Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Nometnes ikdiena iegāja savās sliedēs. Marks ieradās katru dienu, nesdams Veritijam kokosriekstus un cukurniedres. Bēr­ni ieradās grupiņās, kautrīgi acis iepletuši, un nesa treknus va­boļu kāpurus, un mēs pieņēmām darbā divas veselīgas ciemata meičas, kuras nesa mums ūdeni, mazgāja traukus un veļu. Kaut kāda iemesla dēļ ēdiena gatavošana kļuva par komandas darbu. Mēs atklājām, ka Kapteinis Bobs spēj darīt brīnumus ar rīsiem, ar lielu prasmi gatavodams tos al dente [39]. mēs viņu arī sūtījām uz Mananaru iepirkties, jo atklājām, ka Kapteinis ir ne vien Rīsu Karalis, bet viņam arī piemīt neparasts instinkts at­rast lietas šīs viena zirga pilsētas sīkajos tirdzniecības namos. Viņš kā burvis izbūra no bezcerīgākajiem mazajiem veikali­ņiem visneparastākos produktus. Viņš mundri devās ceļā ar mūsu vēlmju sarakstu un parasti, mums par pārsteigumu, at­griezās ar visu, ko bijām lūguši. Mēs ar Frenku kalām plānu kādu dienu viņam izsniegt sarakstu, kurā iekļautas tādas preces kā kaviārs un paipalu olas, un pavērot, kas notiks. Tomēr mēs to nekad neizdarījām - domāju, daļēji baidīdamies, ka viņš tos varētu sagādāt. Mēs ierosinājām, lai viņš maina vārdu uz "Mis­ters Fortnums Meisons" [40] , tomēr šo ideju viņš kāda muļķīga ie­mesla dēl atteicās īstenot.

Mēs atklājām, ka Tims, pirms pievērsties TV operatora trauslajai mākslai, bija plānojis kļūt par pavāru un triecienā iekarot visas pasaules garšas kārpiņas. Kādā prāta aptumsuma brīdi viņš ļāva noprast, ka par savu lielāko prasmi bija nolēmis padarīt desertus. Acumirklī mēs sākām klaigāt pēc eksotiskiem desertiem. Mēs bārstījām priekšlikumus - no sīrupa tortes līdz vēja kūkām. Tims kā pieredzējis matadors izveicīgi atvairīja mūsu kāros uzbrukumus, vienkārši paziņodams, ka viņš prastu un tiešām arī pagatavotu visas šīs delikateses, pat "Plankumaino Diku" un "Resnīti" [41] , bet kur tad esot sastāv­daļas? Mēs paskaidrojām, ka mums ir banāni, cukurs un kon­densētais piens, un cilvēkam, kurš nespēj kaut ko pagatavot no šim vienkāršajām sastāvdaļām, nav tiesību pretendēt uz jeb­kādām gastronomiskām spējām. Tādējādi mēs uzskatīsim par patiesām savas aizdomas, ka viņš nekad nav bijis virtuvē un pat tad, ja būtu spiests, ar lielām grūtībām spētu uzvārīt vienīgi ūdeni. Mūsu visaptverošās zākāšanās satriekts, Tims metās uzbrukumā banāniem, cukuram un pienam un, mums par sajūsmas pilnu pārsteigumu, ņēmās no šiem nožēlojamajiem produktiem uzburt vēl dažādākus un gardākus desertus, nekā es spēju iztēloties.

Kaut kāda iemesla dēļ (droši vien kādā vājuma brīdi bijām ļāvuši noprast, ka mums patīk gatavot) mums ar Frenku bija uzdots pagatavot galveno ēdienu. Konservēta liellopu gaļa un sardīnes ar rīsiem nesagaidīja to klusināto godbijību, uz kādu mēs cerējām. Sardīnes uz grauzdiņiem, kam sekoja konservētas liellopu gaļas pankūkas, tika uzņemtas ārkārtīgi nesmalkjūtīgā veidā. Konservētu liellopa gaļu ar kariju un sardīnes nožēlojamā kārtā neuzņēma ar prieka saucieniem, kādus parasti izraisīja mūsu pavārmāksla. Es biju spiests piekrist Frenka situācijas novērtējumam - ka mums darīšana ar nemācītu, necivilizētu lempju baru, kas neprot atšķirt burkānu sēklas no crēpe su- zette [42].

Frenks mani negodīgi pārspēja, aizlavīdamies uz pilsētu un tirgū iegādādamies svaigu zebu gaļu. Parasti šai delikatesei pie­mīt tieši tāda diētiska pievilcība kā Napoleona armijas zābaka zolei, taču Frenks izrādījās savu Eiropas senču cienīgs un kaut kādā brīnumainā veidā pagatavoja gardu, brīnišķīgi mīkstas gaļas gulašu. Apņēmies nepalikt iepakaļ, es ari aizgāju uz tirgu, lai pameklētu, vai varu atrast ko tādu, kas iejūsminātu grupas garšas sajūtu. Vienā stūrī uz grīdas (šajā tirgū viss atrodas uz grīdas) gulēja ļoti dīvaini priekšmeti, kas piesaistīja manu uz­manību. Pēc pirmā acu uzmetiena tie atgādināja rožainas un pelēkas Viktorijas laikmeta Lieldienu cepurītes ar garām len­tēm. Pieminot Lieldienu cepurītes, es, protams, izrādu žēlsir­dību. Priekšmeti izskatījās pēc tādām cepurītēm, kas nekad nav baudījušas ziepju un ūdens sniegtos labumus un kurām daudzas reizes pārbraucis ārkārtīgi smags ceļa rullis, uz vairā­kiem mēnešiem iemīcīdams treknā un aromātiskā komposta kaudzē, bet pēc tam tās izceltas dienas gaismā, lai ieņemtu savu vietu tirgū kā pārtikas produkts. Tuvāka un rūpīgāka šo arte- faktu izpēte ļāva man secināt, ka patiesībā tie ir astoņkāji, ar kuriem noticis kaut kas briesmīgs, jo tie vairs neatgādināja kautros, spīdīgos astoņkājus, kādus pazinu no savas bērnības. Patiesību sakot, izskatījās - ja ar tādu nejauši iesistu kādam pa galvu, tad rezultātā ne tikai ielauztu galvaskausu, bet arī, iespē­jams, neglābjami sapostītu smadzenes. Tomēr manu ziņkārību vienmēr ir viegli ierosināt, un es ievēroju principu, ka vienreiz jāizmēģina pilnīgi viss, tāpēc nopirku divus no šiem mumifi- cētajiem galvkājiem un nesu uz nometni.

Tur es vislielākajā slepenībā parādīju pirkumu Frenkam. Kad viņš bija attapies no šoka, es apjautājos, kā, pēc viņa domām, šie te būtu jāgatavo.

- Mums viņi jāatdzīvina, - Frenks teica, kādu laiku pār­domājis.

- Es nepiedalos, - stingri paziņoju. - Es netaisos no mutes mutē elpināt astoņkāji, kas ir beigts jau divsimt gadu.

- Nē, nē. Es domāju, tie jāizmērcē ūdenī, - Frenks paskaid­roja. - Tie ir dehidratēti. Tos vajag rehidratēt.

Tā mēs ielikām astoņkājus bļodā ar ūdeni. Astoņkāji izska­tījās vēl mazliet šaušalīgāki nekā iepriekš, ja vien tas bija iespē­jams. Mēs atstājām tos mierā uz pāris stundām un tad aizgājām paraudzīties. Kā par brīnumu, tie bija uzsūkuši daudz ūdens un jau sāka līdzināties tiem astoņkājiem, ko mēs pazinām un kas mums garšoja. Līdz vakaram astoņkāji izskatījās jau gluži tukli, glumi un draudzīgi. Mēs tos sakapājām mazos gabaliņos, aplaistījām ar eļļu un pievienojām visas garšvielas, kādas bija mūsu rīcībā, kopā ar sauju aso, gardo, aromātisko Malagasijas melno piparu, tad likām vārīties uz lēnas uguns, cerēdami, ka līdz vakariņu laikam visi, dienas darbu nogurdināti un izsal­kuši, sajūsmā metīsies ēdienam virsū. Gluži tā nenotika, tomēr visi piekrita, ka rezultāts ir ēdams - ja nu vienīgi mazliet sīksts. Es teicu, ka rupja barība nāk par labu gremošanai un košļāšana - zobiem.

- Ja, vienlaikus aizsprosto iekšas un izkustina zobus, - Frenks teica.

Kādu dienu notika liela līksmošana, jo Kapteinis Bobs at­griezās no pilsētas ar saišķi vistu. Kad vistas bija noplūktas, tās sagādāja vilšanos. Tās bija no tiem dīvainajiem Malagasijas māj­putniem, kas atgādināja Vecās Anglijas garkājainos cīņas gaiļus - brīnišķīgi krāsainus un tik niknām acīm kā baziliskam [43], taču atklājās, ka zem spalvām praktiski nav baltās gaļas, un kājas tām ir kā baletdejotājai, kas cieš no anoreksijas. Lai ar cik lielu mīles­tību mēs nodevāmies kulinārijai, šīs vistas vienkārši kļuva aiz­vien cietākas un cietākas.

Viens no šiem milzīgajiem, mirdzošajiem putniem, soļo­dams cienīgi kā kareivīgs, spārnots, pērlēm rotāts karalis, mēdza katru rītu ierasties no ciemata kopā ar dzeltenpelēku vistu harē­mu. Mūsu telts bija uzslieta tieši viņa teritorijas vidū, un gailis šo situāciju uztvēra ar dziļu neapmierinātību. Kad no upes pa­cēlās migla un kukali sāka brīnišķīgos, plūstoši guldzošos saucienus, šis dižais gailēns plātīgi piesoļoja pie telts ieejas un cieši nopētīja mūs ar savām niknajām, zeltainajām acīm; pie­šķiebdams galvu te uz vienu, te otru pusi, gailis mūs vēroja pār­maiņus ar abām acīm, nepārprotami atzīdams par vienlīdz pre­tīgiem no jebkura skatu punkta. Tad viņš atmeta galvu un gari, rupji, neskanīgi iedziedājās. Tādējādi, viņaprāt, iedzinis mums bijāšanu, gailis ienāca teltī un ar savām milzīgajām kājām ņēmās kašņāties gar mūsu mantām, jo bija pārliecināts, ka lie­lākā daļa mūsu ekipējuma ir ēdama. Labi mērķētas kurpes svie­diens drīz veda iebrucēju pie prāta, un gailis aizvainotas cieņas pilnā izskatā izsoļoja ārā un ņēmās slānīt vienu no savām paze­mīgajām sievām, lai pierādītu, kas viņš par varenu puisi.