Džeralds Darels - Ņirgu putns

Vistālākajā jūras malā tieši uz iztēlotās līnijas, kur saplūst kopā Indijas un Klusais okeāns, atrodas Zenkali sala - zaļa un tīkama vieta, tik nomaļa, ka, šķiet, nespētu ietekmēt plašo pa­sauli, nedz arī pasaulei varētu rasties par to interese. Un tomēr veselus divus mēnešus savas pastāvēšanas vēsturē Zenkali dēļ elpu bija aizturējusi gan visa civilizētā pasaule, gan arī lielākā daļa mežoņu -, piemēram, avīžnieki, televīzijas komentētāji un tamlīdzīgi ļaudis. Lieki teikt, ka par tik pompozu grozī- šanos uz pasaules uzmanības skatuves nācās maksāt bargu cenu. Pat šobrīd, kad lielākā daļa ievainojumu sadzijuši, rētas vēl ir jutīgas, un, skaļi pieminot šo atgadījumu "Mātes Kerijas cālēnos", var iedzīvoties zilā acī vai vēl pamatīgākā traumā, savukārt jaunajā Angļu klubā apmeklētāji demonstratīvi sāks attālināties, ja būsiet gana aprobežots, lai pieminētu ņirgu putnu.

Tas viss sākās janvārī. Salinieki, kā parasti, bija Ziemas­svētku laikā pārēdušies un pārdzērušies un nu mocījās ar vēdergraizēm, kādās neizbēgami iedzīvojas, patriotisma vārdā mielojoties ar tītara cepeti un plūmju pudiņu, kad tempera­tūra pārsniedz deviņdesmit grādus ēnā. Sala snauda baltajā saules gaismā, abu vulkānu - Timbalu un Matakamas - ap­sargāta. Salinieku uzmanību pilnībā bija aizņēmis zelteris un soda, tāpēc neviens no viņiem nespēja ne iedomāties, ka par viesuļvētru ļaunāks, par paisuma vilni postošāks un par zemestrīci satricinošāks liktenis jau traucas pie viņiem pāri plašajiem okeāna ūdeņiem. Vēl jo ļaunāk tāpēc, ka šis liktenis izskatījās tik nevainīgs - kā ar hidrofobiju sirgstošs pekiniešu sugas kucēns. Likteni iemiesoja Viņas Augstības padomnieka politikas jautājumos jaunais asistents - gara auguma, apbu­rošais, blondais Pīters Foksglavs, eskvairs.

Ieradies Džakartā, Pīters šausmās atklāja, ka kuģis, kuram vajadzēja nogādāt viņu Zenkali, ir pārbūvēta franču sardīņu zvejas laiva nenosakāmā vecumā un ar apšaubāmu jūrasspēju, un to vada tukls, neskuvies grieķis, vārdā Aristotelis Papaijato- kopoluss. Viņam palīdzēja dzīvespriecīga zenkaliešu komanda, kas nekādi neatgādināja jūrniekus; ideju doties okeānā ārkār­tīgi nedrošā kuģelī puiši uztvēra ar tādu sajūsmu kā nemā­kulīgu skautu bariņš, kas caurā kanoe laivā grasās šķērsot dīķi. Viņi izkliedza cits citam komandas, kuras neviens negrasījās pildīt. Visu šo pasākumu vēl jo bīstamāku padarīja vecā, labā kuģīša "Andromada III" spēcīgā sānsvere uz labo pusi, tā ka ikviens apaļš uz klāja nolikts priekšmets nekavējoties aizripoja līdz bortam un ieplunkšķēja ostas eļļainajos ūdeņos. Pītera iz­smalcinātā teļādas ceļasomu kolekcija gaišā krēmkrāsā, kuru viņš ar tādu rūpību bija izvēlējies pie Londonas tropu apģērbu tirgotājiem Asindera un Gropa, uz zenkaliešiem acīmredzami nekādu iespaidu neatstāja: brūnas rokas cilāja, svaidīja somas, noskrāpēja gar bortiem vai citiem piemērotiem izciļņiem un visbeidzot nevērīgi salidināja uz priekšējā klāja tieši rāmi kū­pošā mēslu kaudzē. Cenzdamies sazināties ar zenkaliešiem, Pī­ters pirmo reizi izjuta angļu pidžinvalodas zināšanu trūkumu.

- Ei, tu, tur, - viņš stingrā balsī (vismaz pats tā cerēja) uz­sauca zenkalietim, kurš izskatījās nedaudz apķērīgāks par citiem, - vai tu esi kapteiņa palīgs?

Zenkalietis bija spēcīgs, jauns vīrietis noskrandušās biksēs, pairušā salmu cepurē un ap kaklu rotas vietā nēsāja kokakolas korķu virteni. Viņš cēlā pieklājības žestā noņēma cepuri un piespieda pie krūts, vienlaikus platā, labvēlīgā smaidā atklā­dams teicamu zobu virkni.

- Vai tu esi kapteiņa palīgs? - Pīters vēlreiz vaicāja.

- Masa? - puisis pārvaicāja, bažīgi savilcis seju, tomēr iema­nīdamies saglabāt arī smaidu.

- Vai tu esi kapteiņa palīgs uz šā kuģa? - Pīters noprasīja jau trešo reizi, izrunādams katru vārdu loti lēni un skaidri.

- Kuģis! - puisis atsaucās, starojoši smaidīdams. - Jā, masa.

- Vai tu esi kapteiņa palīgs?

- Jā, masa… kuģis! - puisis apstiprināja, paplikšķinādams cepuri.

Pīteram pāri sejai un mugurai plūda sviedri. Viņa glītās, baltās buru audekla bikses bija kļuvušas netīri pelēkas un tikai pirms divām stundām iegludinātās ieloces izzudušas. Apģērbs bija nošļucis un izskatījās tik ļoti saburzīts, it kā tajā būtu pār­laidis nakti bezmiega mocīts dinozaurs. Vairāk par visu Pīters ilgojās tikt prom no saules svelmes, uzvilkt sausu drēbju kārtu un dabūt aukstu dzērienu.

- Kā tevi sauc? - viņš nolēma mainīt sarunas tēmu.

- Andromada Trīs, - puisis bez minstināšanās atbildēja.

- Andromada? Bet tas taču ir sievietes vārds… ak, tā, sa­protu, tu gribi teikt, ka kuģi sauc Andromada?

- Jā, masa, kuģis, - puisis laimīgs apstiprināja, tādējādi sek­mīgi nobeigdams jautājumu loku.

Pīters noslaucīja seju un kaklu sviedros izmirkušā mutautā un mēģināja vēlreiz.

- Es pasažieris, - viņš teica, norādīdams uz sevi un juzda­mies kā pēdējais muļķis. - Es gribēt kajīte… es gribēt bagāža uz kajīte… es gribēt auksts dzēriens… es pasažieris, saproti?

- Es Andromada Trīs, - puisis atkārtoja, jo nepārprotami šaubījās, vai Pīters uztvēris šo nozīmīgo informāciju.

Pirms vēl Pīters paguva vērsties pie Visvarenā ar lūgumu sūtīt pār puisi savu nāvējošo zibeni, viņam līdzās pēkšņi pa­rādījās kapteinis, izplatīdams spēcīgu ķiploku dvaku, kas pār­spēja pat visaptverošo aromātu kokteili, ko veidoja kopra, mēsli un sešas ārkārtīgi negribīgas govis, kuras zenkaliešu ko­manda tobrīd ar skaļiem, melodiskiem kliedzieniem centās dabūt uz klāja.

- Ser, - kapteinis teica rešņā, zemā balsī, kas likās plūstam no pašām mašīntelpas dzīlēm, - esmu kapteinis Aristotelis Papaijatokopoluss. Esmu jūsu rīcībā. Parasti mani sauc par kapteini Papasu, jo cilvēkiem ir izteiktas grūtības neizrunāt manu vārdu.

- Neizrunāt jūsu vārdu? - Pīters pārvaicāja, jo domāja, ka pārklausījies.

- Jā, ser, - kapteinis apstiprināja, - viņiem vienmēr ir grū­tības, jo viņi neizrunā manu vārdu.

Pīteram uzmācās sajūta, ka saruna ar kapteini Papasu būs tikpat apbrīnojama kā tikko pārtrauktā domu apmaiņa ar iedomāto kapteiņa palīgu.

- Prieks ar jums iepazīties, kaptein, - viņš teica. - Mani sauc…

- Rumba, Tango, Valsis, - kapteinis Pīteru pārtrauca, do­mīgi savilcis seju, - Polka, Faststeps… nē, nē… Kviksteps… Parādes deja, Lancers, Menuets, Fokstrots!

- Atvainojiet? - Pīters pārvaicāja.

- Nav jāatvainojas, Fokstrota kungs, - kapteinis atteica. - Es iegaumēju jūsu vārdu ar mnemonikas palīdzību… pa grieķu modei, saprotiet… mnemonika palīdz atcerēties.

- Bet mans vārds nav Fokstrots, - Pīters apjucis aizrādīja.

- Tiešām nē? - kapteinis pārvaicāja, pārsteigumā izbolījis acis. - Kāds tad? Varbūt Veleta, ko? Vai Pasodoble, mm?

- Nē, - Pīters stingri atteica. - Mans vārds nav Pasodoble, bet gan Foksglavs.

- Foksglavs… Foksglavs? - kapteinis Papass neticīgi blenza uz viņu. - Kur to foksglavu dejo?

- Tā nav deja… tas ir kaut kas… hmm, nu, tāds kā zieds [1] , - pīters paskaidroja, pirmo reizi mūžā aptverdams sava uzvārda neatbilstību normām.

- Zieds… tāds, kādi ir dārzos? - kapteinis vēlējās precizēt.

- Jā, - Pīters apstiprināja.

Kapteinis atspiedās pret bortu un aizvēra acis.