Džeralds Darels - Ai-Ai un ES

Mēs bez problēmām ieradāmies Tanā un paslepus nogādā­jām mazos lemūrus viesnīcā. Šoreiz bijām ieņēmuši luksusa numuru ar divām lielām guļamistabām un vannasistabu. Papil­du guļamistaba bija nepieciešama mūsu dažādo dzīvnieku pie­derumu (saliekamo krātiņu un visa pārējā) glabāšanai un būs noderīga arī tad, kad ieradīsies Džersijas Channel Television komanda. Džersijas televīzija daudzus gadus filmējusi mūsu varoņdarbus zoodārzā uz salas. Tagad viņiem bija iespēja nofil­mēt īstu ai-ai medību ekspedīciju; komanda ar prieku piekrita un drīz ieradīsies ar visu savu komplicēto ekipējumu, kurā ie­tilpa viss - no filmām līdz ģeneratoriem. Pieaugušie lemūri Edvarda un Mihantas maigajā gādībā ieradās sveiki un veseli, un drīz vien mēs viņus ērti iekārtojām Tsimbazazas zoodārzā. Mazuļus nolēmām kādu laiku paturēt viesnīcā, jo tos vajadzēja bieži barot.

Nākamajā rītā es gulēju gultā un snauduļodams spriedu, ka vajadzētu celties un pabarot mazos lemūrus, kad no blakus istabas, kurā bijām novietojuši glītos, apaļos groziņus ar mazu­ļiem, atskanēja veselas sērijas uzbudinātu paukšķienu. Skaņas pieauga skaļumā un jau sasniedza kreščendo. Tad iestājās klu­sums. Es brīnījos, kas gan mūsu mazajiem rūpjubērniem lēcies. Pēkšņi man iešāvās prātā, ka istabā varētu būt kaut kādā veidā ielavījies kaķis vai žurka un, iespējams, šajā pašā mirklī tiesā nost mūsu vērtīgos mazuļus. Šausmīgā doma mani pamudinā­ja rīkoties, un es izlēcu no gultas tieši laikā, lai ieraudzītu Ed- vardu (mazāko no kvarteta) savā Čaplina gaitā iesoļojam istabā, lielajām acīm starojot nevainībā. Viņam acīmredzot kaut kā bija izdevies pacelt groza vāku un izbēgt. Mazais nepārprotami bija sadzirdējis mūsu balsis blakusistabā, un, tā kā mēs lemūru acīs pārstāvējām barības galdu un Edvards bija gatavs ķerties pie brokastīm, viņš bija ieradies pie mums. Kad noliecos, lai viņu paceltu, mazais šausmās ierējās un izmuka pa durvīm. No viņa viedokļa, es spriedu, mana tuvošanās bija tikpat šaušalīga kā pēkšņs Eifeļa torņa vai Everesta uzbrukums. Aizvēru durvis, lai lemūru sagūstītu, un viņš nekavējoties, atplētis rokas, nostājās aizsardzības pozā uz pakaļkājām, atbalstījās pret sienu un izai­cinoši vaukšķēja. Es paņēmu viņu plaukstās, un lemūrs, no­nācis vienā līmenī ar manu seju, sāka spēlēties ar bārdu un murrāt kā kaķēns.

Ieliku viņu gultā kopā ar banāna gabalu, un lemūrs, satvēris miklo trofeju, nekavējoties pārrāpās pāri Lī sejai, lai banānu ērti uz spilvena notiesātu. Atvēru durvis un ieskatījos blakus istabā, lai pārliecinātos, kā klājas Edvarda biedriem, un mani sagaidīja, kā likās, vesela lemūru mazuļu jūra. Droši vien viņi bija uzmanīgi sekojuši Edvarda bēgšanas tehnikai un to atkārtojuši. Pagāja krietns laiks, kamēr savācu viņus kopā un glīti sarindoju ap piena tasīti gultā. Tomēr bija patīkami, ka mazie nebija nolēmuši sīkāk izpētīt mūsu istabas iekārtu, jo, ja tie būtu salīduši starp mugursomām un pārējo ekipējumu, viņu atrašana būtu tikpat grūts uzdevums kā atpestīšana no Hemptonkortas labirinta [20] .

- Šie mazulīši ir burvīgi, - Lī teica un noslaucīja pussakoš- ļātā banāna paliekas no spilvena, kamēr es susināju piena lāmu no gultasveļas (mazuļu uzvedība pie galda nebija īpaši izkop­ta), - tomēr būšu priecīga, kad varēsim tos nodot drošībā zoo­dārzā.

- Es arī, - piekritu, izglābdams Edvardu, kurš bija apņēmies kļūt par pirmo lemūru-klinšu kāpēju un uztrausties augšup pa aizkariem. - Tas viņu paukšķienu koris izklausās pēc nebei­dzamām kokteiļu viesībām.

>

Mazliet vēlāk mums piezvanīja no zoodārza un paziņoja, ka esot gatavi pieņemt mazuļus un ka par tiem rūpēšoties Džozefs Randrianaivoravelona. Mūs šī ziņa iepriecināja, jo viņš bija viens no pirmajiem malagasiešu studentiem, kurš bija ieradies praksē pie mums Džersijā, tāpēc zinājām, ka mūsu trakulīgā kohorta nonāks labās rokās.

Pirms daudziem gadiem biju pilnīgi skaidri sapratis, ka ap­draudēto sugu turēšana nebrīvē vislabāk veicama to dzimtajā zemē. Vienīgais kavēklis bija tas, ka lielākoties šajās zemēs ne­viens nebija apguvis sarežģīto māku un tāpēc nespēja uzņem­ties atbildību. Šī iemesla pēc mēs līdzās savam Džersijas zoo­dārzam nodibinājām Starptautisko mācību centru. Centrā stu­dentus apmācīja dzīvnieku kopšanas ikdienas darbam, kā arī sniedza sugu saglabāšanas un ekoloģijas pamatprincipus. Dažu studentu mācības apmaksāja viņu valstu valdība, dažiem mēs paši maksājām stipendiju. Kad kursi beigušies, studenti gūtās zināšanas liek lietā savās zemēs un ar mūsu palīdzību nodibina apdraudētās faunas vairošanas kolonijas. Šim paņēmienam bija milzīgi panākumi, un šobrīd, kad rakstu šīs rindas, kursus beiguši jau divsimt astoņdesmit divi studenti no sešdesmit pie­cām valstīm. Vēl viens papildu labums - kursos satiekas daudzu tautību studenti un tādējādi saprot, ka viņu valsts nav vienīgā, kur jāsastopas ar nepietiekamu finansējumu, nepielūdzamu birokrātiju, neiejūtīgu valdību un cilvēkiem, kuri uzskata, ka noderīgs ir tikai beigts dzīvnieks un nocirsts koks. Tas sniedz studentiem biedriskuma sajūtu, un šī studentu zieduvija visapkārt pasaulei vairs nejūtas izolēta. Lai mudinātu viņus sa­zināties ari turpmāk, mēs tieši savu studentu vajadzībām pub­licējam informācijas lapiņu ar nosaukumu Solitaire (tas ir vēl viens izmiris putns, tāpat kā dodo), lai viņi uzzinātu par citu studentu problēmām un sasniegumiem. Tādēļ faktam, ka Džo- zefs uzņemsies rūpes par mūsu retumu kolekciju, bija īpaša nozīme.

Kursi bija pirmais solis pareizajā virzienā, taču vēl daudzi jāsper. Kur lai sugu mītnes zemē nodibina vairošanās kolo­nijas? Pirmais visloģiskākais risinājums šķita vietējie zoodārzi. Lielākā daļa zoodārzu visā pasaulē trūcīgā finansējuma un reizēm arī īpašu zināšanu trūkuma pēc bija paputējuši un visai noplukuši, ja šo iestāžu līmeni varētu paaugstināt, nebūtu ie­mesla, kādēļ tās nevarētu kļūt par nozīmīgiem sekmīgas sugu vairošanās ķēdes locekļiem visā pasaulē. Tomēr - kur ņemt naudu šai svarīgajai attīstībai?

Apspriežot šo problēmu iepriekšējā Madagaskaras apceļo­juma laikā, man radās iespaids, ka ļoti daudzi bagāti un labi organizēti zoodārzi visā pasaulē interesējas par Madagaskaras unikālo faunu un labprāt palīdzētu sugu saglabāšanā un ka šīs turīgās organizācijas varētu atļauties finansiāli palīdzēt mazāk sekmīgajiem kolēģiem. Kopā ar Lī un savu uzticamo, tālre­dzīgo komandu Džersijā tiku izstrādājis formulu, kas šķita at­bilstam visām prasībām. Pirmkārt, jānodibina grupa, un kat­ram zoodārzam, kas vēlētos piedalīties, būtu jāmaksā noteikta gada maksa. Uzkrātos līdzekļus izmantotu, lai zoodārzs varētu atkal tikt uz kājām - palīdzot ar lietpratēju padomu, apmācot darbiniekus un atjaunojot krātiņus.

Otrkārt, pēc dažiem gadiem, kad apdraudētais zoodārzs atkal būtu sācis darboties labā līmenī, kopā ar grupas dalībnie­kiem tas izveidotu Madagaskaras apdraudēto dzīvnieku sugu vairošanas programmas. Pastāvēja viens nopietns noteikums. Tiem dzīvniekiem, kuru vairošanās panākta citu valstu zoo­dārzos, kā arī viņu pēcnācējiem, jāpaliek Malagasijas valdības īpašumam, kuru valdība jebkurā laikā var pieprasīt atpakaļ. Mēs ieviesām šo nosacījumu vienošanās rakstā, kas tika no­slēgts ar Malagasijas amatpersonām - aizsardzībai, jo daudzas valstis uzskatīja, ka valstij nepiederošie vienkārši vēlas, tā sakot, sagrābt faunu un aizbēgt, un ar visu sirdi neatbalsta valsts inte­reses. Paziņojums par mūsu nolūkiem tika izsludināts ar mērķi radīt drošības sajūtu un pierādīt, ka mēs nekādā ziņā negrasā­mies ekspluatēt valsts zooloģisko mantojumu.