Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Pārdomājis šo jautājumu, Deivids ieteica Ampijoroas mežu iecirkni netālu no Mahajangas pilsētas, kur bija piemērots klimats un dažas projekta īstenošanai izmantojamas mazas būves. Air Madagaskar ārkārtīgi palīdzēja, izsniedzot "brīvbi­ļetes" mūsu vērtīgajai kravai, un tā septiņi bruņurupuči tika pārvesti no austrumu krasta uz jauno mājvietu - daudz tuvāk viņu dabiskajai videi.

Šajā projekta stadijā Deividam nācās mūs pamest, lai turpi­nātu studijas, un, tā kā Madagaskarā vēl nebija neviena speciā­lista ar pirmklasīgām herpetologa zināšanām vairošanās jau­tājumos, Lī nākamais uzdevums bija atrast Lielbritānijā kādu ekspertu, kurš piekristu doties uz Madagaskaru un par mini­mālu samaksu uz nenoteiktu laiku (bruņurupučus nedrīkst steidzināt, sevišķi seksa jautājumos) pazustu tās mežonīgajos plašumos. Lī jau bija kritusi izmisumā, cenzdamās atrast tādu herpetologa spīdekli, kad mūsu dzīvē parādījās Dons Reids - kinozvaigznei Melvinam Duglasam ārkārtīgi līdzīgs vīrs, kura dzīves lielākā interese bija dzīvnieki, sevišķi ar herpetoloģijas ievirzi - no bruņurupučiem līdz kokuvardēm. Tagad, kad Dons bija ieņēmis savu vietu, projekts varēja sākties.

Tas bija Lī pirmais projekts, un drīz vien viņa saprata, ka pro­jekta plānošana ir viens, taču līdzekļu piesaistīšana tā uzsākšanai un īstenošanai - pilnīgi kas cits. Viņas telefons dienu un nakti vibrēja kā tropisko varžu un circeņu koris, un mūsu ikdienas pastā lielākoties pienāca ar projektu saistītas vēstules. Es domāju par ķīļkrūšu bruņurupučiem, kas lēni klumzāja pa savu aizvien sa­rūkošo dzīves vietu svētlaimīgā neziņā par drudžainajiem pūliņiem viņus glābt. Labi vien bija, ka dzīvnieki neko nezināja par mū­su mokām un grūtībām - tas varētu izraisīt viņos kolektīvu nervu sabrukumu, kura rezultātā bruņurupuči iznīktu pilnīgi.

Visbeidzot nauda bija sagādāta, un Dons devās uz Mada­gaskaru. Bruņurupuči bija ārkārtīgi labi iekārtojušies, īstenībā pat tik lieliski, ka jau pirmajā Ampijoroā pavadītajā gadā sāka vairoties, ja vairošanās turpinātos tikpat sekmīgi, nākamais solis būtu rezervāta izveidošana kaut kur yniphora dabiskajā vidē. Tas nozīmētu vēl vienu bruņurupuču projektu - vēl dārgāku, vēl sarežģītāku, jo mēs strīdējāmies ar visiem bez izņēmuma par labāko vietu rezervātam un izstrādājām daudzus paņēmienus, kā pasargāt bruņurupučus no cūkām, suņiem, liellopiem un cil­vēkiem. Bet par to domāsim nākotnē, jo šobrīd vēl bijām tikai pašā ceļa sākumā.

Lai gan mēs bijām ieradušies Madagaskarā ai-ai meklē­jumos, dabiski, ka Lī dedzīgi vēlējās personīgi pārliecināties, kā virzās viņas bruņurupuču projekts. Tāpēc, noskaidrojuši, ka mūsu pelēkie lemūri ir drošībā Džozefa gādībā, mēs aizlidojām uz Mahajangu, kur satikāmies ar Donu un devāmies septiņu jūdžu garajā ceļā uz Ampijoroā, kas vienlaikus ir Ankarafant- sika - viena no Madagaskaras lielākajiem rezervātiem - galve­nā pārvalde. Tur mēs satikām Dona malagasiešu asistentu Žer- mēnu. Tas bija mazs, slaids malagasietis, kas smējās vai smai­dīja par visu, ko Dons viņam teica - ja vien tas nebija saistīts ar bruņurupučiem, bet, runājot par tiem, asistenta seja kļuva svi­nīga un viņš klausījās ārkārtīgi uzmanīgi. Žermēns visu aptvēra sevišķi ātri un jau bija apguvis reptiļu kopšanas ikdienas pie­redzi, kā arī teicami beidzis mūsu Džersijas apmācību kursu. Šo­brīd viņš vēl neprata ņemt asins paraugus vai veikt citas sarežģītas zinātniskas manipulācijas, kas nepieciešamas yniphora pareizai aprūpei, taču asistenta asais prāts liecināja, ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņš būs spējīgs vadīt visu operāciju.

Rezervāta malā koku paēnā Dons bija izvietojis ķīļkrūšu bruņurupuču mājvietu. Aploki bija būvēti ļoti vienkārši - ho­rizontāli novietoti baļķi, resni kā telegrāfa stabi, veidoja žogu, kuram nevajadzēja būt pārāk augstam, jo bruņurupuči, pro­tams, nespēj rāpties uz augšu. Katrā aplokā bija ar palmu lapām apjumta vieta, kas nodrošināja ēnu, ja bruņurupuči to vēlējās. Līdzās aplokiem bija uzcelts daudz lielāka palmu lapu nojume, kur lielos nerūsējoša tērauda traukos tika gatavota bruņuru­puču barība - papilnam zāles un dārzeņu, reizēm pievienojot jēlu olu proteīna devai.

Katrs aploks bija plašs un, vienkārši pārvietojot dažus baļķus, varēja tikt vēl trīs vai piecas reizes paplašināts, lai palīdzētu pārošanās procedūrai. Dīvainais izcilnis bruņās zem dzīvnieka galvas, ko sauc par ampondo (tas devis ķīļkrūšu bruņurupučiem viņu vārdu), ir cīņas ierocis. Acīmredzot ir ļoti svarīgi, lai tēviņi čīkstētos un tādējādi tiktāl uzbudinātos, ka, emociju pārņemti, spētu kopoties. Vientuļš tēviņš, kas mitinās kopā ar daudzām krāšņām, piemīlīgām un baudkārām mātītēm (pēc bruņurupu­ču standartiem), mēdz nelaimīgs klaiņot apkārt, ignorēdams mātīšu vilinājumus un daudzveidīgos kārdinājumus, jo vienkārši nav neviena, ar ko izkauties. Varētu iedomāties, ka iespēja būt vienīgajam tēviņam pievilcīgu un kārīgu mātīšu vidū spētu pa­modināt šā vārda cienīgu donžuānu jebkurā bruņurupucī, taču ķīļkrūšu bruņurupučiem dūru cīņas vajadzīgas kā dzimumtiek­smi izraisošs līdzeklis. Toties pareizajā situācijā cīņas iet vaļā, un ir aizraujoši tās vērot.

Divi tēviņi, tukli kā cīņai saģērbušies Ņurbulis un Burbu­lis [21] , tuvojas viens otram, pēc bruņurupuču standartiem, veiklā riksī. Bruņas noblākšķ viena pret otru, un tad tiek likts lietā ampondo. Lai uzvarētu šajā duelī bez asinsizliešanas, katrs tēviņš cenšas pabāzt šo ķīli sāncensim apakšā un apvelt viņu otrādi. Viņi stumdās uz priekšu un atpakaļ kā divi bruņās tērpti sumo cīkstoņi, uzspārdīdami sev apkārt mazus putekļu mākonīšus, kamēr viņu ilgu objekts blenž uz šiem kaislīgajiem pūliņiem uzbudināti un pa­cilāti kā plūmju pudiņš. Visbeidzot viens no pielūdzējiem ievirza savu ieroci pareizā pozīcijā un, buksēdams un mežonīgi stum­dams, beidzot apveļ pretinieku uz muguras. Tad viņš pagriežas un aizslāj pie mātītes pēc godam nopelnītās balvas, kamēr uzva­rētais bruņurupucis pēc ilgām pūlēm un kāju vicināšanas atkal atgriežas pareizajā stāvoklī un nomākts aizčāpo. Kā jau daudzas cīņas dabā, šī ir tikai stimuls - spēku salīdzināšana, kuras laikā neviens necieš un ne asins lāse netiek izlieta.

Šī mūsu vizīte nesakrita ar pārošanās laiku, taču mēs bijām to novērojuši iepriekšējos gados. Toties šogad mums laimējās redzēt kaut ko citu, bet ļoti īpašu - reptiļu turnīru rezultātu.

Dons mūs aizveda uz īpašu mazu aplociņu, kas bija rūpīgi uzbūvēts, lai pasargātu no vanagu, čūsku un vietējo suņu uz­brukumiem, un, jo sevišķi, no plēsīgā fosa - milzīga, garam kaķim līdzīga gaļēdāja, kas sastopams vienīgi Madagaskarā.

- Šis ir visjaunākais metiens, - Dons teica ar vāji slēptu triumfu. Viņš noliecās un nākamajā mirklī ielika Lī dedzīgajās, pastieptajās rokās četrus tikko izšķīlušos ķīļkrūšu bruņurupu- cīšus.

- Ak! - Lī iesaucās. - Vai viņi nav burvīgi?

Viņi tiešām bija burvīgi. Sajūta bija tāda, kā turot rokās čet­rus sīciņus, saules sasildītus oļus, kurus vējš un viļņi izgrezno­juši ar brīnišķīgiem griezumiem un izciļņiem. Lī noliekusies dūdoja, apbrīnodama bruņurupucīšu sīkās, spožās actiņas, kas izskatījās pēc gudrajās sejās iestrādātiem oniksa gabaliņiem, viņu asos, manikirētos nagus kā sīciņus zelta pusmēnešus, un mazās, spēcīgās kājas, iekaltas sīki izstrādātu zvīņu bruņās, kas atgādināja pundurkociņa pārakmeņojušās lapas. Lai cik izsme­ļošas būtu darbinieka sūtītās atskaites, nekas tomēr nelīdzinās darba rezultātu turēšanai paša rokās. Kad turējām rokās šos gandrīz apaļos, joprojām pa pusei mīkstos ķepurojošās dzīvības kriksīšus, visa naudas diedelēšana, visa birokrātijas pārliecinā­šana, visi mēnešiem ilgie pūliņi un plānošana zaudēja nozīmi. Šie jocīgie, sīkie pīrādziņi mūsu plaukstās pārstāvēja savas dzim­tas nākotni. Mēs zinājām, ka, pasargāti no briesmām, tie galu galā izaugs par lieliem, masīviem bruņurupučiem, kas smagi un neveikli kā bruņinieki bruņās katru gadu izcīnīs turnīrus par sirdsdāmu uzmanību, lai neparastie, aizvēsturiskie radījumi va­rētu vairoties un iečāpot citos gadsimtos, atgādinot mums, kā pasaule sākusies, un iepriecinātu ar savu unikālo izskatu un paradumiem. Lī, Dons un Žermēns bija guvuši nepārprota­mus, lepošanās vērtus panākumus.