz vien viņš nozuda starp kokiem, un pēc kādas minūtes atskanēja rēciens, kad kāds zemnieks atklāja zebu apcerīgi šķinām viņa ražu. Zebu īpašniekam tad nācās skriet pakaļ, noķert savu dzīvnieku, ap­mainīties ar saniknoto zemnieku apvainojumu zalvēm un steig­ties atpakaļ pie valdzinošā pasaku teicēja - pārcēlāja.

Pa otru taku nāca dāmas, savās košajās lamba atgādināda­mas spilgtus papagaiļus, un nesa uz galvas mazgājamo trauku kaudzes. Dažām bija skārda bļodas, kam nogājusi lielākā daļa emaljas, citām - spilgtumu zaudējuši plastmasas trauki, pārklā­jušies ar kaut ko līdzīgu kažokādai. Šis nodilums nelikās tik sa­vāds, kad pavēroja atjautīgāko trauka tīrīšanas metodi. Trauku iegremdēja upē un iebēra lielu sauju smilšu. To visu rūpīgi no­vietoja pie kājām. Viena kāja pieturēja bļodu, lai tā straumē ne­aizpeldētu, un grieza riņķī vien, kamēr ar otras kājas pirkstiem berzēja smiltis bļodas iekšpusē. Protams, šādā veidā rokas palika brīvas žestikulēšanai vai šausminoši garu cukurniedru gabalu pievārēšanai, tās košļājot un plosot ar vieglumu, par kādu sie­vietes apskaustu pat ai-ai. Katru reizi, kad dāmas vienā vai otrā virzienā pagāja mums garām, viņas kautrīgi paglūnēja uz mums no šķībā trauku Pizas torņa apakšas uz savas galvas un sveicināja maigā, klusā balsī kā baloža dūdošana. Viņas bija apburošas, un es dziļi nožēloju, ka neprotu malagasiešu va­lodu, jo labprāt būtu aizklibojis uz upes krastu un papļāpājis ar viņām, kamēr tās izveicīgi groza podus ar kāju pirkstiem, radīdamas mierinošu, šļakstošu skaņu kā liliputu tvaika dzinējs, daudzkārt jaukāku nekā veļas mašīna.